ZiemassvÄtku laikÄ man gribÄtos padomÄt un padalÄ«ties ar Valmieras muzeja krÄjuma materiÄliem. Nereti sabiedrÄ«bas atmiÅa ir Ä«sa, ar to domÄjot, ka aizmirstÄs procesu priekÅ”tecÄ«ba. AtmiÅÄs pagÄjuÅ”ais laiks iegÅ«st citu nokrÄsu, bet procesi, kas noris Å”odien, nereti Ŕķietas sveÅ”i vai pavisam nesen aizgÅ«ti, varbÅ«t kÄdam nepieÅemami vai Ŕķietamai vispÄratzÄ«tai tradÄ«cijai nepiederoÅ”i. Å oreiz neliels vizuÄls ieskats jeb epizodes, kÄ tika svinÄti ZiemassvÄtki 20. gs. pirmajÄ pusÄ.
ValmierietÄ« 20. gs. 30. gadu otrajÄ pusÄ raksturÄ«gi Ä«paÅ”i tematiskie ziemassvÄtku izdevumi, kuros kÄ neatÅemama sastÄvdaļa bija Austrumu draudzes mÄcÄ«tÄja uzruna, informÄcija par to, cik trÅ«cÄ«go bÄrnu apdÄvinÄti svÄtkos, kÄ arÄ« dzejas rindas. PÄdÄjÄ lapÄ lasÄmi vietÄjo uzÅÄmÄju un tirgotÄju apsveikumi. 1939. gadÄ lielÄkÄ aktualitÄte ir KÄrļa UlmaÅa 40 gadu darba mūža jubileja. TobrÄ«d svarÄ«gi arÄ« Somu karÅ” pret Padomju Krieviju un jaunbÅ«ves ValmierÄ.
Tolaik laikrakstus tÄpat kÄ Å”obrÄ«d internetu, pÄrpludina reklÄmas un saukļi par labÄkajÄm dÄvanÄm, publikÄcijas par to, ka jÄapdÄvina trÅ«cÄ«gie un jÄnes prieks ikkatrÄ mÄjÄ. AtzÄ«mÄts, ka SabiedriskÄs palÄ«dzÄ«bas komiteja, kuru vadÄ«ja paÅ”valdÄ«bas vadÄ«tÄja sieva A. RuÄ£Äna kundze, piemÄram, 1939. gadÄ izskatÄ«jusi 271 grÅ«tdieÅu lÅ«gumu, kam pieŔķiramas dÄvanas. Å Ädas ziÅas bija ikgadÄjas.
Briedes skolas skolÄni pie eglÄ«tes ar StarptautiskÄ SarkanÄ Krusta dÄvanÄm 1926. gadÄ
Dažas hipotÄzes, pÄrdomas un minÄjumi par muzicÄÅ”anu 13.-16.gs.
Lai gan varÄtu Ŕķist, ka par Å”o tÄmu var runÄt gari un plaÅ”i, tomÄr nekÄ daudz ko stÄstÄ«t nav. ArheoloÄ£isku pierÄdÄ«jumu par to, ka Valmieras pils vietÄ pirms mÅ«ra pils bÅ«tu bijusi kÄda senÄka apdzÄ«votÄ«ba, nav un visticamÄk, ka nekad neizdosies Å”o vietu saistÄ«t ar kÄdu konkrÄtu pirmskristietÄ«bas apmetni, piemÄram, teiksmaino BeverÄ«nas pili. Bet, distancÄjoties no jautÄjuma par to, vai bija un kur bija, vÄlos izklÄstÄ«t dažus faktus un hipotÄzes par to, kas ir izpÄtÄ«ts par muzicÄÅ”anu BeverÄ«nas pilÄ« Valmieras pilÄ« viduslaikos.
IndriÄ·a Livonijas hronikÄ (Heinrici Cronicon Lyvoniae) par latgaļu un igauÅu kauju pie BeverÄ«nas 1208. gadÄ rakstÄ«ts: āPriesteris, daudz nedomÄdams par igauÅu uzbrukumu, uzkÄpa uz pils aizsargsienas un, kamÄr citi cÄ«nÄ«jÄs, skandinÄja, lÅ«gdams Dievu, mÅ«zikas instrumentu. Bet barbari, dzirdÄdami melodiju un spalgo instrumenta skaÅu, rimÄs, jo savÄ zemÄ tÄdu nebija dzirdÄjuÅ”i.ā
PÅ«Å”aminstrumentu nevar vienlaicÄ«gi spÄlÄt un dziedÄt. Maz ticams, ka igauÅi bungas nepazina, tÄpÄc mÅ«zikas vÄsturnieki uzskata, ka BeverÄ«nas pilÄ« tika skandÄts stÄ«gu instruments. Tam bijis jÄbÅ«t pietiekoÅ”i skaļam un iepriekÅ” nedzirdÄtam . MÅ«zikas vÄsturnieki un organologi uzskata, ka hronikÄ lasÄmais ir pirmÄs rakstÄ«tÄs ziÅas par stÄ«gu mÅ«zikas instrumentiem Latvijas teritorijÄ. Bet, kas tad bija Å”is stÄ«gu instruments?
Valmieras amatnieku biedrÄ«bas CeltniecÄ«bas amatu sekcijas protokoli (1937. ā 1942. gads
Valmieras muzejÄ pavisam nesen nonÄcis interesants Valmieras vÄstures avots ā CeltniecÄ«bas amatu sekcijas sÄžu protokoli rokrakstÄ, kas kalpos kÄ vÄrtÄ«gs papildinÄjums Å”obrÄ«d apkopotajai informÄcijai par amatnieku biedrÄ«bas darbu un biedriem 20. gs. 30. gadu nogalÄ. Neliela, tumÅ”a, bet laika zoba balinÄtÄ burtnÄ«ca sevÄ« slÄpj ziÅas par CeltniecÄ«bas amatu sekcijas darbu laikÄ no 1937. gada 25. maija, kad tÄ dibinÄta Valmieras amatnieku biedrÄ«bas paspÄrnÄ, lÄ«dz 1942. gada 15. aprÄ«lim. Redzams, ka dažas lapas klades beigÄs iztrÅ«kst, bet nav nosakÄms, vai tajÄs vÄl bijis kas rakstÄ«ts. VÄrtÄ«gais ieguvums visus padomju okupÄcijas gadus glabÄjÄs pie skursteÅslaucÄ«tÄja amata meistara JÄÅa VoldemÄra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pÄc tÄva aizieÅ”anas viÅsaulÄ, dÄvinÄjusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktÄ«vs, 20. gs. 20. gadu sÄkumÄ mÄcÄ«jies jaundibinÄtajÄ Valmieras mÅ«zikas skolÄ, 30. gados muzicÄjis Valmieras latvieÅ”u biedrÄ«bas simfoniskajÄ orÄ·estrÄ« un 30. gadu beigÄs aktÄ«vi darbojies Valmieras amatnieku biedrÄ«bÄ. Bijis ilggadÄjs Valmieras brÄ«vprÄtÄ«go ugunsdzÄsÄju biedrÄ«bas skursteÅslaucÄ«tÄjs, savu amatu strÄdÄjis lÄ«dz pat sirmam vecumam, bet atmodas laikÄ iestÄjies par amatnieku biedrÄ«bas atjaunoÅ”anu. KÄda viÅa sÅ«tÄ«ta pastkarte sievai 1941. gada 6. augustÄ ilustrÄ skursteÅslaucÄ«tÄja dzÄ«vi un darbu. Ikdiena Altenbergam pagÄja, braukÄjot ar divriteni lielus attÄlumus. PastkartÄ viÅÅ” uztraucas par sievas veselÄ«bu, par ko VoldemÄra meita atceras, ka mÄte patieÅ”Äm daudz slimojusi. ā[..] Å”odien nobraucu MatÄ«Å”os. RÄ«t braukÅ”u uz Vecati, tad uz Braslavu un tad uz VilzÄniem. Ja netikÅ”u cauri Å”onedÄļ Ozolos un Dikļos, tad bÅ«s jÄpaliek uz jaunnedÄļu. Ja tev klÄjas grÅ«ti, pieÅem kÄdu cilvÄku, kas pie tevis padežūrÄ[..]ā
Valmieras LatvieÅ”u biedrÄ«bas simfoniskais orÄ·estris nepilnÄ sastÄvÄ, 1937.g. J. V. Altenbergs 1. rindÄ 3. no kreisÄs
Valmieras amatnieku biedrÄ«ba un Latvijas AmatniecÄ«bas kamera 1937. ā 1940. gadÄ
Turpinot tÄmu āAmatnieki ValmierÄ starp diviem Pasaules kariemā, Å”oreiz par Valmieras amatnieku biedrÄ«bas iekÅ”Äjo struktÅ«ru, dažÄm problÄmÄm un sadarbÄ«bu ar Latvijas AmatniecÄ«bas kameru 30. gadu nogalÄ.
20. gs. 30. gadu otrajÄ pusÄ viena no KÄrļa UlmaÅa autoritÄrÄ režīma iezÄ«mÄm bija korporatÄ«visms, kas paredzÄja arodu kameru sistÄmu. TÄ paredzÄja apvienot ražotÄjus un dažÄdu profesiju pÄrstÄvjus. Lai arÄ« kÄda bija kameru loma saimniecÄ«bÄ un to lietderÄ«gums tautsaimniecÄ«bÄ, novadpÄtniecÄ«bas jomÄ tÄs mums devuÅ”as materiÄlus, kas palÄ«dz izprast Valmieras puses amatnieku darbÄ«bu Amatnieku kameras pakļautÄ«bÄ. LaikÄ no 1934. gada lÄ«dz 1938. gadam tika izveidotas seÅ”as kameras: TirdzniecÄ«bas un rÅ«pniecÄ«bas (1934), LauksaimniecÄ«bas (1935), AmatniecÄ«bas (1935), Darba (1936), Rakstu un mÄkslas (1938), Profesiju kamera (1938). kameras pÄrvaldÄ«ja Valsts saimnieciskÄ padome un Valsts kultÅ«ras padome. Kameras koordinÄja tÄm pakļautÄs biedrÄ«bas, taÄu tÄm nebija lielas ietekmes autoritÄrÄs valsts saimniecÄ«bas politikÄ. Kameras kÄ ministriju konsultatÄ«vi orgÄni pÄrzinÄja attiecÄ«gÄs nozares, un aizstÄvÄja to intereses un risinÄja konfliktus. Lai arÄ« kamerÄs bija 90 ā 120 locekļi, lÄmumus pieÅÄma vadÄ«tÄjs vienpersoniski, pakļaujoties valdoÅ”Ä režīma uzstÄdÄ«jumiem. SÄkoties Otrajam pasaules karam, kameru sistÄma pamazÄm izira. VÄcu okupÄcijas laikÄ no 1941. lÄ«dz 1944. gadam oficiÄli pastÄvÄja Latvijas SaimniecÄ«bas kamera, ietverot AmatniecÄ«bas galveno daļu.
1935. gada 23. martÄ tika pieÅemts likums par Latvijas AmatniecÄ«bas kameru (LAK), lai apvienotu amatnieku biedrÄ«bas un Ŕķietami sakÄrtotu jautÄjumus. TomÄr, Åemot vÄrÄ, ka to vadÄ«tÄji neuzdroÅ”inÄjÄs izteikt oficiÄlajai varai nepatÄ«kamu viedokli, no kamerÄm kÄ tautas pÄrstÄvniecÄ«bas instrumentiem reÄlas jÄgas nebija. Uz Apvienoto amatnieku biedrÄ«bas pamatiem 1937. gada 14. martÄ tika dibinÄta Valmieras amatnieku biedrÄ«ba. Bija vajadzÄ«ga LAK atļauja, bet faktiski tÄ bija tÄ pati biedrÄ«ba, kas pirms tam, tikai reformÄta. TÄ atradÄs Gaujas ielÄ 6, bet visu periodu pirms kara aktuÄls bija kopsapulÄu telpu trÅ«kums. GadÄ«jÄs, ka kopsapulces noturÄja TirgotÄju un rÅ«pnieku biedrÄ«bas zÄlÄ toreizÄjÄ JurÄ£u ielÄ 10, kur varÄja sapulcÄties 120 un vairÄk cilvÄku. BiedrÄ«bas budžetu veidoja biedru nauda un iestÄÅ”anÄs maksa. Latvijas AmatniecÄ«bas kamera tieÅ”Ä veidÄ pÄrraudzÄ«ja to, kÄ tika izsniegti zeļļu un amata meistaru diplomi. Bez kameras ziÅas neviena profesionÄla biedrÄ«ba vairs nedrÄ«kstÄja darboties. TÄ bija demokrÄtijas ierobežoÅ”anas politika, kas lielÄ mÄrÄ neapmierinÄja iedzÄ«votÄjus, jo tas izmainÄ«ja biedrÄ«bu dabisko veidoÅ”anos un darboÅ”anÄs tradÄ«cijas, kas bija iedibinÄtas kopÅ” 19.gs. otrÄs puses. Nereti kameras pÄrstÄvji piedalÄ«jÄs biedrÄ«bas kopsapulcÄs, lai informÄtu par jauniem likumiem, normÄm, vai atbildÄtu uz neskaidriem jautÄjumiem. TÄpat tika ierobežotas arÄ« profesionÄlÄs biedrÄ«bas, kur arodu pÄrstÄvji apvienojÄs, lai dalÄ«tos pieredzÄ un veicinÄtu profesionÄlo izaugsmi (Ärsti, galdnieki, Å”oferi, lauksaimnieki u.tml.). VÄstures literatÅ«rÄ Vidzeme tiek minÄta kÄ biedrÄ«bÄm bagÄtÄkais novads. LAK tieÅ”i finansÄja biedrÄ«bas papildu skolu. No biedrÄ«bas sÄžu protokoliem zinÄms, ka 1940. gada finansÄjums no LAK tika paredzÄts papildu skolai (2000 latu apmÄrÄ) un 480 latu atbalsts biedrÄ«bas darbveža atalgojumam. Papildu skolas atklÄÅ”ana notika 1939. gada 10. februÄrÄ« Valmieras 2. pamatskolas telpÄs. MÄcÄ«bu maksa amatniekiem 10 latu, bet mÄcekļiem par brÄ«vu. PriekÅ”sÄdÄtÄjs ZiediÅÅ” ar vÄstules starpniecÄ«bu aicinÄja sekciju vÄcÄkos informÄt biedrus par kursu saturu (latvieÅ”u valoda, matemÄtika, Ä£eogrÄfija utt.), kÄ arÄ« speciÄlÄs zinÄÅ”anas metÄla apstrÄdÄ un atslÄdznieku - mehÄniÄ·u arodÄ. Interesenti drÄ«kstÄja pieteikties gan vispÄrÄjai izglÄ«tÄ«bai, gan tikai specialitÄtei. BiedrÄ«ba pati 1940. gada budžetÄ paredzÄja izlietot 400 latu dažÄdu kursu rÄ«koÅ”anai, savukÄrt 250 latu prognozÄja ieÅemt no jaunu biedru iestÄÅ”anÄs maksas. Lai iestÄtos biedrÄ«bÄ, bija jÄmaksÄ 5 lati, bet ikgadÄjÄ biedru nauda 6 lati. Biedriem ā veicinÄtÄjiem un interesentiem bija lÄtÄk.
Valmieras amatnieku biedrÄ«bÄ kÄ t.s. profesiju biedrÄ«bÄ bija atseviŔķas sekcijas, kÄ arÄ« zeļļu kopas, kurÄs uzÅÄma, kÄ toreiz sauca ābiedrus ā vecinÄtÄjusā. Tie nebija pilntiesÄ«gi biedri, bet potenciÄli topoÅ”ie biedrÄ«bas biedri, kas apguva kÄdu amatu. AtseviŔķas sekcijas tika apvienotas, vai likvidÄtas gadÄ«jumos, ja tÄs nespÄja patstÄvÄ«gi darboties. PiemÄram, 1939. gada pavasarÄ« frizieri atdalÄ«jÄs no Daiļamatu sekcijas un tika apÅ”aubÄ«ta daiļamatu sekcijas kÄ atseviŔķas nodaļas pastÄvÄÅ”anas nepiecieÅ”amÄ«ba. PÄrtikas un baudvielu sekcija tika nodibinÄta tikai 1939. gada 21. augustÄ, divus gadus pÄc biedrÄ«bas reorganizÄcijas. BiedrÄ«bÄ darbojÄs arÄ« MÅ«rnieku, Celtnieku, Ädu apstrÄdÄÅ”anas, Koku apstrÄdÄÅ”anas, MetÄla apstrÄdÄÅ”anas, Tekstilamatu sekcijas, kas sevÄ« ietvÄra daudz un dažÄdas profesijas un amatus. 1939. gada augustÄ tika pieÅemts paÅ”valdÄ«bu likums, kas paredzÄja paÅ”valdÄ«bu domÄ kÄ jaunu orgÄnu izveidot pilsÄtas padomi, kas sastÄvÄtu no kameru pÄrstÄvjiem. Valdei bija jÄizvirza 9 pÄrstÄvji dalÄ«bai padomÄ. Å Äds solis visdrÄ«zÄk tika darÄ«ts, lai veicinÄtu vÄl lielÄku kontroli, kÄ arÄ« kameru politisko ietekmi uz paÅ”valdÄ«bu lÄmumiem, kaut gan arÄ« paÅ”valdÄ«bas paÅ”as UlmaÅa režīma laikÄ tika sastÄdÄ«tas ne demokrÄtiski, bet autoritÄri. KatrÄ gadÄ«jumÄ Amatnieku biedrÄ«bas darbÄ«bu Å”ie apstÄkļi bÅ«tiski neietekmÄja.
SvarÄ«gÄkos lÄmumus biedrÄ«bÄ pieÅÄma valde, kas iecÄla priekÅ”sÄdÄtÄju, mantzini un sekciju vecÄkos. TÄs priekÅ”sÄdÄtÄjs bija daiļkrÄsotÄju amata meistars JÄnis ZiediÅÅ” (1896 ā 1980). BiedrÄ«bas valde noteica, kurÅ” amata meistars ir tiesÄ«gs vÄrtÄt zeļļus, par to informÄjot Latvijas AmatniecÄ«bas kameru. Viena no biedrÄ«bas biedru atbalsta funkcijÄm, bija naudas aizdevumi biedriem. Tas gan notika izÅÄmuma gadÄ«jumos, un valde attiecÄ«gi lÄma par pieŔķiramÄs summas apmÄru. 1939. gadÄ KalÄjs ValfrÄds KalniÅÅ” saÅÄma 200 latu aizdevumu āamata rÄ«ku papildinÄÅ”anaiā. Valde arÄ« uzklausÄ«ja sÅ«dzÄ«bas par biedru iespÄjamu nekvalitatÄ«vu darbu. PiemÄram, Baltijas lauksaimnieku biedrÄ«bas vadÄ«tÄjs Hermanis EndzeliÅÅ” sÅ«dzÄjÄs par mÅ«rnieku Hermani EglÄ«ti, kurÅ” it kÄ lauksaimniecÄ«bas maŔīnu koplietoÅ”anas punktÄ Stacijas ielÄ 36 esot veicis nekvalitatÄ«vu darbu un atsakÄs kļūdu izlabot. Å Ädus jautÄjumus vispirms nodeva izskatÄ«Å”anai attiecÄ«gÄ sekcijÄ, kas konkrÄtajÄ gadÄ«jumÄ bija MÅ«rniecÄ«bas sekcija. BiedrÄ«bas valde pÄc FinanÅ”u ministrijas rÄ«kojuma arÄ« apsekoja savas sekcijas, pÄrbaudot uzÅÄmumu Ä«paÅ”nieku meistara diplomus un/vai āamatnieku kartesā.
Valmieras daiÄ·rÄsotÄja amata meistars JÄnis ZiediÅÅ” (1896.g. 8. dec. ā 1980.g. maijs) foto H. Zemvalds.
Valmieras apvienotÄ amatnieku biedrÄ«ba ValmierÄ darbojÄs no 1917. gada lÄ«dz Otrajam pasaules karam. PÄc Latvijas AmatniecÄ«bas Kameras pieprasÄ«juma 1936. gadÄ tÄ tika reformÄta, bet darbÄ«bu turpinÄja. BiedrÄ«ba organizÄjÄs sekcijÄs, apvienojot radniecÄ«gus amatus. Savas pastÄvÄÅ”anas laikÄ amatnieku biedrÄ«ba apvienoja vairÄk nekÄ 300 biedru 55 amatos. Å oreiz apskatÄ«sim biedru sarakstu, kas datÄts ar 1939. gada 15. janvÄri un tajÄ uzrÄdÄ«ti 195 biedri. Lai izvÄrtÄtu kopainu, izmantoju 1919. un 1930. gada ājaunuzÅemto biedru sarakstusā, kas atspoguļo gan par biedru nodarboÅ”anos, gan dzÄ«ves vietu.
Valmieras apvienoto amatnieku biedrÄ«bas biedru skaits un izvietojums 1939. gadÄ pÄc dzÄ«ves vietas
PirmkÄrt, bÅ«tisks ir fakts, ka, lai arÄ« biedrÄ«bas nosaukumus nesa Valmieras vÄrdu, tajÄ stÄjÄs amatnieki arÄ« no apkÄrtÄjiem pagastiem. Tas izskaidrojams ar to, ka biedrÄ«bas bija atļauts dibinÄt paÅ”valdÄ«bÄs ar lielÄku iedzÄ«votÄju skaitu, respektÄ«vi, ValmierÄ. 20. gs. 30. gadu nogalÄ Valmieras amatnieku biedrÄ«bas biedru sarakstÄ uzskaitÄ«tÄs personas lielÄkoties dzÄ«voja ValmierÄ, bet neliela daļa biedru bija apkÄrtnes pagastos dzÄ«vojoÅ”ie (MatÄ«Å”os, RencÄnos, Kokmuižas pag., Dauguļu pag, JaunvÄles pag., Brenguļu pag., Burtnieku pag.). Protams, par amatniekiem, kas nebija nekur reÄ£istrÄti vai darbojÄs tÄ saucamajÄ āÄnas zonÄā, ziÅu trÅ«kst.
Tuvajos Austrumos piparotos medus cepumus pazÄ«st jau 5000 gadus. Ilgu laiku piparkÅ«kas bija pa kabatai tikai ļoti bagÄtiem cilvÄkiem. TÄs pazina faraonu galmos ÄÄ£iptÄ un sauca par medus rauÅ”iem.
Tie nebija parasti rauÅ”i. UzskatÄ«ja, ka tiem piemÄ«t Ä«paÅ”s spÄks ā tie spÄja atvairÄ«t dÄmonus, tos upurÄja dievÄ«bÄm, deva lÄ«dzi kapÄ kÄ ceļa maizi. ArÄ« Romas impÄrijÄ piparkÅ«kas ziedoja dievÄ«bÄm. Viena no Ŕī cepuma Ä«patnÄ«bÄm bija tai pievienotais ingvers, tÄpÄc tÄs sauc arÄ« par ingvera maizÄ«tÄm. Ingveru pazina arÄ« SenajÄ GrieÄ·ijÄ, paralÄli citÄm Ä«paŔībÄm tam piemita spÄja paildzinÄt Ädiena mūžu.
Valmiera 20.gs. sÄkumÄ - administratÄ«vÄs, saimnieciskÄs un kultÅ«ras dzÄ«ves centrs. ArÄ« Valmieras apriÅÄ·is, tolaik viens no lielÄkajiem Vidzemes guberÅÄ. Jau 1897. gada tautas skaitÄ«Å”anÄ valmierieÅ”u skaits pÄrsniedzis piecus tÅ«kstoÅ”us (5050). PÄc tautÄ«bÄm saskaitÄ«ti 76,5% latvieÅ”u, 11,9% vÄcieÅ”u, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauÅu un poļu. Gadsimtu mijÄ apriÅÄ·a pilsÄtÄ koncentrÄjuÅ”Äs dažÄdas paÅ”valdÄ«bu un valsts iestÄdes, kur augstÄkos posteÅus pÄrsvarÄ ieÅem krievu ierÄdÅi. TomÄr netrÅ«kst iestÄžu, kurÄs vadoÅ”ajos amatos joprojÄm vÄcieÅ”i. Nereti politiskajam lÄ«dzsvaram, amatos iecÄla abus. PiemÄram, par apriÅÄ·a policijas priekÅ”nieku V.A. Ignatjevu, bet par vecÄko palÄ«gu G.F. GÅ«tceitu. LÄ«dz 1889.g. te darbojÄs Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisÄra iecirknis, apriÅÄ·a cietuma komisija barona fon Engelhardta vadÄ«bÄ. VÄlÄk tÄm pievienojÄs miertiesa, pilsÄtas bÄriÅu tiesa, galvenÄ akcÄ«zes pÄrvalde, nodokļu inspekcija, apriÅÄ·a kara pÄrvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieÅ”i kļuvuÅ”i par ietekmÄ«gu politisko spÄku, ar kuru jÄrÄÄ·inÄs, liecinÄja 1906.g. notikuÅ”Äs pilsÄtas domes vÄlÄÅ”anas. No 24 domniekiem 18 latvieÅ”i, 5 vÄcieÅ”i.
