MuzicÄÅ”anas tradÄ«cijas VidzemÄ 19. gs. beigÄs un 20. gs. pirmajÄ pusÄ
19.gs beigas un 20. gs. pirmÄ puse LatvijÄ un VidzemÄ bija laiks, kad lielÄ skaitÄ izplatÄ«jÄs fabrikÄs ražoti mÅ«zikas instrumenti, modÄ nÄca fokstroti un Å”lÄgeris. Nav precÄ«zi nosakÄms, cik muzikantu bijis VidzemÄ, jo gandrÄ«z katrÄ mÄjÄ bija kÄds pirkts vai paÅ”darinÄts mÅ«zikas instruments, kÄds tautas spÄlmanis, kurÅ” prata kaut ko spÄlÄt. LokÄli mijiedarbojoties vecÄm ziÅÄ£Äm un tautas melodijÄm, veidojÄs Ä«patnÄjs tautas muzikantu repertuÄrs, kas saglabÄts un turpina dzÄ«vot arÄ« Å”odien.
Lauku muzikanti pÄrsvarÄ bija vÄ«rieÅ”i. VizuÄlÄs liecÄ«bas un atmiÅu stÄsti apstiprina, ka parasti kapelÄ bija 2 lÄ«dz 5 dalÄ«bnieki, kuri spÄlÄja kÄzÄs un citos godos. Sabiedriskos izrÄ«kojumos ā pÄc koncerta vai teÄtra izrÄdes, notika dejas. SpÄlÄja vietÄjais mÅ«zikas biedrÄ«bas vai brÄ«vprÄtÄ«go ugunsdzÄsÄju pÅ«tÄju orÄ·estris, vai kÄda stÄ«gu kapela. Par kapelas dvÄseli uzskatÄms vijolnieks, jo viÅÅ” uzdeva toni un spÄlÄja melodiju. Kapelas sastÄvÄ parasti bija vijole, cÄ«tara, base, arÄ« kÄds koka pÅ«Å”aminstruments, harmonikas jeb ermoÅikas (Å”is apzÄ«mÄjums vairÄk lietots tautas leksikÄ).