Dabā uz beigām iet Septembris, saukts vēl par Viršu, vai Sila mēnesi. Septembrī lielākie svētki ir Apjumības jeb Rudenāji, Mikeļi. Tie ir lieli gadskārtu svētki, kad vasara nodod vadīšanas grožus rudenim, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Ražas ievākšanas un vasaras - rudens darbu nobeiguma svētki. Vēl ir laika sprīdis svētkus nosvinēt.
Septembris ir Visuma un Dabas līgums, kurā piedalāmies arī mēs. Raksturīga visu septembra svētku īpašība – iešana, braukšana Dabā, turpinās sēņošana, ogošana, medības. Pēc dabas kārtības sastādām svētku kārtību: suminām Zemīti-māmiņu par tās dāsnumu, pateicamies vasarai, lūdzam Dabai un paši gādājam, lai iesētā labība labi pārziemotu, lai mēs un lopiņi neslimotu, lai labi glabātos krājumi, lai zvēriem un putniņiem to nepietrūktu.
Svētkos visi meklējam Jumi, bet atraduši, to glabājam kā laimes, ražības zīmi. Ja septembrī rūc Pērkons – silts rudens.
Apsveicēji nes Jumja stila dāvanas, dzied dziesmas, skandina dzejas vārsmas par draudzību un mīlestību. Cits citam dāvina krešu, dāliju, samteņu pušķīšus un citas dāvanas. Ģimenes vīrieši pateicās sievām par rūpesti, bērnu auklēšanu, jauku ģimenes pavardu, mātes meitām dod derīgus dzīves padomus. Viens otru apdūmo ar dzintaru, piparmētrām utt. Telpas rotā ar brūklenājiem, puķu pušķiem klāt pieliek auzas, linus, bet aizsardzībai - kadiķi, dadzīti.
Apģērbs dažādas krāsas, jo rudens daba ir krāšņa, bet derēs arī pasteļtoņi, jo septembra gaisā daudz miglas. Liekam apmetņus dažāda garuma, tās apzīmē aizsardzību. Apģērbu rotā ar samteņu pušķīšiem.
Rituāli ēdieni – dažnedažādas ruletes: gan saldas, gan gaļas - vārītas, dūmotas/žāvētas. Ruletēm vidū liek: mellenes, plūmes, ābolus. Galdā tiek celti ēdieni, kuri apzīmē pilnumu, sātību: āboli, cūkgaļa (ar brūklenēm) un kāposti dažādos veidos, baravikas. Var pasniegt kartupeļus „mundierī” vai cepam kartupeļus ugunskurā.
Rituāli dzērieni – izvilkumi-balzāmi no sermukšliem/pīlādžiem, mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm, āboliem arī burbuļojoši, putojoši dzērieni un protams alus.
Spēlējam paslēpes, laižam gaisā ziepju burbuļus, pīpējam „Miera pīpi”. Svētkus labi svētīt uz tā saucamiem Miglas, Virpuļu kalniem (tur, kur migla ilgi turas), piemēram, Zilā kalnā, kuram ugunskurus arī savā sētā.
Septembrī sākas linu plūkšana, tāpēc svinam (īpaši tie, kuri audzē linus) arī linsēklu svētkus: galdu rotā ar liniem, rudzu, miežu vārpām. Svētkos dziedam dziesmas par liniem (draudzības, mīlestības saitēm), skandējam apdziedāšanās dziesmas, ēdam aitas gaļu, dzeram alu, cepam auzu miltu cepumus, plātsmaizes rotājam ar auzu skarām, liekot Jumja stilā.
Septembrī, kad spīd augošs Mēness svinam Dzērvju vai Koku/Mežu svētkus. Godinām Mēnestiņu, jo šajā laikā viņš atrodas vistālāk no Zemes un spīd asā leņķī, tādēļ viņam piemīt milzīgs spēks. Godinām Meža māti par „zaļo zeltu”, par dāsnām dāvanām, īpaši mežam jāpateicas mežkopjiem (vēl nesen ap šo laiku skaisti svinēja Meža darbinieku dienu).
23. septembrī zālēm un aizsardzībai vācam pīlādžus. Šajā dienā jāpiemin arī Saules kaujas vai Baltu vienības diena, kad 1236. g. notika vēsturiska, pasaules nozīmes kauja. Tajā Lietuvas valdnieks Mindaugs piepalīdzot zemgaļiem, sakāva Zobenbrāļu ordeņi. Pēc Saules kaujas ordenis pārstāja eksistēt, bet tā paliekas apvienojas ar Vācu, jeb Teitoņu ordeni Vācijā un izveidojas Livonijas ordenis. Saules kauja ir tautiskā brieduma un pašcieņas svētki, baltu tautu vienības svētki. Svētkos dziedam valsts himnu, dziedam dziesmas par Dzimteni, karavīriem. atceramies savus dižgarus, pateicamies saviem senčiem.
Septembra laiks labvēlīgs pārejai uz citu vietu, tāpēc ir labi tēvu pavarda uguni pārnest jaunajās mājās Mēs no jauna iekuram pavarda uguni, ziedojam ugunskuram, dziedam, dejojam, skrienam pie ūdeņiem un skatāmies tajos kā spogulī (atbildes uguns) – uzburam no tēliem un viļņiem likteni.
Septembra beigās ir t.s. Dzelzs nedēļa, kad nekādus dižus darbus nedarām, lai dzelzs/rūsa mūsu darba augļus nesabojā (piemēram, neliek skābēties kāpostus).
Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste