Ziemassvētku epizodes

Ziemassvētku laikā man gribētos padomāt un padalÄ«ties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrÄ«bas atmiņa ir Ä«sa, ar to domājot, ka aizmirstās procesu priekÅ”tecÄ«ba. Atmiņās pagājuÅ”ais laiks iegÅ«st citu nokrāsu, bet procesi, kas noris Å”odien, nereti Ŕķietas sveÅ”i vai pavisam nesen aizgÅ«ti, varbÅ«t kādam nepieņemami vai Ŕķietamai vispāratzÄ«tai tradÄ«cijai nepiederoÅ”i. Å oreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.

ValmierietÄ« 20. gs. 30. gadu otrajā pusē raksturÄ«gi Ä«paÅ”i tematiskie ziemassvētku izdevumi, kuros kā neatņemama sastāvdaļa bija Austrumu draudzes mācÄ«tāja uzruna, informācija par to, cik trÅ«cÄ«go bērnu apdāvināti svētkos, kā arÄ« dzejas rindas. Pēdējā lapā lasāmi vietējo uzņēmēju un tirgotāju apsveikumi. 1939. gadā lielākā aktualitāte ir Kārļa Ulmaņa 40 gadu darba mūža jubileja. TobrÄ«d svarÄ«gi arÄ« Somu karÅ” pret Padomju Krieviju un jaunbÅ«ves Valmierā.
Tolaik laikrakstus tāpat kā Å”obrÄ«d internetu, pārpludina reklāmas un saukļi par labākajām dāvanām, publikācijas par to, ka jāapdāvina trÅ«cÄ«gie un jānes prieks ikkatrā mājā. AtzÄ«mēts, ka Sabiedriskās palÄ«dzÄ«bas komiteja, kuru vadÄ«ja paÅ”valdÄ«bas vadÄ«tāja sieva A. Ruģēna kundze, piemēram, 1939. gadā izskatÄ«jusi 271 grÅ«tdieņu lÅ«gumu, kam pieŔķiramas dāvanas. Šādas ziņas bija ikgadējas.

Briedes skolas skolēni pie eglītes ar Starptautiskā Sarkanā Krusta dāvanām 1926. gadā

Bet ko un kāpēc dāvināt ziemassvētkos? Visām Eiropas tautām vismaz pēdējo pārsimts gadu laikā ir nostiprinājuŔās tradÄ«cijas kaut ko dāvināt Ziemassvētkos. VeiksmÄ«gi paslēpuÅ”ies aiz kristieÅ”u leÄ£endas par Sv. Nikolaju, kurÅ”, dzÄ«vodams 4. gadsimtā Bizantijā, bijis dāsns un devÄ«gs pret trÅ«cÄ«gajiem, tirgotāji izplata savas preces. Varētu sacÄ«t, ka mÅ«sdienu modernajā kultÅ«rā dāvināŔanas prieks ieguvis citu jēgu un pārvērties par iepirkÅ”anās drudzi . Lai arÄ« dažviet dzird ļaudis sakām, ka tā ir pēdējo gadu (gadu desmitu) iezÄ«me, nākas iebilst, ka tas nu gan nav nekas jauns. Jā, mainÄ«jies ir medijs. Ja mÅ«sdienās Ŕīs reklāmas saņemama televizora ekrānos un interneta uzlecoÅ”ajos logos, tad preses laikmetā 20. gs. pirmajā pusē Å”o uzdevumu veica laikraksti. Katrs tirgotājs tad papulējās savu preci reklamēt kā vispiemērotāko dāvanu svētkos. Piemēram, Valmierā kādreiz labi zināmā Dūņa grāmatu apgādniecÄ«ba 1923. gada Ziemassvētkos kā labākās dāvanas ieteica jaunas grāmatas, piemēram, Viļa PlÅ«doņa DzÄ«ve un dzeja. AntoloÄ£ija vai Ed. Veidenbauma Kopoti raksti. Grāmatas nopērkamas cenu amplitÅ«dā no 50 lÄ«dz pat 400 rubļiem atkarÄ«bā no grāmatas biezuma un iesieÅ”anas veida. Atgādinu, ka Latvijas rublis, ko kā vienÄ«go maksāŔanas lÄ«dzekli noteica 1920. gada martā, savukārt apgrozÄ«bā tas bija lÄ«dz 1925. gada aprÄ«lim. 500 rubļu naudaszÄ«mes turpināja lietot un mainÄ«t arÄ« vēl 5 gadus pēc tam.
Par iepirkÅ”anās drudzi jau 20. gadsimta sākumā raksta mÅ«ziÄ·is un komponists Jānis MediņŔ (1890-1966), atceroties darbu mÅ«zikas preču veikalā RÄ«gā ap 1910. gadu:

Pirms Ziemassvētkiem arvien bija daudz darba gramofonu nodaļā, un man tad vajadzēja palÄ«dzēt aparātu pārdoÅ”anā. SeviŔķi grÅ«ti bija iesaiņot toreizējo gramofonu tauri, kas bija veidota kā konuss. [..] Å”ajā lielajā Ziemassvētku laika iepirkÅ”anās drudzÄ« mēs, veikala darbinieki, netikām laisti uz mājām, bet mums deva vienu rubli, lai ejam turpat tuvumā uz Jāņa pagrabu paēst.