JaunievÄlÄto domnieku kompetencÄ bÅ«tisku jautÄjumu risinÄÅ”ana: apbÅ«ves plÄnoÅ”ana, komunÄlÄ saimniecÄ«ba, sociÄlÄ palÄ«dzÄ«ba, sabiedriskÄs kÄrtÄ«bas nodroÅ”inÄÅ”ana. AttÄ«stoties vietÄjai rÅ«pniecÄ«bai, tiek modernizÄta komunÄlÄ saimniecÄ«ba, ierÄ«koti parki, uzlabota medicÄ«niskÄ aprÅ«pe. SÄkot ar 1906. gadu, kad par pilsÄtas galvu (mÄru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un lÄ«dz pat 1914. gadam, Valmiera pamazÄm pÄrtop jaunÄ veidolÄ. Kļūst tÄ«rÄka, zaļÄka. Viens pÄc otra darbu uzsÄk lielÄki un mazÄki uzÅÄmumi un veikali, ielÄs valda rosÄ«ba. Uz dzÄ«vi Å”eit pÄrceļas tuvÄjo pagastu sÄ«kzemnieki, kalpi, lauku vÄ«ri un sievas. IztikÅ”ana dÄrga, tÄpÄc lÄtÄkas zemes un nama meklÄjumos jÄdodas viÅpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadÄ, pilsÄtnieku nu par kÄdu nieka tiesu mazÄk (4949), bet PÄrgaujÄ (KÄrlienÄ, Kauguru JaunpilsÄtÄ), kura administratÄ«vi piederÄ«ga netÄlajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kÄrlÄnieÅ”u jau 1584 dvÄseļu!
LukstiÅu kapela, kas spÄlÄjusi lauku kÄzÄs un citos sarÄ«kojumos no 20. gs. 20. gadu vidus lÄ«dz 1934. gadam. AttÄlÄ redzamas vijoles, akordcÄ«tara un paÅ”darinÄts Äells.
19.gs beigas un 20. gs. pirmÄ puse LatvijÄ un VidzemÄ bija laiks, kad lielÄ skaitÄ izplatÄ«jÄs fabrikÄs ražoti mÅ«zikas instrumenti, modÄ nÄca fokstroti un Å”lÄgeris. Nav precÄ«zi nosakÄms, cik muzikantu bijis VidzemÄ, jo gandrÄ«z katrÄ mÄjÄ bija kÄds pirkts vai paÅ”darinÄts mÅ«zikas instruments, kÄds tautas spÄlmanis, kurÅ” prata kaut ko spÄlÄt. LokÄli mijiedarbojoties vecÄm ziÅÄ£Äm un tautas melodijÄm, veidojÄs Ä«patnÄjs tautas muzikantu repertuÄrs, kas saglabÄts un turpina dzÄ«vot arÄ« Å”odien.
Lauku muzikanti pÄrsvarÄ bija vÄ«rieÅ”i. VizuÄlÄs liecÄ«bas un atmiÅu stÄsti apstiprina, ka parasti kapelÄ bija 2 lÄ«dz 5 dalÄ«bnieki, kuri spÄlÄja kÄzÄs un citos godos. Sabiedriskos izrÄ«kojumos ā pÄc koncerta vai teÄtra izrÄdes, notika dejas. SpÄlÄja vietÄjais mÅ«zikas biedrÄ«bas vai brÄ«vprÄtÄ«go ugunsdzÄsÄju pÅ«tÄju orÄ·estris, vai kÄda stÄ«gu kapela. Par kapelas dvÄseli uzskatÄms vijolnieks, jo viÅÅ” uzdeva toni un spÄlÄja melodiju. Kapelas sastÄvÄ parasti bija vijole, cÄ«tara, base, arÄ« kÄds koka pÅ«Å”aminstruments, harmonikas jeb ermoÅikas (Å”is apzÄ«mÄjums vairÄk lietots tautas leksikÄ).
KÄzas Putnu Ä£imenei Ternejas pagasta āCensoÅÄsā, ZiemeļvidzemÄ. AttÄlÄ redzami kÄzinieki otrajÄ dienÄ, 20.gs. 30. gadi. FonÄ uz jumtiÅa sÄž muzikants ar ieviÅa ermoÅiku.
Lielinieku posta darbi. Skats uz RÄ«gas ielas sÄkumu. Redzams saÅ”autais Sv. SÄ«maÅa baznÄ«cas tornis 1919. g. 26. maijÄ.
Daudzu gadsimtu ilgajÄ vÄsturÄ Valmiera atradusies dažÄdu kara kungu rokÄs. PÄc 1. Pasaules kara beigÄm, sabrÅ«kot milzÄ«gajai Krievijas impÄrijai, vairÄkas no kÄdreizÄjÄm Baltijas guberÅÄm izveidoja neatkarÄ«gas republikas. 1918. gada 18. novembrÄ« arÄ« RÄ«gÄ tika proklamÄta jaunÄ Latvijas valsts.
Saspriegojoties politiskajai situÄcijai kļuva skaidrs, ka bez sÄ«vas cÄ«Åas komunisti, kas bija kļuvuÅ”i par jaunÄs varas nesÄjiem nu jau Padomju KrievijÄ, - tik viegli bijuÅ”Äs teritorijas neatdosā¦ StuÄkas jeb lielinieku režīma pastÄvÄÅ”anas piecos mÄneÅ”os ValmierÄ un Valmieras apriÅÄ·Ä« (no decembra lÄ«dz 1919. gada maija beigÄm) tika Ä«stenoti vÄrienÄ«gi revolucionÄri pÄrkÄrtojumi: atsavinÄtas vÄcu muižnieku zemes un muižas, nacionalizÄti lielÄkie rÅ«pniecÄ«bas un tirdzniecÄ«bas uzÅÄmumi, turÄ«gÄko pilsoÅu mÄjas un pat dzÄ«vokļi, kurus ālÄ«dz ar mÄbelÄm nodeva strÄdniekiemā, u.t.t. CitÄdi domÄjoÅ”os, padomju (lielinieku) vara uzskatÄ«ja par tautas ienaidniekiem, tos arestÄjot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemÄrojot augstÄko soda mÄru ā noÅ”auÅ”anu kÄ kontrrevolucionÄriem (pretÄji noskaÅotiem ā preciz. I.Z.) vai spekulantiem. NetÄlu no Valmieras, pie mÄcÄ«tÄjmuižas, izveidoja koncentrÄcijas nometni, tÄ saucamo TÄ«Ä£erdÄrzu , kurÄ ieslodzÄ«tos gaidÄ«ja baiss liktenis. Pat tie, kas vÄl nesen simpatizÄja marksisma idejÄm, arvien skaudrÄk izjuta reÄlo Ä«stenÄ«bu, kas sevÄ« ietvÄra ne vien pÄrtikas normÄÅ”anu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arÄ« uzspiestu, sveÅ”u ideoloÄ£iju, fizisko teroru un bezierunu pakļauÅ”anos. Vairums pilsÄtnieku un laucinieku, izÅemot pÄrsimts kreisi noskaÅotos - buržuÄzijas kÄ Å”Ä·iras ā nÄ«dÄjus, uz sevis, ar savu Ädu un maku, izbaudÄ«ja kļūdaino tautsaimniecÄ«bas politiku un dzÄ«vi baiļu ÄnÄā¦ TÄpÄc, ar vairÄku dienu kavÄÅ”anos uzzinot vÄstis, ka ā22. maijÄ vÄcu un latvieÅ”u spÄki atbrÄ«vojuÅ”i RÄ«gu, padomju armijas vienÄ«bas atkÄpjas visÄ frontÄ, neizrÄdot nopietnu pretestÄ«buā, atlika vien gaidÄ«t, - cik Ä«sÄ laikÄ uzvarÄtÄji iesoļos arÄ« mÅ«su pilsÄtÄ. Un, patiesi, tikai Äetras dienas vÄlÄk, ienÄkot Igaunijas nacionÄlajai armijai un pulkveža JorÄ£a ZemitÄna vadÄ«tajai Ziemeļlatvijas brigÄdei, beidzot tiek padzÄ«ti tik ļoti nÄ«stie ānÄkotnes cÄlÄjiā!
PagaidÄm nav izpÄtÄ«ta skaÅuplaÅ”u vÄsture LatvijÄ. Raksta autora mÄrÄ·is ir sniegt nelielu vispÄrÄ«gu priekÅ”statu par skaÅuplaÅ”u un gramofonu preÄu tirdzniecÄ«bu ValmierÄ, galvenokÄrt balstoties uz reklÄmÄm, kas publicÄtas ValmierietÄ« laikÄ no 1929. lÄ«dz 1940. gadam.
