No nemiernieku cilts

Pieminot. 1934. g. atklāja pieminekli 1802. g. Kauguru nemieros krituÅ”ajiem zemniekiem. Piecus gadus vēlāk, (1939.) ā€“ pavasarÄ«, 21. maijā ā€“ svinÄ«gi iesvētÄ«ja atklāto piemiņas plāksni KaugurvērÄ«.

Iemūžināti vēsturē

Braucot vai ceļu mērojot kājām uz Cēsu pusi, gandrÄ«z paŔā ielas galā, agrākās Gaujas attekas malā, skatāma norāde uz 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros krituÅ”o atdusas vietu. Kā atgādinājumu vÄ«ru drosmei un varonÄ«bai, - tur esoÅ”o pieminekli savulaik atklāja, pateicoties viena no nemieru dalÄ«bnieka tieŔā pēcteča, kaugurieÅ”a, sabiedriskā darbinieka Hermaņa Enzeliņa iniciatÄ«vai un finansiālajam atbalstam (1934.) Dažus gadus vēlāk pie pieminekļa novietoja piemiņas plāksni ar visu deviņu krituÅ”o zemnieku vārdiem (1939.). Desmitais, mujānietis, paliks nezināms uz visiem laikiem. PagājuŔā gadsimta trÄ«sdesmitajos gados iestādÄ«ta bērzu aleja. Bet kāda saistÄ«ba tagadējam Pārgaujas vārdam ar senāko nosaukumu Kārliena? Kas bijuÅ”i Å”ie dumpÄ«gie vÄ«ri? Par ko cÄ«nÄ«jās un, kur meklējami viņu dzimtas mājas?

Par taisnību

Kauguru zemnieku nemieri izcēlās pēc vairākiem neražu gadiem. Iemesls? Krievijas imperatora Aleksandra I 1801. gada 3. decembra ukazs (pavēle) atcēla staciņu naturālās nodevas. 12 pÅ«ru labÄ«bas un 6 pÅ«ri auzu no viena arkla lielas zemnieku saimniecÄ«bas. To vietā nu noteica galvasnaudu, 1 rubli 28 kapeikas. Maija sākumā vidzemniekiem jauno vēsti paziņoja vietējie draudzes mācÄ«tāji, vācu un latvieÅ”u valodās nolasot no kanceles. Zemnieki dzirdētajam nenoticēja, uzskatot, ka muižnieki lÄ«dz ar baznÄ«cas kungiem tos atkal māna, jo bija cerējuÅ”i kļūt par kroņa (valsts ā€“ preciz.) ļaudÄ«m, kuriem turpmāk nebÅ«s vairs jāpilda muižas klauÅ”as. 1802. gada vasaras beigās klauŔās atsakās iet vairākums Kokmuižas zemnieki. SeptembrÄ« muižas darbos negāja arÄ« Kauguru muižas zemnieki. Abu muižu Ä«paÅ”nieki, Mujānu un Kauguru - Georgs fon Mengdens, un Kokmuižas - Anhorns fon Hartviss, pieprasa Vidzemes guberņas valdei steidzÄ«gi izsÅ«tÄ«t Zemes tiesu un karaspēku dumpja apspieÅ”anai. Notikumi dramatiski saspriegojas 7. oktobrÄ«, kad Kauguru muižā ierodas RÄ«gas zemes tiesa. Jau 8. oktobrÄ« apcietina 12 saimnieku, noper 6 kalpus. 9. oktobrÄ« pie Kauguru muižas klēts, kurā bija ieslodzÄ«ti apcietinātie, ieradās apkārtnes zemnieki, kopskaitā ap 3000 cilvēku, pieprasot atbrÄ«vot arestētos, skaļi paužot pārliecÄ«bu, ka ā€žÄ·eizara griba guberņas patentē viltota.ā€ Zemes tiesnesis R. G. V. fon Ungerns ā€“ Å ternbergs zemniekiem apsola, ka drÄ«zumā ieradÄ«sies Baltijas Ä£enerālgubernatora pārstāvis, kņazs S. Goļicins, lai skaidrotu izmaiņas, bet bÅ«tÄ«bā novilcināja laiku, lai sagaidÄ«tu papildspēkus. Pēc to ieraÅ”anās zemes tiesnesis Ungerns ā€“ Å ternbergs sāk rÄ«koties. Kad sapulcējuÅ”os zemniekus neizdodas izklÄ«dināt ar Å”auteņu zalvēm, pavēl Å”aut ar lielgabaliem. Četri zemnieki tika nogalināti uzreiz, septiņi nomira turpat no ievainojumiem, bet vel trÄ«s ievainotie, vēlāk. Nemiernieki izklÄ«da, taču daudzus no viņiem drÄ«z notvēra un sodÄ«ja. Galvenajiem Kauguru zemnieku nemieros apsÅ«dzētajiem vadoņiem - Kokmuižas VÄ«teļu saimniekam Pēterim, VÄ«teļu mājas kalpam, Deideru krodzinieka dēlam Jānim, kā arÄ« Mujānu muižas sulainim Gothardam Johansonam, viņa svainim, kučierim Kārlim BuÅ”am piesprieda nāvessodu, ko tiesa nomainÄ«ja ar miesassodu ā€“ trÄ«s reizes pa trÄ«sdesmit rÄ«kstēm un izsÅ«tÄ«Å”anu uz SibÄ«riju.