Kur svinēt svētkus? Vai tie ir Ä£imenes svētki, vai tomēr svinēt publiski? Lai gan visbiežāk par karnevālu un masku baļļu mēnesi izvēlējās februāri, arÄ« Ziemassvētku laikā tematiskās ballÄ«tes nebija nekāds izņēmums. Valmieras LatvieÅ”u biedrÄ«bā Ziemassvētkos parasti notika gan svētku koncerts, gan arÄ« balle. ArÄ« 1937. gadā otrajos Ziemassvētkos Valmieras LatvieÅ”u biedrÄ«bas namā notika koncerts un Svētku balle. AvÄ«zē lasāms, ka turpat Ziemeļlatvijas teātrÄ« 31. datumā ikviens tika aicināts uz veca gada izvadÄ«Å”anu un jauna sagaidÄ«Å”anu ar raibu teātra programmu un jauna gada balli . Valmieras muzeja krājumā glabājas liecÄ«bas par Å”iem svētkiem. Bet, protams, fiksētas arÄ« liecÄ«bas par Ä£imeniskiem svētkiem un kopā sanākÅ”anu arÄ« darba kolektÄ«vos.

Masku balle Ziemeļlatvijas teātrī 20. gs. 30. gadu nogalē.
Ģimeniski svētki. Profesora Kārļa Ābeles (1896-1961) sieva Elza ar bērniem: Maiju (vecākā), Kārli un Zaigu, 1939.gada Ziemassvētkos

Ar ko gan atŔķiras Eņģeļu mati no Nāru matiem?
Slavenā skaņuplaÅ”u fabrika Bellaccord ā€“ electro 1936. gadā uzsāka jaunu ražoÅ”anas nozari ā€“ Ziemassvētku rotājumus. Tās Ä«paÅ”nieks Helmars RudzÄ«tis atmiņās raksta, ka lÄ«dz tam visi ražojumi nākuÅ”i importā no ārzemēm un, ka Bellaccord bijuÅ”i pirmie jauno eņģeļmatu ražotāji Latvijā. Tālāk gan viņŔ pats arÄ« skaidro, ka No ārzemēm ieveda lētas, resnas vara stieples, VEF tās izstiepa tievas, bet Bellaccord fabrikā tās pletēja plakanas un galvanizÄ“Å”anas vannās pārklāja ar plānu sudraba kārtu. Tāda galvanizÄ“Å”anas iekārta, kāda bija Bellaccord , citur neesot bijusi, kas gan to vairs pateikts. RudzÄ«tis raksta, ka darbu pie rotājumu ražoÅ”anas uzsākuÅ”i jau augustā, lai no ā€œeņģeļu matiemā€ gatavotu vÄ«tnes, zvaigznes, čiekurus un citus greznojumus. RudzÄ«tis arÄ« atceras, ka lielākais izplatÄ«tājs bija jaunais Armijas Ekonomiskais veikals.

Man gan neizdevās atrast nevienu Bellaccord reklāmu, kas vēstÄ«tu par Å”o produktu, toties RudzÄ«Å”a atmiņās minētie citi importieri reklamējās uz nebēdu, piedāvājot visdažādākos rotājumus svētku eglÄ«tei.

12.16.1936. Jaunākās Ziņas

Par Ziemassvētku rotājumiem vēl jāpiebilst, ka Valmieras muzeja fotogrāfijas par 20. gs pirmās puses eglÄ«tes rotāŔanas tradÄ«cijām vēsta to, ka populāras bija svecÄ«tes, dažādas virtenes, arÄ« eņģeļmatu virtenes, iespējams, Bellaccordā ražotāsā€¦

ÄŖpatnējs un pieminÄ“Å”anas vērts ir svētku noformējumus Kokmuižas kora Ziemassvētku sarÄ«kojumā 1926. gadā. EglÄ«tes rotā mazi Latvijas karodziņi. Vai cerÄ«bu un pārdomu laikā bÅ«tu vieta arÄ« patriotismam? Kāpēc gan nēā€¦

Kokmuižas koris 1926. gada Ziemassvētkos

Valmieras muzejs savā krājumā glabā desmitiem ziemassvētku apsveikuma kartÄ«tes. Tajās attēlotais pārsvarā ir nemainÄ«gs arÄ« pirms 20. gs 20. ā€“ 30. gados. Eņģeļi, ziemas ainavas, mazi bērni, dāvanas, dabasskati. Interesantākās ir datētas vēl no Krievijas impērijas laika pirms Pirmā pasaules kara. Piemēram, 1911. gadā sÅ«tÄ«ta apsveikuma kartÄ«te, uz kuras drukātais svētku dzejolis nu nepavisam neŔķiet priecÄ«gs un pacilājoÅ”s. LÅ«k, fragments no tā:

Tur kur sirmās māmuliņas
Dēlu kapus asā€™rām lej
Turpu, turpu vēja spārniem
Mana dziesma celies, skrej.

Kartīte, 1911.g.
Kartīte Augustam Šmitam 1910. g.

TurpretÄ« Ziemassvētku apsveikums Augustam Å mitam pat pirmajā brÄ«dÄ« mulsina, jo kartÄ«tes attēls vēsta nevis par gaidāmo svētku tematiku, bet gan par to, ko rakstÄ«tājs novēl saņēmējam. SÅ«tÄ«tāja ir kāda Augusta no Harbinas. Vēlējumā rakstÄ«ts Ŕādi: ā€œEsi sveicināts priecÄ«gos ziemas svētkos. Tāpat arÄ« daudz laimes nākoÅ”ajā jaunā gadā; novēlu apprecēties un bÅ«t laimÄ«gam.ā€

Visu, kas apsveikumā teikts, lasītājiem novēl arī Valmieras muzeja kolektīvs.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzejā

Id

  • 1854