Valmieras amatnieku biedrība un Latvijas Amatniecības kamera 1937. – 1940. gadā
Valmieras amatnieku biedrība un Latvijas Amatniecības kamera 1937. – 1940. gadā
Turpinot tēmu „Amatnieki Valmierā starp diviem Pasaules kariem”, šoreiz par Valmieras amatnieku biedrības iekšējo struktūru, dažām problēmām un sadarbību ar Latvijas Amatniecības kameru 30. gadu nogalē.
20. gs. 30. gadu otrajā pusē viena no Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma iezīmēm bija korporatīvisms, kas paredzēja arodu kameru sistēmu. Tā paredzēja apvienot ražotājus un dažādu profesiju pārstāvjus. Lai arī kāda bija kameru loma saimniecībā un to lietderīgums tautsaimniecībā, novadpētniecības jomā tās mums devušas materiālus, kas palīdz izprast Valmieras puses amatnieku darbību Amatnieku kameras pakļautībā. Laikā no 1934. gada līdz 1938. gadam tika izveidotas sešas kameras: Tirdzniecības un rūpniecības (1934), Lauksaimniecības (1935), Amatniecības (1935), Darba (1936), Rakstu un mākslas (1938), Profesiju kamera (1938). kameras pārvaldīja Valsts saimnieciskā padome un Valsts kultūras padome. Kameras koordinēja tām pakļautās biedrības, taču tām nebija lielas ietekmes autoritārās valsts saimniecības politikā. Kameras kā ministriju konsultatīvi orgāni pārzināja attiecīgās nozares, un aizstāvēja to intereses un risināja konfliktus. Lai arī kamerās bija 90 – 120 locekļi, lēmumus pieņēma vadītājs vienpersoniski, pakļaujoties valdošā režīma uzstādījumiem. Sākoties Otrajam pasaules karam, kameru sistēma pamazām izira. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam oficiāli pastāvēja Latvijas Saimniecības kamera, ietverot Amatniecības galveno daļu.
1935. gada 23. martā tika pieņemts likums par Latvijas Amatniecības kameru (LAK), lai apvienotu amatnieku biedrības un šķietami sakārtotu jautājumus. Tomēr, ņemot vērā, ka to vadītāji neuzdrošinājās izteikt oficiālajai varai nepatīkamu viedokli, no kamerām kā tautas pārstāvniecības instrumentiem reālas jēgas nebija. Uz Apvienoto amatnieku biedrības pamatiem 1937. gada 14. martā tika dibināta Valmieras amatnieku biedrība. Bija vajadzīga LAK atļauja, bet faktiski tā bija tā pati biedrība, kas pirms tam, tikai reformēta. Tā atradās Gaujas ielā 6, bet visu periodu pirms kara aktuāls bija kopsapulču telpu trūkums. Gadījās, ka kopsapulces noturēja Tirgotāju un rūpnieku biedrības zālē toreizējā Jurģu ielā 10, kur varēja sapulcēties 120 un vairāk cilvēku. Biedrības budžetu veidoja biedru nauda un iestāšanās maksa. Latvijas Amatniecības kamera tiešā veidā pārraudzīja to, kā tika izsniegti zeļļu un amata meistaru diplomi. Bez kameras ziņas neviena profesionāla biedrība vairs nedrīkstēja darboties. Tā bija demokrātijas ierobežošanas politika, kas lielā mērā neapmierināja iedzīvotājus, jo tas izmainīja biedrību dabisko veidošanos un darbošanās tradīcijas, kas bija iedibinātas kopš 19.gs. otrās puses. Nereti kameras pārstāvji piedalījās biedrības kopsapulcēs, lai informētu par jauniem likumiem, normām, vai atbildētu uz neskaidriem jautājumiem. Tāpat tika ierobežotas arī profesionālās biedrības, kur arodu pārstāvji apvienojās, lai dalītos pieredzē un veicinātu profesionālo izaugsmi (ārsti, galdnieki, šoferi, lauksaimnieki u.tml.). Vēstures literatūrā Vidzeme tiek minēta kā biedrībām bagātākais novads. LAK tieši finansēja biedrības papildu skolu. No biedrības sēžu protokoliem zināms, ka 1940. gada finansējums no LAK tika paredzēts papildu skolai (2000 latu apmērā) un 480 latu atbalsts biedrības darbveža atalgojumam. Papildu skolas atklāšana notika 1939. gada 10. februārī Valmieras 2. pamatskolas telpās. Mācību maksa amatniekiem 10 latu, bet mācekļiem par brīvu. Priekšsēdētājs Ziediņš ar vēstules starpniecību aicināja sekciju vēcākos informēt biedrus par kursu saturu (latviešu valoda, matemātika, ģeogrāfija utt.), kā arī speciālās zināšanas metāla apstrādē un atslēdznieku - mehāniķu arodā. Interesenti drīkstēja pieteikties gan vispārējai izglītībai, gan tikai specialitātei. Biedrība pati 1940. gada budžetā paredzēja izlietot 400 latu dažādu kursu rīkošanai, savukārt 250 latu prognozēja ieņemt no jaunu biedru iestāšanās maksas. Lai iestātos biedrībā, bija jāmaksā 5 lati, bet ikgadējā biedru nauda 6 lati. Biedriem – veicinātājiem un interesentiem bija lētāk.