Pirms OtrÄ pasaules kara liela loma sabiedrÄ«bas izklaidÄ bija lauku kapelÄm un arÄ« mÄjas muzicÄÅ”anai, bet aizvien plaÅ”Äku popularitÄti iemantoja mÅ«zikas atskaÅotÄji. SkaÅuplates un gramofonus dÄvÄja par mÅ«zikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikÄliju veikalos kopÄ arÄ« klavierÄm, vijolÄm, mandolÄ«nÄm, harmonijÄm un citiem instrumentiem. PircÄjus interesÄja dziesmu notis, jo tÄs bija salÄ«dzinoÅ”i lÄtas un izmantojamas muzicÄÅ”anai mÄjÄs, turpretÄ«, lai atskaÅotu skaÅuplates, bija vajadzÄ«gs gramofons, regulÄri jÄmaina adatiÅas, nemaz nerunÄjot par to, ka skaÅuplates Ätri nolietojÄs. Var uzskatÄ«t, ka mÅ«zikas bizness ValmierÄ nebija Ä«paÅ”i vÄrienÄ«gs, tÄpÄc bieži reklÄmÄs redzamais preÄu piedÄvÄjums ir plaÅ”Äks, tostarp arÄ« apsveikumu kartiÅas, bÄrnu rotaļlietas un kalendÄri. Interesanti, ka tolaik izplatÄ«ta prakse bija tirgot vienkopus dažÄdas mehÄniskas ierÄ«ces ā velosipÄdus, bÄrnu ratiÅus, Å”ujmaŔīnas un citas lietas. AtŔķirÄ«bÄ no mÅ«sdienu izpratnes par mÅ«zikas atskaÅotÄju un citu elektropreÄu nesaraujamo saikni ar radio aparÄtiem, 30. gados tos ne vienmÄr uzskatÄ«ja par lÄ«dzvÄrtÄ«giem un bieži vien tirgoja atseviŔķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierÄ«ce, kas darbojÄs arÄ« uz baterijÄm vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sÄkotnÄji bija tikai mehÄnisks. Elektromotorus gramofonos plaÅ”Äk sÄka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajÄ pusÄ, kad traktieri, veikali un restorÄni, apmeklÄtÄju piesaistÄ«Å”anai, reklÄmÄs piezÄ«mÄja, ka viÅu iestÄdÄ tiek atskaÅota gramofonu mÅ«zika. Protams, ne vienmÄr arÄ« gramofonus tirgoja vienkopus ar skaÅuplatÄm. TomÄr, spriežot pÄc ziÅÄm ValmierietÄ«, jÄdomÄ, ka dažos veikalos varÄja sastapt gan skaÅuplates, gan gramofonus, gan arÄ« Valsts elektrotehniskÄs fabrikas ražotos radio aparÄtus.
Nedaudz par skaÅuplaÅ”u atskaÅotÄjiem. 20., 30. gadu praksÄ, gan mÅ«sdienu leksikÄ bieži lietotie vÄrdi gramofons un patafons apzÄ«mÄ vienu ierÄ«ci dažÄdos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadÄ izgudrotÄ cilindrveida fonogrÄfa pamazÄm atteicÄs par labu gramofonam un 19./20.gs. mijÄ notika pÄreja vÄcu izcelsmes izgudrotÄja EmÄ«la BerlÄ«nera ieviestajÄm plakanÄm, divpusÄjÄm skaÅuplatÄm. VÄrds āgramofonsā (grieÄ·u val. gramma (pieraksts) un phonÄ (skaÅa)) bieži saistÄs arÄ« ar populÄru Angļu gramofonu preÄu ražoÅ”anas uzÅÄmumu Gramophon Company . Gramofona darbÄ«bu raksturo membrÄna, kas uztver adatas svÄrstÄ«bas, kas rodas, tai pÄrvietojoties pa rotÄjoÅ”as skaÅuplates spirÄlveida rieviÅu. IzstarotÄs akustiskÄs svÄrstÄ«bas pastiprina speciÄla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusÄ lietots nedaudz mazÄks, pÄrnÄsÄjams mehÄnisks gramofons, bet bez taures. VÄrdu patafons aizguva no franÄu skaÅu ierakstu un gramofonu ražotÄja Pathe . Ne tikai RietumeiropÄ, bet arÄ« LatvijÄ pÄrnÄsÄjamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecÄ«ba uzplauka 20.gs. 20. gados. PiemÄram, 1929. gadÄ vien LatvijÄ importÄja gramofonus 104 294 latu vÄrtÄ«bÄ, bet skaÅuplates 418 127 latu vÄrtÄ«bÄ. Gramofonu galvenÄs eksportÄtÄjvalstis EiropÄ bija LielbritÄnija, VÄcija, arÄ« DÄnija, bet skaÅuplates LatvijÄ importÄja galvenokÄrt no VÄcijas un LielbritÄnijas. SabiedrÄ«bÄ valdÄ«ja uzskats, ka radiofona popularitÄte izkonkurÄs skaÅuplaÅ”u mÅ«ziku. Katru mÄnesi, maksÄjot nelielu abonenta maksu, radio varÄja klausÄ«ties visu laiku, turpretÄ« skaÅuplatÄ bija tikai 2 dziesmas. Bet Å”ajÄ gadÄ«jumÄ izŔķiroÅ”ais vÄrds bija gaume. SkaÅuplates ļÄva cilvÄkiem klausÄ«ties to, ko tie gribÄja un kad gribÄja. Radiofona programmÄ bija daudz klasiskÄs un profesionÄlÄs mÅ«zikas, tautas mÅ«zikas apdares, bet Å”lÄgeris netika atbalstÄ«ts. TajÄ paÅ”Ä laikÄ patafonu varÄja vienmÄr paÅemt lÄ«dzi atpÅ«tÄ zaļumos, lai atpÅ«tÄ pie ezera vai izbraukumÄ ar laivu fonÄ skanÄtu sev tÄ«kama mÅ«zika.
Valmieras ā Valmiermuižas draudzes mÄcÄ«tÄjs un vÄlÄkais Latvijas brÄ«vvalsts IzglÄ«tÄ«bas ministrs KÄrlis VoldemÄrs Beldavs (Kahrl Woldemar Beldaus) pasaulÄ nÄcis 1868. gada rudenÄ«, 2. oktobrÄ« jeb 14. oktobrÄ« pÄc jaunÄ stila. TÄvs Fricis, toreizÄjais Rosbeku (Rosenbeck; mÅ«sdienÄs Rozula) muižas arendators (rentnieks ā preciz.). MÄtes Ilzes mudinÄts, zÄns, pÄc vietÄjÄs draudzes skoliÅas beigÅ”anas, apmeklÄjis Limbažu apriÅÄ·a skolu. MÄcÄ«bas padevuÅ”Äs labi un tÄlÄkais ceļŔ vedis jau uz lielo RÄ«gu, kur izturÄjis iestÄjeksÄmenus guberÅas Ä£imnÄzijÄ. PÄc tÄs beigÅ”anas, uzsÄcis studijas kaimiÅzemes Igaunijas Alma mater (universitÄtÄ) TÄrbatÄ, TeoloÄ£ijas fakultÄtÄ 1891. gadÄ. Lai apgÅ«tu izvÄlÄtÄ aroda iemaÅas, 1892. gadÄ kÄ palÄ«gmÄcÄ«tÄjam jÄkalpo prakses vietÄ OpekalnÄ. Jaunais censonis apliecina sevi gan kÄ spÄjÄ«gu oratoru, gan sprediÄ·u teicÄju, raksturÄ rÄmu un nosvÄrtu. PÄc sekmÄ«gi nokÄrtotajiem konsistorijas eksÄmeniem, 1895. gada 22. septembrÄ« RÄ«gÄ, SvÄtÄ JÄkaba baznÄ«cÄ tiek ordinÄts par mÄcÄ«tÄju.
Pieminot. 1934. g. atklÄja pieminekli 1802. g. Kauguru nemieros krituÅ”ajiem zemniekiem. Piecus gadus vÄlÄk, (1939.) ā pavasarÄ«, 21. maijÄ ā svinÄ«gi iesvÄtÄ«ja atklÄto piemiÅas plÄksni KaugurvÄrÄ«.