Pati nemiernieku pulcÄ“Å”anās un sadursmju vieta Kara lauks atradās iepretim Kauguru muižai. Laikam ejot, 19. gadsimta astoņdesmitajos - deviņdesmitajos gados, uz kādreizējām muižas zemēm ceļ mājas, ierÄ«ko ielas. Pieminot vēsturiskos notikumus, iedzÄ«votāji ne vien paÅ”u vietu, bet arÄ« tās apkārtni lÄ«dz pat topoÅ”ajai RÄ«gas ā€“ Pleskavas dzelzceļa lÄ«nijai (atklāta 1889.), kas Ŕķērsoja Gaides māju tÄ«rumus, iedēvēja par Kārlienu jeb Karlovku. Retāk ticis lietots vēl treÅ”ais - Kārlene.

Vēstures iemūžinātājs. Kigaļu Mārča pēctecis, kaugurietis, Tālavas senatnes pētÄ«Å”anas biedrÄ«bas priekÅ”nieks Hermanis EnzeliņŔ (1867-1953), foto 1937.g.

Meklējiet rakstos

Vēstures faktus par zemnieku nemieru dalÄ«bnieku dzimtām meklēju un atradu gan Latvijas Valsts vēstures arhÄ«vā, gan Valmieras muzejā. Lai precizētu ziņas par dzimtu Ä£eneoloÄ£iju, tās pēctecÄ«bu un darbÄ«bas virzieniem, noderēja jau apzinātie materiāli: mācÄ«tāja Jāņa Neilanda izveidotais (1910.) Dzirņu ā€“ Neilandu ā€“ Brēžes ā€“ Zemmeru ciltskoks, kā arÄ« Ä£eneoloÄ£ijas pētnieka Jāņa PlÅ«ksnes uzzÄ«mētās (1999. ā€“ 2002.) Pētersonu (VÄ«teļu Pētera), Leimaņu (Leimaņu Klāva), Bankinu (Pankas AnÅ”a), Zemmeru (Dzirņu Teņa) dzimtu koka shēmas. PagājuŔā gadsimta divdesmito gadu vidÅ«, Valmieras novada zemnieku dzimtu vēsturi visaktÄ«vāk popularizēja sabiedriskais darbinieks, 2. Saeimas deputāts Hermanis EnzeliņŔ (1867-1953). 1929. gadā publisko rakstu laikrakstā Valmierietis (Jaunas ziņas par 1802. gada Kauguru muižas zemnieku nemieru dalÄ«bniekiem), 1932. gadā, jau ar papildinājumiem un precizējumiem, iekļauj grāmatā ā€Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnēā€, kurā atseviŔķa nodaļa atvēlēta 1802. gada zemnieku nemieriem Kauguru muižā un nemieru vadoņu dzÄ«vesstāstiem (259.- 269.lpp.). Tajā minēti daudzi fakti no 19. gs. sākuma Valmieras draudzes metriku un revÄ«ziju grāmatām, ar kurām strādājis EnzeliņŔ (1799-1801.; 1801-1806; nemieru dalÄ«bnieki un krituÅ”ie. 1821-1826. draudzes māju pārlÅ«ka grāmatas; pieŔķirtie uzvārdi; 1834. Kokmuižas revÄ«zijas listes; dzimtu pēctecÄ«ba).