Valmieras amatnieku biedrībā kā t.s. profesiju biedrībā bija atsevišķas sekcijas, kā arī zeļļu kopas, kurās uzņēma, kā toreiz sauca „biedrus – vecinātājus”. Tie nebija pilntiesīgi biedri, bet potenciāli topošie biedrības biedri, kas apguva kādu amatu. Atsevišķas sekcijas tika apvienotas, vai likvidētas gadījumos, ja tās nespēja patstāvīgi darboties. Piemēram, 1939. gada pavasarī frizieri atdalījās no Daiļamatu sekcijas un tika apšaubīta daiļamatu sekcijas kā atsevišķas nodaļas pastāvēšanas nepieciešamība. Pārtikas un baudvielu sekcija tika nodibināta tikai 1939. gada 21. augustā, divus gadus pēc biedrības reorganizācijas. Biedrībā darbojās arī Mūrnieku, Celtnieku, Ādu apstrādāšanas, Koku apstrādāšanas, Metāla apstrādāšanas, Tekstilamatu sekcijas, kas sevī ietvēra daudz un dažādas profesijas un amatus. 1939. gada augustā tika pieņemts pašvaldību likums, kas paredzēja pašvaldību domē kā jaunu orgānu izveidot pilsētas padomi, kas sastāvētu no kameru pārstāvjiem. Valdei bija jāizvirza 9 pārstāvji dalībai padomē. Šāds solis visdrīzāk tika darīts, lai veicinātu vēl lielāku kontroli, kā arī kameru politisko ietekmi uz pašvaldību lēmumiem, kaut gan arī pašvaldības pašas Ulmaņa režīma laikā tika sastādītas ne demokrātiski, bet autoritāri. Katrā gadījumā Amatnieku biedrības darbību šie apstākļi būtiski neietekmēja.
Svarīgākos lēmumus biedrībā pieņēma valde, kas iecēla priekšsēdētāju, mantzini un sekciju vecākos. Tās priekšsēdētājs bija daiļkrāsotāju amata meistars Jānis Ziediņš (1896 – 1980). Biedrības valde noteica, kurš amata meistars ir tiesīgs vērtēt zeļļus, par to informējot Latvijas Amatniecības kameru. Viena no biedrības biedru atbalsta funkcijām, bija naudas aizdevumi biedriem. Tas gan notika izņēmuma gadījumos, un valde attiecīgi lēma par piešķiramās summas apmēru. 1939. gadā Kalējs Valfrēds Kalniņš saņēma 200 latu aizdevumu „amata rīku papildināšanai”. Valde arī uzklausīja sūdzības par biedru iespējamu nekvalitatīvu darbu. Piemēram, Baltijas lauksaimnieku biedrības vadītājs Hermanis Endzeliņš sūdzējās par mūrnieku Hermani Eglīti, kurš it kā lauksaimniecības mašīnu koplietošanas punktā Stacijas ielā 36 esot veicis nekvalitatīvu darbu un atsakās kļūdu izlabot. Šādus jautājumus vispirms nodeva izskatīšanai attiecīgā sekcijā, kas konkrētajā gadījumā bija Mūrniecības sekcija. Biedrības valde pēc Finanšu ministrijas rīkojuma arī apsekoja savas sekcijas, pārbaudot uzņēmumu īpašnieku meistara diplomus un/vai „amatnieku kartes”.