Ziema ir SĒKLAS, EMBRIJA, KODOLA veidošanās Laiks. Ziemas Laiks mudina asināt prātu, krāt zināšanas Žilbinošā sniega baltuma dēļ Ziemu sauc par Gudrinieci Sirmgalvi, Balto zintnieci un citos mīļos vārdos.
Mēs esam ziemeļnieki, ziemcieši un tāpēc Ziemas Laiks ir mūsu Esmes, Būtības, radošās darbības veidošanās, gudrības un svētku laiks. Senči atstājuši norādi: lai kādos laikos dzīvotu, bet Decembra un Jūnija svētkus jānosvin godam, netaupoties, jo tajos tiek likti pusgadu pamati.
Pirmais Ziemas mēnesis ir Decembris=Gruodis, vēl saukts par Vilka, Stirnu, ZWĒRU, Zīlīšu mēnesi. Laiks liek cietus pamatus=grodus, veido kodolus=embrijus, šūnas. Laiks savelk, sastindzina, saglauž laika īpašības vismazākā SISTēmas izpausmē-graudā, sēklā. Tajā atrodas visas īpašības, kuras atvērsies, uzplauks jūnijā. Zvaigznāju gaismas/skaņas mirguļo, raibuļo, atšķirot kas kurš ir – izsijā graudus no pelavām visās nozīmēs. Palūkojieties decembrī uz debesjumu: uzzināsiet, kādi debesu zvaigznāji =i ZWĒR (īpašība zvērot, mirgot) ietekmē jūsu domas, kas mudina jums atbildēt ar to pašu - saziedoties (Zieds). Debesīs labi redzamas Kaķīša Dzirnaviņas, ar ko maļ sniegu, turpat rotājas Birutas Dārziņa Kronis (Ziemeļu Vainags). Ziemas valdniece MEŽA STIRNA = balta kaza, kazule un valdnieks VILKS = sastindzis, savilkts laiks (tagadējais Arktūrs) sijā sniegu. Saule ilgi guļ aiz lieliem ledus kalniem, bet Mēness droši kāpj augstajos debesu kalnos. Sietiņš cītīgi atsijā graudus no pelavām. Mūžīgie Greizie Rati=Dievaiņa zvg.=Lielais kauss mums liek ciemoties, puišiem braukt pie meitiņām, reizē sniedzot uzturkausu katram pēc nopelniem. Pēc zvaigznāju plāna mēs gatavojam Ziemassvētku kārtību un modeļus: visus atceramies, visiem parādām cieņu, pateicamies ar domu, skatienu, dziesmu/vārdu, vai arī citādi saZIEDojamies - ar apģērbu, krāsu, nozīmīgu rotaslietu, rotaļlietu, atklātnīti vai ēdienu. Katrs pēc izdomas, spējām un līdzekļiem. Galvenais ir modelis, būtiskākais nav lielums un svars, kā tas ir mūsdienās. Mēs saņemam dzīvības spēkus no zvaigznājiem/ZWĒRIEM, bet tie no mums saņem pateicības PRIEKU: viss izplatījums pilns prieka un laimes. Tāpēc tos, kuri prot svinēt svētkus, pavada Laime.
Senāk katrs decembra vakars bija kā svētvakars, tāpēc nav jāuztraucas, ja kaut ko var nepaspēt; dariet, veidojiet, saziedojaties ik vakaru.
Viena no Ziemas svētku tradīcijām ir eglītes paraža. Pēdējā laikā dzird, ka kaimiņtautas sacenšas, kurai rakstītos avotos pirmajai minēta Ziemsvētku eglīte. Mūsu baltu tautu dzīvesziņā eglītei kopš aizmūžiem vienmēr bijusi īpaša vieta, līdzīga un reizē atšķirīga no citu tautu paražām.
Dzīva eglīte – egle - agla (izloksnes) ir mūsu cilts zīme, kas parāda mūžīgi zaļojošu tautu, simbols mūžīgajai dzīvei. Tā ir aizvēja, aizsardzības un gādības zīme. Mums pat ir Agles zvaigznājs, kas atrodams senču zvaigžņu kartē. Šā zvaigznāja spēks uz zemes ir iemiesojies Aglonā pie Preiļiem un pie Mažeikiem Lietuvā. Mūsu tautai galvenās ir garīgās vērtības un tāpēc Egle mums nav tikai koks, bet vērtību uzturs - zaļš biežums. Mūsu spēks un stiprums ir PARAŽĀS, t.i., enerģētisko viļņu piesaistīšana savām vajadzībām. Paražas - visstiprākais ierocis.
Tātad - par Eglīti. Iziesim ārā un pavērsimies debesīs. Mirdz zvaigznes. Domās iztēlojieties, ka no kādas zvaigznītes līdz Jums novilkts SUDRABA STARS, diedziņš (enerģētisks sakars) un vēl, un vēl. Tagad līdz jums sniedzas daudz, daudz mirdzošu diedziņu, stariņu kā eglītes zaru zariņi. Tie ir no sudraba kā bengāliskās ugunis. Lūk, tā arī ir baltu tautu SUDRABA EGLĪTE.
Svētkos Sudraba Eglīti mēs veidojam/modelējam šādi: sagatavojam dažādas vītnes, spīguļus, kuras piekarinām goda istabā pie griestiem. Vītņu krustošanās vietās piestiprinām ZĪMI, kas raksturo svētku datuma būtību. Tas ir spēcīgs rīks, kuru varam izmantot arī slimnieku istabā. Sēlijā par šādu zīmi kalpoja vītņu krustošanās vieta zirga astes astrā iesiets no sudraba stieples salocīts Auseklītis. Svētkos karina no salmiem darinātu LUK-TUR-RĪTI vai PUS-ZURI. Tie, griežoties pa kreisi/labi, veido viļņus, rada labvēlīgu enerģiju un reizē attēlo Visuma uzbūvi - pasaule ir vienota, bet mērogos dažāda.
„Pilna Māras (Laimas) istabiņa
Sīku mazu šūpulīšu:
Vienu Māra kustināja,
Visi līdzi līgojās.”
“EGLīti” var izmantot arī tur, kur ir mazi, nemierīgi bērni. Sudraba eGLĪTē pie istabu griestiem - tas ir vienkārši un lēti, bet galvenais - mūs aizsargās visas debesu velves/kupola zvaigznes. Skaidrs, ka lietišķā, materiālistiskā uzskata cilvēkiem tas nav saprotams. Ko darām liktenīgā datumā, t.i., SVĒTKOS, tādu nākotnes MODELI arī veidojam, radām. Tas modelis ar laiku iemiesosies Īstenībā/Dabā. Ja dziedam, priecājamies, tad līksme un laime mūs pavadīs, jo laime/Laima ir zintniece, t.i., mūsu valodas/mēles atbalss. Pats cilvēks kaļ savu likteni, Laima tikai izceļ, uzsver domas – sakām KRUSTA. Turpretim, ja raudām, strīdamies, karinām svešas zīmes un tās pielūdzam – tad tādu gada modeli sev un ģimenei veidojam. Tāda ir Visuma vienīgā BALSS/ATBALSS sistēma. Citas nav. Nevelti mūsu tautas svētki bagāti ar dziesmām, dejām, rotaļām, jokiem un klātiem svētku galdiem. Mūsdienās savaldzināti ar svešiem modeļiem esam gana “izspēlējušies”. Paši redzat, kas notiek Tēvzemē. Bet kādam tas ir izdevīgi. Tāpēc domāsim, gatavojot svētku modeļus. Svešs kažoks nesilda, svešas paražas nepalīdz, bet ārda mūsu dabīgās sistēmas.
Sudraba eglīti sauc arī par ĶĒNI. Ķēnis = vietas Vadonis, ĶĒNIŅŠ. Lietuvā ir vieta Kena, bet Latvijā Cena, „K” maiņa uz „C”, tātad arī šajās vietās ir iemiesojusies Agles/Ķeņa zvg., kurš modina gan dabā, gan cilvēkos jau pieminētas īpašības.
