Mirkli pirms simts

Rosīga un darbīga

Valmiera 20.gs. sākumā - administratÄ«vās, saimnieciskās un kultÅ«ras dzÄ«ves centrs. ArÄ« Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitÄ«Å”anā valmierieÅ”u skaits pārsniedzis piecus tÅ«kstoÅ”us (5050). Pēc tautÄ«bām saskaitÄ«ti 76,5% latvieÅ”u, 11,9% vācieÅ”u, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu un poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējuŔās dažādas paÅ”valdÄ«bu un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi. Tomēr netrÅ«kst iestāžu, kurās vadoÅ”ajos amatos joprojām vācieÅ”i. Nereti politiskajam lÄ«dzsvaram, amatos iecēla abus. Piemēram, par apriņķa policijas priekÅ”nieku V.A. Ignatjevu, bet par vecāko palÄ«gu G.F. GÅ«tceitu. LÄ«dz 1889.g. te darbojās Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisāra iecirknis, apriņķa cietuma komisija barona fon Engelhardta vadÄ«bā. Vēlāk tām pievienojās miertiesa, pilsētas bāriņu tiesa, galvenā akcÄ«zes pārvalde, nodokļu inspekcija, apriņķa kara pārvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieÅ”i kļuvuÅ”i par ietekmÄ«gu politisko spēku, ar kuru jārēķinās, liecināja 1906.g. notikuŔās pilsētas domes vēlÄ“Å”anas. No 24 domniekiem 18 latvieÅ”i, 5 vācieÅ”i.

Jaunievēlēto domnieku kompetencē bÅ«tisku jautājumu risināŔana: apbÅ«ves plānoÅ”ana, komunālā saimniecÄ«ba, sociālā palÄ«dzÄ«ba, sabiedriskās kārtÄ«bas nodroÅ”ināŔana. AttÄ«stoties vietējai rÅ«pniecÄ«bai, tiek modernizēta komunālā saimniecÄ«ba, ierÄ«koti parki, uzlabota medicÄ«niskā aprÅ«pe. Sākot ar 1906. gadu, kad par pilsētas galvu (mēru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un lÄ«dz pat 1914. gadam, Valmiera pamazām pārtop jaunā veidolā. Kļūst tÄ«rāka, zaļāka. Viens pēc otra darbu uzsāk lielāki un mazāki uzņēmumi un veikali, ielās valda rosÄ«ba. Uz dzÄ«vi Å”eit pārceļas tuvējo pagastu sÄ«kzemnieki, kalpi, lauku vÄ«ri un sievas. IztikÅ”ana dārga, tāpēc lētākas zemes un nama meklējumos jādodas viņpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadā, pilsētnieku nu par kādu nieka tiesu mazāk (4949), bet Pārgaujā (Kārlienā, Kauguru Jaunpilsētā), kura administratÄ«vi piederÄ«ga netālajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kārlēnieÅ”u jau 1584 dvēseļu!

PaŔā pilsētas viducÄ«

Te viss sākās. Liljes namiņŔ 1913. gadā pirms parka ierÄ«koÅ”anas.

Jaunā parka, pilsētas centrā, aprises sāka iezÄ«mēties divus gadus vēlāk, (1913.) domei lemjot ā€žpieņemt dāvinājumā tā saucamo Liljes dārzu, Kapsētas, Dzirnavu un Liljes ielu stÅ«rÄ«, atklāta pilsētas parka ierÄ«koÅ”anaiā€. Zemes pirkÅ”anas dokumentus ar IndriÄ·a Liljes mantiniekiem 1913. gada 26. martā (v. st.), paraksta astoņi kungi, pēc materiālā un sabiedriskā stāvokļa ļoti dažādi: Dr. Georgs Apinis, Eduards Lācers, Kārlis VÄ«tiņŔ, Jānis Velēns, Augusts AkmentiņŔ, Kārlis Eliass, Antons Meneks un Dāvis GÅ«bins. Dāvinātāji katrs iemaksāja 1000 rubļus dalÄ«bas maksu - ā€žpubliska parka iekārtoÅ”anaiā€; dzÄ«ves laikā parks palika dibinātāju kopÄ«paÅ”ums, bet pēc tam, ar ā€žkatra izbijuŔā dalÄ«bnieka daļu, pāriet pilsētas Ä«paÅ”umā ar noteikumu, ka tāpat kā tagad dalÄ«bnieki, tā arÄ« vēlāk pilsēta viņu uztur uz visiem laikiem par atklātu pilsētas parkuā€. Parka teritorijai pievieno blakus esoÅ”o ā€žÄ“rÄ£elnieka dārzuā€, bijuÅ”o baznÄ«cas dienesta zemi, ko pilsēta jau senāk iemainÄ«jusi pret citu gabalu slidotavas ierÄ«koÅ”anai. Pēc arhitekta Freiberga plāna uzceļ divstāvu paviljona tipa celtni ar plaÅ”u zāli, iznomāŔanai sarÄ«kojumu vajadzÄ«bām. MÅ«ra darbi izdoti meistaram Kārlim Ezeram, koka darbi meistaram Jānim KÅ«lem. ApstādÄ«jumu plānu parkam izveidoja ā€žmākslas dārznieksā€ Hugo BērziņŔ.

Lepni! VecpuiŔu parks un paviljons I Pasaules kara laikā, 1915.g.

Ar vērienu

Uz pilsētas parka atklāŔanas svinÄ«bām 1914.g. 14. un 15. jÅ«nijā savus lasÄ«tājus aicina ā€žValmieras Ziņotājsā€, kura 23. numurā lasāms, ka ā€žPagājuŔā gadā vairāki, skaitā 8 mÅ«su lÄ«dzpilsoņi nopirka tā saukto Liljes dārzu un tur ierÄ«koja jaunu parku. Strādāja visu pagājuÅ”o gadu un vēl lÄ«dz Å”im laikam. Tagad jaunais parks ierÄ«kots un dibinātāji to dāvina pilsētai; uzceltas ēkas, apstādÄ«jumi, - atklāŔana, kā ziņots, bÅ«s Å”odien un rÄ«tu. Å ovakar pulksten 8 atklāŔanas akts, pēc tam viņa Ķeizariskās AugstÄ«bas Lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča 16. Huzāru Irkutskas pulka orÄ·estra koncerts. RÄ«tu no pulksten 2 - 5 pēc pusdienas spēlēs kara mÅ«ziku, - ieeja brÄ«va; - un pulksten 8 vakarā koncerts, kurā piedalās operu dziedātāja A. Benefeldt jaunkundze, operu dziedātājs P. Saksa kungs, čella virtuozs O. Fogelmaņa kungs un klavieru virtuozs A. Dauguļa kungs. Pēc koncerta deja. Cerams, ka publika Ŕā jaunā parka atklāŔanu pienācÄ«gi ievēros un tāpat arÄ« uz priekÅ”u jaunais parks noderēs iedzÄ«votājiem par ērti pieejamu un patÄ«kamu atpÅ«tas vietu.ā€ PlaÅ”s izklāsts arÄ« nākoÅ”ajā, 21. jÅ«nija ā€žValmieras Ziņotājaā€ 25. numurā, kurā ne vien publiskoti visu astoņu dalÄ«bnieku uzvārdi, bet arÄ« minēts, ka katrs no viņiem iemaksājis naudu un finansējis pārrakstÄ«Å”anas izdevumus un citi, interesanti fakti: ā€ž[..] Parka pārvaldÄ«Å”anā piedalÄ«sies pilsētas delegāts. Aprēķinu par parka ierÄ«koÅ”anu, viņa ieņēmumiem un izdevumiem nodod pilsētas domei. Pie parka nolemts pievienot svabado ā€žÄ“rÄ£elnieka dārzuā€ slidotavas iekārtoÅ”anai un spēļu laukumam. Parka iekārtoÅ”ana un apstādÄ«Å”ana jau izvesta. Ir celta prāva, glÄ«ta zāle un telpas bezalkohola bufetes un saimniecÄ«bas vajadzÄ«bām ar verandu. Parka apstādÄ«jumi, zāles laukumi, glÄ«tais paviljons, kā arÄ« ar garÅ”u un praÅ”anu bagātÄ«gi iekārtotā bezalkohola bufete, lasāmais un spēļu galds, atstāj vislabāko iespaidu. Sestdien, 14. jÅ«nijā notika jaunā pilsētas parka atklāŔana. MācÄ«tājs Ed. Pavasara kungs pēc nodziedātās ā€žLai Dievu visi lÅ«dzā€ sirsnÄ«gos, jaukos vārdos iesvētÄ«ja parku par prieka, miera un atpÅ«tas vietu. Pilsētas galva B. MuÅ”es kungs (iepriekŔējā pilsētas galvas G. Apiņa pilnvaru termiņŔ jau bija beidzies) pēc valsts himnas nodziedāŔanas pasludināja parku par atklātu.[..]ā€

Lai visi uzzinātu. Ā«Valmieras ZiņotājsĀ» pirmā un otrā lapā vēstÄ«ja par vērienÄ«gajām atklāŔanas svinÄ«bām.

No vecpuiŔu par Komjaunatnes

PatieŔām, daži no parka dibinātājiem vēl bijuÅ”i vecpuiÅ”a kārtā. Neprecējies palika arÄ« Georgs Apinis, kuram tajā gadā, lÄ«dz ar parka atklāŔanu, jÅ«nijā bÅ«tu svinami 55. Stāsta, ka savā 25 gadu darba jubilejā Apinis esot saņēmis no draugiem novēlējumu- apprecēties. Uz to dakteris atbildējis, ka viņam jau esot mīļŔ laulāts draugs, un tā esot Valmieras pilsēta! 20.gadsimta 30.gados Valmieras pilsētas valdes dokumentos VecpuiÅ”u parka nosaukumu lietoja kā oficiālu apzÄ«mējumu pilsētas parkam. Mainoties varām, 1940.gada vasarā, augustā pēc ā€˜ā€™LKJS Valmieras rajona komitejas ierosinājuma pārdēvēts par Komjaunatnes parkuā€™ā€™ (Liesma, 16.08.). Jauno nosaukumu ikdienā nekad valmierieÅ”i nelietoja un arÄ« pēc II Pasaules kara to sauca tikai un vienÄ«gi par VecpuiÅ”u parku. Vairāk kā 20 pēckara gadus, ēkā kultÅ«ras nams (lÄ«dz 1966.g.), vēlāk bērnu sporta skola, sporta biedrÄ«ba ā€˜ā€™Vārpaā€™ā€™, pionieru nams.

Padomju laikos. Pilngadības svētku dalībnieki 1964. gada vasarā pie toreizējā pilsētas kultūras nama.

Atkal atdzimis!

Deviņdesmito gadu nogalē (1999.) VecpuiÅ”u parka paviljonu un parku kā sabiedrisko centru uzņēmās apsaimniekot akciju sabiedrÄ«ba ā€˜ā€™VecpuiÅ”u parksā€™ā€™. Nama telpas Ä«paÅ”i pielāgoja ēdināŔanas un spēļu biznesa vajadzÄ«bām, saglabājot oriÄ£inālajam interjeram raksturÄ«gās galerijas un vairākas fasādes detaļas. Apmeklētāji varēja aplÅ«kot vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa izveidoto izstādi par VecpuiÅ”u parka vēsturi. GandrÄ«z desmit gadu te darbojās valmierieÅ”u iecienÄ«tā kafejnÄ«ca ar vasaras dārzu. Daudzi pilsētas viesi ceļu mēroja vien, lai uzspēlētu boulingu, taču 2008.gada nogalē kompleksu slēdza. Tad pēc vairākiem gadiem ieilguÅ”a klusuma un visai postoÅ”a ugunsgrēka, 2012.gada vasarā, kas izpostÄ«ja pilnÄ«bā gandrÄ«z visu jumta klājumu lÄ«dz ar vēsturisko tornÄ«ti, sākas paviljona ēkas atdzimÅ”ana. Bet, labā ziņa tā, 2014.gada maijā darbu uzsāka jaunā āra kafejnÄ«ca Cafe Elephant. Lai veicas!

Vēl nesen. No 1999. gada vasaras lÄ«dz 2008. gada nogalei te darbojās valmierieÅ”u iecienÄ«tā kafejnÄ«ca un pat boulinga zāle, uz kuru ceļu mēroja ne viens vien vidzemnieks.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Id

  • 967