Pāvils Rozītis

Salu gaidot

Ziemai jānāk! Arī vairāk kā gadus simts atpakaļ, – cītīgi gaidīts pirmais spelgonis un kreptīgāks sals, lai gados un „sirdī” jaunie valmierieši varētu baudīt ziemas priekus! Kāpēc? Jo atnākot salam, klusais Dzirnavu dīķis iepretim Latviešu biedrībai, pārvērtās par visas pilsētas un tuvākās apkārtnes iecienītāko satikšanās vietu. Nepacietīgākie „slidu skrējēji” bijuši, protams, lielākoties pilsētas skolnieki, bet netrūcis arī pa kādam sportiskākam un drosmīgākam, slidu māku apguvušam ierēdnim, skolotājam vai bodes zellim.

Gaujas krastā

Lielā Rīgas ceļa kreisajā pusē, līdz pat Gaujai, vēl pirms gadiem simts, bija izvietojušās Valmieras pilsētai piederošās mājas: Ceļajēris, Ērmanis, Lācars, Putriņas un Brēža. Katra ar savu vēsturi un stāstu. Viszināmākā no tām – pēdējā, Brēža, kurā jau 17. gs. atradās skola – izvietota rijā. Ar to saistās Valmieras novada latviešu izglītības pirmsākumi, bet no (1844.) savu vēsturi un gadus skaita tā pēctecis, kādreizējais draudzes skolas nams (līdz 1929.). Daudzus gadus vēlāk, vecais nams atdzima (1984.) un te atkal sāka skanēt bērnu balsis. Mūsdienās Mākslas vidusskola, Valdemāra Baloža ielā 5.

Bet šoreiz stāsts ne par skolu, bet par Brēžu tuvākajām kaimiņmājām – Putriņām vai Putter, kā dēvētas jau tālajos zviedru laikos. Uz senās zemes arī divas īpašas vietas spēka un ticības gūšanai. Svētais vītols un Veselības avots!