Iebrukumu un apspiešanas laikos vācu mūki un tirgoņi ar varu un ieročiem iznīcināja daudzas paražas. Noteica cirst mežos zaļas eglītes, kuras pēc tam liktenīgā, svētku laikā jau nogalinātas lika novietot godu zālēs: lai izplata mērdējošus viļņus un sauc asinsatriebību. Viltīgs, ļauns MoDelis. Pagrimuma laikos, kad latviešiem vairs nebija savu piļu, muižu, viņi dzīvoja viensētās, bet daudzi kā dzimtcilvēki - tikai niecīgās būdiņās, tad ļaudis svētkus svinēja sētā pie dzīvas eglītes. Dejoja pie tās, meta kroņus un būra Laimi: ja aizķersies kronis eglītes zarā - tad vēlēšanās piepildīsies, bet ja neaizķersies - nepiepildīsies. Vēroja cik daudz eglēm čiekuru, ja daudz – nākamā vasara gaidāma lietaina, daudz čiekuru, daudz kartupeļu utt. Jaunieši brauca mežos un tur pie eglītēm svinēja svētkus. Neviens necirta, nenogalināja eglīti un pie miroņa nedejoja, nepriecājās. Eglīšu ciršanas un priecāšanās par nogalināto paražu, mode ieviesās pilsētas un vācu muižnieku muižās, kad viņi aicināja dzimtļaudis pie eglītes un dāļāja dāvanas.
Padomju laikos veikalos sāka pārdot mākslīgas Sudraba un zaļas eglītes. Cilvēki it kā attapās un saprata, ka NOGALINĀT Esību nedrīkst, kur nu vēl pie NOGALĒTĀS dejot. Skumji vērot, kā atkritumos pēc Ziemassvētkiem tiek samestas eglītes, – tāda ir zaļās dzīvības cena par materiālistiskās domāšanas apmierinājumu. Bet ja mēs ar lampiņām izgaismotu mūsu televīzijas, radio, mobilo tālruņu torņus, kur nu vēl dievnami! Cik majestātiski no Pārdaugavas puses izskatītos Rīgas torņi egles siluetā, Valmieras baznīcas! Pie daudzām sabiedriskām ēkām aug eglītes (un tas vēl vairāk jāstāda, īpaši tur, kur nocērt) un ja visas viņas izgreznotu (arī citus kokus), cik priecīgas viņas (viņas taču dzīvas un visu jūt) un arī mēs būtu. Cik naudas sataupītos un būtu visiem liela naudá (liet. valodā naudá –labums)!
Eglīti mēs cērtam tikai tad, kad cilvēku pavadām uz AizSauli - tā ir Alga par mūsu dzīvi šajā Saulē. No egles (palūdzot atļauju Meža mātei) būvējam mājas, taisām mūzikas un darba rīkus. Ar egles malku sildām mājokļus utt. Nelaimju laikā patvērumu no ienaidnieka meklējam egļu mežos. Tie gan slēpj, gan baro mūsu tautu. Mūsu tradicionālajā kultūras mantojumā cilvēks, daba, pasaules dievizpratne un kosmoss – viss saistīts vienā kopīgā SISTēmā. Un, tāpat kā mazie kvadrātiņi piekārti puzura centrā šūpojas, t.i., dzīvo, tā arī mēs, cilvēki, visa dzīva radība esam saistīti viens ar otru un reizē piesieti tādā kā enerģētiskā un dvēseliskā saitē, kas tiecās atpakaļ uz pasaules pirmsākumu – Gaismu, „ja to vienu kustināja, visi līdzi līgojās.”
Svinēsim SVĒTKUS zem SUDRABA EGLĪTES, pie zaļas eglītes dabā, pie pašdarinātas mājās un ar dziesmām, rotaļām, rotājumiem godāsim DZĪVU mūsu meža ĶĒNIŅIENI-EGLI, stādīsim tās laukos un pilsētas.
Priecīgus svētkus!!
Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja galvenā speciāliste - vēsturniece