GandrÄ«z paralēli Kauguru nemieros krituŔā Kauguru pagasta Kigaļu māju saimnieka Mārtiņa (1762-1802) brāļa tieŔā pēcteča, mazmazdēla H. Enzeliņa darbiem, iznāk latvieÅ”u zemnieku brÄ«vÄ«bas cīņu vēsturnieka, Latvijas valsts vēstures arhÄ«va darbinieka, arhivāra Ādolfa Kāpostiņa ā€žVidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802.g.ā€, (RÄ«ga, 1924.). ÄŖsi pirms Otrā pasaules kara (1937.), vienā no pirmajiem Latvijas Vēstures institÅ«ta žurnāla iznākuÅ”ajiem numuriem lasÄ«tāji varēja iepazÄ«ties ar publicista Pētera Bērziņa rakstu par zemnieku nemieriem Kauguros.

Kaugurmuiža. Te 1926.-1940. izvietojās 8. Daugavpils kājnieku pulks.

Ceļojums pagātnē

Pārlapojot Valmieras muzeja krājumā esoŔās draudzes pārlÅ«koÅ”anas grāmatām (no 1751.), iespējams izsekot dzimtas Ä£enealoÄ£ijai lÄ«dz pat 19. gadsimta beigām. Personu datu precizÄ“Å”anai izmantoju muzeja krājumā esoŔās Valmieras Svētā SÄ«maņa baznÄ«cas draudzes metriku (pārlÅ«koÅ”anas), dievgaldnieku un reÄ£istru grāmatas no 1801. lÄ«dz 1882. gadam. Tajās par katru no nemiernieku vadoņiem un nemieros krituÅ”o dzimtām atrodami četri svarÄ«gākie dati ā€“ dzimÅ”anas, kristÄ«bu, laulÄ«bu un nāves. MeklÄ“Å”anu gan nedaudz sarežģīja tas, ka ne visi Kauguru nemieru dalÄ«bnieki un to pēcteči gadsimta garumā dzÄ«vojuÅ”i tikai Kauguru vai Kokmuižas (Kocēnu) pagasta robežās. SaistoŔākā un uzziņām bagātākā izrādÄ«jās 1801.-1806. gada draudzes māju reÄ£istrs, aizpildÄ«ts vāciski, ar draudzes mācÄ«tāja M. G. A. Lodera komentāriem (piezÄ«mēm). Lai noskaidrotu, kur meklējami VÄ«teļu Pētera, VÄ«teļu māju kalpa, Deideru Jāņa, Gotharda Johansona, Leimaņu Klāva un citu dzimtu pirmsākumi un cik paaudzēs tie skaitāmi, kā galveno attÄ«stÄ«bas lÄ«niju vēstures liecÄ«bās meklēju dzimtas vÄ«rieÅ”us, jo kopā ar viņiem gājis sākotnēji mājas, bet vēlāk - uzvārds.

Likteņa izredzētie

Kaut pieminēju tikai dažus no Kauguru nemieru dalÄ«bniekiem, leÄ£endas dzÄ«vo. Katrs no Å”iem no vÄ«riem atstājis ļaužu atmiņās apbrÄ«nas vērtu dzÄ«vesstāstu. UzņēmÄ«gais zemnieks un Kokmuižas stārasts VÄ«teļu Pēteris, Deideru krodzinieka dēls Jānis, kas kalpo par puisi VÄ«teļos. BrÄ«vo ļaužu kārtai piederÄ«gais, lasÄ«t un rakstÄ«t pratējs, pēc tiesneÅ”u sprieduma ā€“ lielākais musinātājs, Mujānu muižas sulainis Gothards Johansons. AizbēguÅ”ie Leimaņu Klāvs un Panku Ansis. Nemieru dalÄ«bnieka, mujānieÅ”a Dzirņu Teņa pēcteči ā€“ skolotāji, folkloras, reliÄ£iskie un kultÅ«ras darbinieki, zinātnieki: mikrobiologs Eižens Zemmers (1849-1906), pedagogs Leopolds Brēže (1826-1866), Valmieras draudzes mācÄ«tājs Jānis Neilands (1840-1915), Henrijs Visendorfs (1861-1916), KriÅ”jāņa Barona ā€žLatvju dainuā€ 1. daļas izdevējs.

TraÄ£isks stāsts nemieru visspilgtākajai personÄ«bai, VÄ«teļu māju saimniekam Pēterim, kuram atgriežoties no izsÅ«tÄ«juma SibÄ«rijā, nākas veidot Ä£imeni no jauna. BijusÄ« sieva, Stukūžu māju saimnieka vidējā meita, Maža pēc muižkunga A. fon Hartvisa rÄ«kojuma izprecēta gados jaunākajam Paistalu Jānim. Å ajā laulÄ«bā bez dēlēniem Dāvja (dzimis 1795.), meitiņas Mares (1799.) un pastarÄ«Å”a Pētera (1803.), kas jau piedzims pēc tēva apcietināŔanas un izsÅ«tÄ«Å”anas uz SibÄ«riju, pasaulē nākuÅ”as arÄ« divas Jāņa un Mažas meitiņas. Anniņa un TrÄ«ne. 1807. gada vēlā rudenÄ« - Pēteris, ar kuru vairs nerēķinājās, ka viņŔ varētu vēl atgriezties no tālās ziemeļzemes, apmetas uz dzÄ«vi VÄ«teļos . Nu prom no jaunā vÄ«ra vecāku mājām Mežuļiem jāiet Mažai, jo Jāni pēkŔņi iesauc rekrÅ«Å”osā€¦ Maizes garoza kļūst arvien rÅ«gtāka un rÅ«k mazumā, jo vÄ«ramāte dēla paņemÅ”anai zaldātos vaino vedeklas pirmo vÄ«ru VÄ«teļu Pēteri, kurÅ” atguvis Kokmuižas Ä«paÅ”nieka fon Hartvisa labvēlÄ«bu.

1811. gadā ar draudzes mācÄ«tāja Johana Vilhelma Erdmaņa ieteikumu, VÄ«teļu Pēteris griežas pie luterāņu baznÄ«cas galvenās Virskonsistorijas ar lÅ«gumu, lai atlaulātu (anulētu ā€“ preciz.) Mažu un Paistalu Jāni. Sirdij nepavēlēsi. Pēteris un Maža saiet kopā, vēl pirms dabÅ«ti oficiālie papÄ«ri. Seko necieÅ”ami ilgs gaidÄ«Å”anas laiks, lÄ«dz beidzot 1814. gada februārÄ« saņemta atļauja laulāties. Daža laba meitās aizsēdējusies jaunuve Mažu pat apskauž. Kā nu ne? Katrai vis` nekrÄ«t tā laime pie altāra stāvēt pat veselas trÄ«s reizes, otro reizi zvērēt uzticÄ«bu paÅ”as jau reiz precētajam vÄ«ram.

Pagastā netrÅ«kst, ko mēļot. NākoÅ”o jaunlaulāto dēls MiÄ·elis piedzims desmit gadus pēc Kauguru nemieriem, 1812. gada rudenÄ«, 23. oktobrÄ« pēc vecā stila, bet divus gadus vēl pirms gredzenu mÄ«Å”anasā€¦ Ar to mierā nebÅ«s pēdējais māju mantinieks un tēva vārda nesējs Pēteris. Pēc vecākā brāļa Dāvja nāves (1829.) un tēva, VÄ«teļu Pētera, nu jau Pētersona (miris 1830. seÅ”desmit seÅ”u gadu vecumā) nāves, māte lÄ«dz ar jaunāko brāli tiks izraidÄ«ta no dzimtas mājām. Maža vecumdienās pelna iztiku dažādos darbos. GrÅ«tais mūžs noslēgsies tik tikko 60 gadus vecai (1836.). Viņa tā arÄ« nepiedzÄ«vos, kā MiÄ·elis gadu vēlāk (1837.) bildinās LielbrendiÄ·a saimnieka meitu Mažu Bikmani. MazdēliņŔ Kārlis (1837.) nesÄ«s tālāk Pētersonu uzvārdu. VÄ«teļu pēdējais saimnieks, MiÄ·eļa brālis Pēteris Pētersons mirst 1866.g. Kauguru pagasta Segļos jau kā vaļinieks.

Nav faktu par to, ka dzimtenē atgriezuÅ”ies Gothards Johansons un Kārlis BuÅ”s. Vien 1834. gada Kokmuižas revÄ«zijas grāmatas ieraksts liecina, ka turpat muižā vēl dzÄ«vo kādreizējā sulaiņa brālis ar Ä£imeni. Garu un pēctečiem bagātu mūžu savās mājās nodzÄ«vos Leimaņu Klāvs, bet Panku AnÅ”a mazdēls, Jānis Bankins kļūs par vidzemniekiem labi pazÄ«stamu skolotāju, rakstnieku un vienu no pirmajiem latvieÅ”iem ā€“ skolu grāmatu autoriem (1831-1883). Tādi, lÅ«k, tik atŔķirÄ«gi likteņstāsti nemieru dalÄ«bniekiem, bet viņu paveiktais sen jau kļuvis par neatņemamu visas Latvijas kultÅ«rvēsturisko mantojumu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Id

  • 902