IemūžinÄti vÄsturÄ
Braucot vai ceļu mÄrojot kÄjÄm uz CÄsu pusi, gandrÄ«z paÅ”Ä ielas galÄ, agrÄkÄs Gaujas attekas malÄ, skatÄma norÄde uz 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros krituÅ”o atdusas vietu. KÄ atgÄdinÄjumu vÄ«ru drosmei un varonÄ«bai, - tur esoÅ”o pieminekli savulaik atklÄja, pateicoties viena no nemieru dalÄ«bnieka tieÅ”Ä pÄcteÄa, kaugurieÅ”a, sabiedriskÄ darbinieka HermaÅa EnzeliÅa iniciatÄ«vai un finansiÄlajam atbalstam (1934.) Dažus gadus vÄlÄk pie pieminekļa novietoja piemiÅas plÄksni ar visu deviÅu krituÅ”o zemnieku vÄrdiem (1939.). Desmitais, mujÄnietis, paliks nezinÄms uz visiem laikiem. PagÄjuÅ”Ä gadsimta trÄ«sdesmitajos gados iestÄdÄ«ta bÄrzu aleja. Bet kÄda saistÄ«ba tagadÄjam PÄrgaujas vÄrdam ar senÄko nosaukumu KÄrliena? Kas bijuÅ”i Å”ie dumpÄ«gie vÄ«ri? Par ko cÄ«nÄ«jÄs un, kur meklÄjami viÅu dzimtas mÄjas?
Pirmajos 70. 1926. gada foto. FotogrÄfs J. OÅ”e ValmierÄ.
Tuvojoties vasaras saulgriežiem un JÄÅu dienai, Å”oreiz par Ä«paÅ”Äm dzejas rindÄm no dzejoļa āÅ e, kur lÄ«go priežu mežiā¦ā, kas savulaik pÄrtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras Ä«paÅ”o zÄ«molu. Par priežu mežiem dziedÄjÄm ne vien aizliegtajos JÄÅos pie ugunskuriem, bet arÄ« pasÄdÄÅ”anÄs mazÄkÄ draugu lokÄ padomju režīma gados. Visi kopÄ to dziedÄjÄm atmodas laika mÄ«tiÅos kÄ himnu TÄvzemei, pacilÄjoÅ”u un iedvesmojoÅ”u! Un, tomÄr, ko zinÄm par paÅ”u dzejnieku Rietekli jeb Ä«stajÄ vÄrdÄ JÅ«liju Eduardu Balodi (1856ā1940)?
NetÄlu no Valmieras, Kauguru pagasta MiÄkÄnÄ, 1873. gada ziemas viducÄ«, 22. februÄrÄ« (10. februÄrÄ« pÄc vecÄ stila) pasaulÄ nÄk JÄnis EndzelÄ«ns. Zemnieku dÄls, kam liktenis atvÄlÄs ne vien garu mūžu, bet arÄ« neparastu un piepildÄ«tu dzÄ«ves gÄjumu. ZinÄtnieks ar pasaules slavu. AkadÄmiÄ·is, profesors salÄ«dzinÄmÄ valodniecÄ«bÄ, doktors, PSRS ZinÄtÅu: akadÄmijas korespondÄtÄjloceklis (no 1929.g.), Latvijas PSR Nopelniem bagÄtais zinÄtnes darbinieks, Latvijas PSR Valsts prÄmijas un Ä»eÅina prÄmijas laureÄts. Apbalvots ar Ä»eÅina, Darba SarkanÄ Karoga, SarkanÄs Zvaigznes, vairÄkiem Ärzemju ordeÅiem un medaļÄm ā ar ÄehoslovÄkijas BaltÄs Lauvas ordeni, ar Minhenes VÄcu akadÄmijas Humbolta medaļu, Holandes ZinÄtÅu akadÄmijas medaļu u.c., daudzu Eiropas zinÄtÅu akadÄmiju korespondÄtÄj biedrs, goda doktors Upsalas universitÄtÄ ZviedrijÄ. ViÅam veltÄ«ti seÅ”i rakstu krÄjumi, no tiem trÄ«s LatvijÄ, viens LietuvÄ, viens ItÄlijÄ un ASV.
LatvieÅ”u/lietuvieÅ”u zintniecÄ«bas pÄta Laika, Visuma likumus, to spÄku plÅ«smu un IEMIESOÅ ANOS uz Zemes. TÄpÄc mums ir ļoti daudzi Laika cikli un sistÄmas.
32 cikls balstÄs uz Saturna (satura nesÄjs) ciklu un atkÄrtojÄs ik pÄc 32 gadiem. MÅ«su dzÄ«vesziÅÄ 32 cikls vienmÄr sÄkas 22. februÄrÄ« pÄc ArtÅ«ra kalendÄra (AK). Katram cikla gadam ir savs jÄdziens, kategorija.
Dubultais, laimīgais 2012. gads.
Avestas kalendÄrs arÄ« balstÄs uz Saturna ciklu, bet tibetieÅ”u Ä·Ä«nieÅ”u kalendÄram ir saistÄ«bÄ ar Jupitera ciklu (12 gadi). ArÄ« mums ir Jupitera cikls, ko saucam par MÄras, WaldMieras ciklu. Avestas ā seno indoeiropieÅ”u zoroastras mÄcÄ«bÄ JaunÄ gada cikls sÄkas 21. martÄ. TÄ saucamajÄ austrumu kalendÄrÄ katru gadu Å”is datums mazliet mainÄs, piemÄram; 2012. gads sÄksies 23. janvÄrÄ« un sauksies ā MelnÄ Å«dens PÅ«Ä·a gads.
Visi vÄl kopÄ. PÄc atvaļinÄÅ”anÄs no karadienesta M. Ozols ar piederÄ«gajiem āKalna ā EniÅosā, 1924. g.
NetÄlu no Valmieras, 1899. gadÄ, pirms LieldienÄm, 8. aprÄ«lÄ« Kauguru pagasta Kaln-EniÅa, agrÄkajÄs Bebra mÄjas, lauksaimnieka JÄÅa (1863 - 1933) un Annas (1864 - 1939) Ozolu Ä£imenÄ piedzimst ilgi gaidÄ«tais mantinieks MÄrtiÅÅ” Alberts. KristÄ«bÄs vecÄki zÄnam devuÅ”i ne vien stiprus vÄrdus, bet arÄ« tiem laikiem labu izglÄ«tÄ«bu. PirmÄs skolas gaitas uzsÄk Valmieras pilsÄtas skolÄ, kurÄ jau mÄcÄs mÄsa Zelma (1897.)
I. pasaules kara laikÄ, tÄpat kÄ daudzi viÅa vienaudži, mÄcÄ«bas pÄrtraucis. Vilina romantika un piedzÄ«vojumi. 1917. gada nogalÄ lÄ«dz ar daudziem citiem vidzemniekiem notic lielinieku (boļŔeviku) politikai un gatavs cÄ«nÄ«ties revolucionÄrÄs valsts vÄrdÄ. PiesakÄs SarkanajÄ armijÄ, vÄlÄk krÄ«t poļu gÅ«stÄ, pÄc tam atgriežas LatvijÄā¦
KlÄt aprÄ«lis, saukts arÄ« par Sulu un JurÄ£a mÄnesi. TÄ sÄkumÄ svinam DzimtÄs valodas svÄtkus, un tas ir arÄ« joku laiks. MÅ«su valodai raksturÄ«gi Ä«sie/garie patskaÅi, kÄ arÄ« cietie/mÄ«kstie lÄ«dzskaÅi, kas svÄtkos tiek dažÄdi divdomÄ«gi apspÄlÄti. Visiem jautri, visi Äalo un mÄļo, bet ne melo. SveÅ”inieki, nesaprotot mÅ«su valodas Ä«patnÄ«bas, iztulkoja pa savam. IznÄca viÅu gaumÄ, bet mÄs nemelojam, bet mÄļojam!
Pavasari gaidot!
AprÄ«lÄ«, kad mÄness sÄk augt, dabÄ sÄkas liela plaukÅ”ana un augÅ”ana, bet, lai tas nenotiktu pÄrÄk strauji, ap Å”o laiku no aukstÄm tÄlÄm atviļÅojuÅ”Ä auksta gaisa masa neļauj arÄ« pÄrÄk sasildÄ«t gaisu un kaitÄt augu ražai. Jau izsenis silts aprÄ«lis nozÄ«mÄ neražīgu gadu. AprÄ«lÄ« pÄris reizes satiekas aukstums ar siltumu. PastrÄ«das un izŔķiras, bet, ja baras, ā dienas ir apmÄkuÅ”Äs un citviet var bÅ«t pat zemestrÄ«ce. Å Äds laiks atkÄrtosies arÄ« oktobrÄ«, tÄpÄc pÄc aprīļa varam spriest arÄ« par oktobri. Å ajÄ laikÄ salido visi putni, visi steidz vÄ«t ligzdas, gaiss trÄ«c no viÅu dziesmu skaÅÄm. Ja aprīļa laiks ir bez bezdelÄ«gÄm, pavasaris bÅ«s auksts lÄ«dz pat jÅ«nijam. Kad mÄness sasniedz savu pilnÄ«bu, sÄkam stÄdÄ«t dÄrzus, tÄ«rumus, aicinot Dabu palÄ«gÄ, lai tÄ sargÄ ražu un nodroÅ”ina peļÅu, patÄriÅu mums, lai citi nepiesavinÄs. ÄŖpaÅ”i pilnÄ mÄnesÄ« ieteicams sÄt burkÄnus (labi ja pÅ«Å” dienvidu vÄjÅ”), labÄk tajÄ dienas pusÄ, kad nav redzams mÄness. PÄc iesÄÅ”anas, dobes galÄ iebÄž paprÄvu mietu, lai burkÄni aug lieli un resni. SÄklas, stÄdus, gumus, sÄ«polus mÄrcÄjam Å«denÄ«, kur ielikts varÅ”, kura Ä«paŔība ir vairoties, bÅ«t varenam un stipram.
SATIKÅ ANÄS VIETA. Dzirnavu ezeriÅÅ” 1900. gadu sÄkums. Izdevis H. Treijs, ValmierÄ.
Ziemai jÄnÄk! ArÄ« vairÄk kÄ gadus simts atpakaļ, ā cÄ«tÄ«gi gaidÄ«ts pirmais spelgonis un kreptÄ«gÄks sals, lai gados un āsirdÄ«ā jaunie valmierieÅ”i varÄtu baudÄ«t ziemas priekus! KÄpÄc? Jo atnÄkot salam, klusais Dzirnavu dÄ«Ä·is iepretim LatvieÅ”u biedrÄ«bai, pÄrvÄrtÄs par visas pilsÄtas un tuvÄkÄs apkÄrtnes iecienÄ«tÄko satikÅ”anÄs vietu. NepacietÄ«gÄkie āslidu skrÄjÄjiā bijuÅ”i, protams, lielÄkoties pilsÄtas skolnieki, bet netrÅ«cis arÄ« pa kÄdam sportiskÄkam un drosmÄ«gÄkam, slidu mÄku apguvuÅ”am ierÄdnim, skolotÄjam vai bodes zellim.
Å ogad svinam mÅ«su valsts deviÅdesmit otro gadskÄrtu. RÄ«gÄ un citÄs lielÄkajÄs Latvijas pilsÄtÄs risinÄsies daudzi pasÄkumi. ArÄ« Valmieras KultÅ«ras centrÄ 18. novembrÄ« notiks Latvijas Republikas proklamÄÅ”anas dienai veltÄ«ts svinÄ«gs sarÄ«kojums. ValmierieÅ”us svÄtkos diemžÄl, finansiÄlu apsvÄrumu dÄļ, salÅ«ts nepriecÄs, bet katrs varam visa vakarÄ garumÄ logos iedegt sveces. GalvaspilsÄtÄ notiks arÄ« neiztrÅ«kstoÅ”Ä un tradicionÄlÄ bruÅoto spÄku parÄde. TradÄ«cija, kas radusies valsts pastÄvÄÅ”anas sÄkumÄ. TÄ tas savulaik bijis arÄ« mÅ«su pilsÄtÄ: gados visvecÄkie valmierieÅ”i vÄl atceras enerÄ£isko skolu jaunatni un braÅ”os 8. Daugavpils kÄjnieku pulka karavÄ«rus dodoties parÄdes solÄ« uz Garnizona (no 1935. gada VienÄ«bas preciz. I.Z.) laukumu. Uz valsts svÄtkiem tika saposta pilsÄta. Izvietoti karogi un Ä«paÅ”i svÄtku rotÄjumi. LielÄkais notikums, protams, bijusi tieÅ”i Ŕī ikgadÄjÄ vietÄjÄ militÄrÄ parÄde. ZÄ«mÄ«gi, ka toreizÄjais Valmieras pilsÄtas galva no 1934. lÄ«dz 1940., JÄnis RuÄ£Äns (1890-1969), pats bijis BrÄ«vÄ«bas cÄ«Åu dalÄ«bnieks, LÄÄplÄÅ”a Kara un Triju ZvaigžÅu ordeÅu kavalieris.
PÄc padomju režīmÄ pavadÄ«tÄjiem piecdesmit nebrÄ«ves gadiem un iegÅ«stot neatkarÄ«bu, varÄjÄm atkal brÄ«vi svinÄt un pieminÄt visus tos varoÅus, bez kuru ziedotajÄm dzÄ«vÄ«bÄm BrÄ«vÄ«bas cÄ«ÅÄs, nebÅ«tu arÄ« Latvijas. Atkal aizdedzam sveces un noliekam ziedus PilsÄtas (Centra) BrÄļu kapos. Tagad gan to darÄm ne vairs 17. novembrÄ«, bet gan nedÄļu ÄtrÄk, 11. novembrÄ« ā LÄÄplÄÅ”a dienÄ. Prieks un gandarÄ«jums, ka mainoties valmierieÅ”u paaudzÄm, svÄtku svinÄÅ”anas tradÄ«cijas nav zuduÅ”as!
ApjumÄ«bu pasÄkums Valmieras muzejÄ, 2010. gada 16. septembrÄ«.
DabÄ uz beigÄm iet Septembris, saukts vÄl par VirÅ”u, vai Sila mÄnesi. SeptembrÄ« lielÄkie svÄtki ir ApjumÄ«bas jeb RudenÄji, Mikeļi. Tie ir lieli gadskÄrtu svÄtki, kad vasara nodod vadÄ«Å”anas grožus rudenim, kad diena un nakts ir vienÄdÄ garumÄ. Ražas ievÄkÅ”anas un vasaras - rudens darbu nobeiguma svÄtki. VÄl ir laika sprÄ«dis svÄtkus nosvinÄt.
Septembris ir Visuma un Dabas lÄ«gums, kurÄ piedalÄmies arÄ« mÄs. RaksturÄ«ga visu septembra svÄtku Ä«paŔība ā ieÅ”ana, braukÅ”ana DabÄ, turpinÄs sÄÅoÅ”ana, ogoÅ”ana, medÄ«bas. PÄc dabas kÄrtÄ«bas sastÄdÄm svÄtku kÄrtÄ«bu: suminÄm ZemÄ«ti-mÄmiÅu par tÄs dÄsnumu, pateicamies vasarai, lÅ«dzam Dabai un paÅ”i gÄdÄjam, lai iesÄtÄ labÄ«ba labi pÄrziemotu, lai mÄs un lopiÅi neslimotu, lai labi glabÄtos krÄjumi, lai zvÄriem un putniÅiem to nepietrÅ«ktu.
SvÄtkos visi meklÄjam Jumi, bet atraduÅ”i, to glabÄjam kÄ laimes, ražības zÄ«mi. Ja septembrÄ« rÅ«c PÄrkons ā silts rudens.
ApsveicÄji nes Jumja stila dÄvanas, dzied dziesmas, skandina dzejas vÄrsmas par draudzÄ«bu un mÄ«lestÄ«bu. Cits citam dÄvina kreÅ”u, dÄliju, samteÅu puŔķīŔus un citas dÄvanas. Ä¢imenes vÄ«rieÅ”i pateicÄs sievÄm par rÅ«pesti, bÄrnu auklÄÅ”anu, jauku Ä£imenes pavardu, mÄtes meitÄm dod derÄ«gus dzÄ«ves padomus. Viens otru apdÅ«mo ar dzintaru, piparmÄtrÄm utt. Telpas rotÄ ar brÅ«klenÄjiem, puÄ·u puŔķiem klÄt pieliek auzas, linus, bet aizsardzÄ«bai - kadiÄ·i, dadzÄ«ti.
LatvieÅ”u ticÄjums āJa nebÅ«tu pirts un rutku ā dakteri brauktu ar zelta karietÄmā skan drosmÄ«gi un mÅ«sdienÄ«gi. Daudzi pirts mīļi par to ir pÄrliecinÄjuÅ”ies paÅ”i. Par cik mÅ«su Baltu zemÄ«tÄ (LietuvÄ/LatvijÄ) joprojÄm ir pamaz Å”o dziedniecisko celtÅu, vÄlu katrai dzimtai (vai kaimiÅiem) sev uzbÅ«vÄt pirti atbilstoÅ”i dzÄ«vesziÅai, izrotÄjot to ar mÅ«su zÄ«mÄm.
Pirts/pirtis, burtojot: rÄ«ts-tÄ«rs-sirpis-tysa (turpinÄjums), PY - ir pastÄvÄ«gs matemÄtiskais lielums, PY ir arÄ« Piena Ceļa zÄ«me.
PÄ«rts/PyrtelÄ ā ir baldahÄ«ns virs gultas. Kad bijÄm turÄ«gi, sievas dzemdÄja pyrtÄ«, (ar audumiem pÄrsegta greznÄ gultÄ, lÄ«dzÄ«gi kÄ baldahÄ«ns), bet pagrimuma laikos bÄrniÅu laidÄ pirtiÅÄ, kur nav sveÅ”u ļaužu.
ÅŖdens ā dabas daļa un neatÅemams elements tajÄ, ko mÅ«sdienÄs dÄvÄ par vidi. Viduslaikos jÄdzienu āvideā nepazina, bet izprata vienkÄrÅ”as kopsakarÄ«bas: Å«dens ā DzÄ«vÄ«ba un AttÄ«stÄ«ba. TÄ trÅ«kums nozÄ«mÄja, ka viss dzÄ«vais lemts iznÄ«cÄ«bai. PilsÄtnieki to lietoja ikdienÄ, pÄrtikÄ un sadzÄ«vÄ. Pateicoties Å«dens tuvumam, radÄs alternatÄ«va zemes ceļiem. Senais Gaujas Å«densceļŔ bija ļoti svarÄ«gs un nozÄ«mÄ«gs pÄrvietoÅ”anÄs un komunikÄcijas lÄ«dzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistÄmu, kas ļÄva precÄm sasniegt tuvÄkus un tÄlÄkus tirdzniecÄ«bas punktus. Hanzas SavienÄ«bas ražojumus varÄja izplatÄ«t ne vien sveÅ”zemju, bet arÄ« vietÄjie tirgotÄji.
Bez ikviena valmierieÅ”a sirdij tuvÄs upes Gaujas, dÄvÄtas gadsimtu gaitÄ FluĪ²Ī², Die AA, Die Ah, bet zviedru laikÄ pat kÄ AA Fluvius, - nebÅ«tu arÄ« Valmieras! Par pilsÄtas un Gaujas vÄsturi rakstÄ«ts jau vairÄkkÄrt aizvadÄ«tÄ gada āValmierietÄ«ā, tÄpÄc Å”oreiz par kÄdu mazÄk zinÄmu, bet tikpat neatÅemamu reÄ£iona elementu. ÄŖpaÅ”u Å«deni, kas tÄ vÄrdu nes pasaulÄ ā Valmieras minerÄlÅ«deni!
Latvijas soļoÅ”anas vÄstures spožÄkÄ zvaigzne valmierietis JÄnis DaliÅÅ”, kuram novembrÄ« bija 105. gadu jubileja, ir pazÄ«stams daudziem sporta dzÄ«ves cienÄ«tÄjiem. MazÄk zinÄms ir otrais mÅ«su olimpietis soļoÅ”anÄ valmierietis Adalberts Bubenko. JanvÄrÄ« viÅam bÅ«tu 100 gadi.
A. Bubenko dzimis 1910. gada 16. janvÄrÄ«. ViÅa tÄvs strÄdÄja par lokomotÄ«ves vadÄ«tÄju mazajam bÄnÄ«tim un brÄ«vajos brīžos nodarbojÄs ar sportu. ArÄ« trÄ«s dÄli pievÄrsÄs sportam. VecÄkais brÄlis Eduards nodarbojas ar skrieÅ”anu, Adalberts kļuva par soļotÄju. Abi dzimuÅ”i igauÅu zemÄ MoisekilÄ. JaunÄkais brÄlis JÄnis dzimis ValmierÄ un beidza studijas Latvijas UniversitÄtÄ.
Kazlovu dzimta ap 1909. - 1910. gadu. 1. rindÄ no labÄs mÄte KristÄ«ne Kazlova ar Martu klÄpÄ«; 2. rindÄ vidÅ« vecaistÄvs KÄrlis Kazlovs; 3. rindÄ vidÅ« tÄvs JÄnis Kazlovs, pa labi tÄvabrÄlis KÄrlis.
Marta Kazlova-Alberinga dzimusi ValmierÄ JÄÅa un KristÄ«nes Kazlovu Ä£imenÄ. Kazlavu dzimta nÄk no Valmieras apkaimes. VectÄvs KÄrlis KocÄnu muiÅ¾Ä bija mucinieks, vÄlÄk pÄrcÄlÄs uz Valmieru, kur netÄlu no pareizticÄ«gas baznÄ«cas uzbÅ«vÄja savu mÄju. Tur arÄ« piedzima MartiÅa.
Ziema ir SÄKLAS, EMBRIJA, KODOLA veidoÅ”anÄs Laiks. Ziemas Laiks mudina asinÄt prÄtu, krÄt zinÄÅ”anas ŽilbinoÅ”Ä sniega baltuma dÄļ Ziemu sauc par Gudrinieci Sirmgalvi, Balto zintnieci un citos mīļos vÄrdos.
MÄs esam ziemeļnieki, ziemcieÅ”i un tÄpÄc Ziemas Laiks ir mÅ«su Esmes, BÅ«tÄ«bas, radoÅ”Äs darbÄ«bas veidoÅ”anÄs, gudrÄ«bas un svÄtku laiks. SenÄi atstÄjuÅ”i norÄdi: lai kÄdos laikos dzÄ«votu, bet Decembra un JÅ«nija svÄtkus jÄnosvin godam, netaupoties, jo tajos tiek likti pusgadu pamati.
ApriÅÄ·a pilsÄta Valmiera (Wolmar). 18. gadsimta beigas. Te uz dzÄ«vi 1784. gadÄ apmetÄs divdesmit septiÅus gadus jaunais Hermans Johans Valters (1757-1807). StudÄjis StrasbÅ«rÄ. Ieguvis medicÄ«nas doktora grÄdu KÄnigsbergÄ. PÄc dažiem gadiem tiks cildinÄts kÄ populÄrÄkais un iemīļotÄkais Ärsts ne vien pilsÄtÄ, bet arÄ« visÄ Valmieras apriÅÄ·Ä«. Sekojot vÄ«ram, nÄkoÅ”ajÄ gadÄ uz mazo provinces pilsÄtiÅu no RÄ«gas pÄrceļas viÅa dzÄ«vesbiedre Marija Elizabete (1761-1822). Valteru Ä£imenÄ jau divas atvasÄ«tes - dÄliÅÅ” Johans Vilhelms (1781.) un meitiÅa Elizabete Doroteja (1782.).
1785. gadÄ Valteri uzceļ mÄju: tÄ tolaik celta gandrÄ«z tukÅ”Ä pils laukuma malÄ, uz kÄdreizÄjiem pils mÅ«riem. Å o viesmÄ«lÄ«go namu, kurÅ” Ätri vien kļūs par pilsÄtiÅas kultÅ«ras un sabiedriskÄs dzÄ«ves centru, iedÄvÄs par ValternamiÅu. Dzimtas hronikÄ par Valteru namiÅu lasÄmi zÄ«mÄ«gi vÄrdi, ka āSein Haus war Mittelpunkt und Wiege einer Reihe bedeutender MƤnner und Frauen des geistigen Lebens in Livlandā: āViÅu mÄja bija kÄ satikÅ”anÄs vieta veselai virknei slavenu Vidzemes garÄ«gÄs dzÄ«ves veidotÄju, gan vÄ«riem, gan sievÄmā.
VÄsture, tÄs izzinÄÅ”ana un senas lietas vienmÄr saistÄ«juÅ”as cilvÄkus. KÄds par to interesÄjas tikai reizÄm, bet kÄdam vÄsture kļūst par mūža aizrauÅ”anos. ValmierieÅ”i par pirmo latvieÅ”u novadpÄtnieku pamatoti dÄvÄ draudzes skolas skolotÄju un aktÄ«vu sabiedrisko darbinieku VoldemÄru DÄvidu Balodi (1848-1918). ViÅÅ” bijis ne vien zinoÅ”Äkais un aizrautÄ«gÄkais ekskursiju vadÄ«tÄjs, bet arÄ« pirmo arheoloÄ£isko izrakumu iniciators Valmieras apkÄrtnÄ.