Klāt aprīlis, saukts arī par Sulu un Jurģa mēnesi. Tā sākumā svinam Dzimtās valodas svētkus, un tas ir arī joku laiks. Mūsu valodai raksturīgi īsie/garie patskaņi, kā arī cietie/mīkstie līdzskaņi, kas svētkos tiek dažādi divdomīgi apspēlēti. Visiem jautri, visi čalo un mēļo, bet ne melo. Svešinieki, nesaprotot mūsu valodas īpatnības, iztulkoja pa savam. Iznāca viņu gaumē, bet mēs nemelojam, bet mēļojam!
Aprīlī, kad mēness sāk augt, dabā sākas liela plaukšana un augšana, bet, lai tas nenotiktu pārāk strauji, ap šo laiku no aukstām tālēm atviļņojušā auksta gaisa masa neļauj arī pārāk sasildīt gaisu un kaitēt augu ražai. Jau izsenis silts aprīlis nozīmē neražīgu gadu. Aprīlī pāris reizes satiekas aukstums ar siltumu. Pastrīdas un izšķiras, bet, ja baras, – dienas ir apmākušās un citviet var būt pat zemestrīce. Šāds laiks atkārtosies arī oktobrī, tāpēc pēc aprīļa varam spriest arī par oktobri. Šajā laikā salido visi putni, visi steidz vīt ligzdas, gaiss trīc no viņu dziesmu skaņām. Ja aprīļa laiks ir bez bezdelīgām, pavasaris būs auksts līdz pat jūnijam. Kad mēness sasniedz savu pilnību, sākam stādīt dārzus, tīrumus, aicinot Dabu palīgā, lai tā sargā ražu un nodrošina peļņu, patēriņu mums, lai citi nepiesavinās. Īpaši pilnā mēnesī ieteicams sēt burkānus (labi ja pūš dienvidu vējš), labāk tajā dienas pusē, kad nav redzams mēness. Pēc iesēšanas, dobes galā iebāž paprāvu mietu, lai burkāni aug lieli un resni. Sēklas, stādus, gumus, sīpolus mērcējam ūdenī, kur ielikts varš, kura īpašība ir vairoties, būt varenam un stipram.
Šogad šajā laikā iekrīt arī Lieldienas. Senie mūsu Leelldienu, Ostāru svētki tika svinēti četras līdz septiņas dienas, un katrai dienai bija savs nosaukums, savas īpašības. Laiks jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus – kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā. Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Gaiss ir ļoti stiprs, biezs, gāž no kājām nost zaķi (laika cilpas) un pat mūs. Mums vistas dēj olas, bet „zaķis” skrien un slēpj olas – t.i. Laiks veido embrijus un viļņojot, cilpojot liek jaunus kodolus – olas. Svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper vienam otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss – „slimība ārā, veselība iekšā!” Visos aprīļa svētkos dūšīgi ēdam olas, uz galda liekam pankūkas ar biezpienu, kausētu sviestu, cepam cepumus tūtiņas veidā. Aprīļa mēneša piederums – pīti trauki. Istabas rotājam ar mākslīgiem ziediem un putniem, putnu spalvām. Ieraugot pirmo reizi dzērvi, jāmet kūlenis, lai mugura nesāp.
Aprīlis ir arī Jurģu laiks. Latvieši to sauc arī par Ūsiņa laiku, jo augi laiž ūsas, atzarus, cerus, viss sāk zaļot un plaukt. Šajā laikā ir vislabāk pārcelties citā vietā, uz jaunām mājām. Jurģos uz īsu brīdi arī lopiņi jādzen ganībās – veiksmei. Lopus jārumulē, arī pašu saimes ļaudis jāsalaista (un pēc tam jāsabučojas). Kad dzen no kūts lopiņu, zem sliekšņa jānoliek divas krāsotas olas un zāģis ar zobiem uz augšu. Ja kāds lopiņš uzkāps – tas paredzēts vilkam. Jurģos arī saimniece ar slēdzeni lopu baram apiet trīs reizes apkārt, aizslēdz slēdzeni un noliek uz kūts sliekšņa – domās saslēdz tos, lai neskraida un lai vilki netiek. Saimniece govis apkvēpina arī ar Jāņu zālēm, lai ļaunums nemetās un čūskas nedzeļ. Laiks arī cālīšus izlaist. Lai vanags neaiznestu, tad katru jābāž caur bikšu staru vai Jāņu vaiņagu. Zemīti tajā dienā nedrīkst kustināt, zirgiem atpūta – tos mazgā, ķemmē, apkausta (dzelzs rumakus arī jāapkopj). Šajos datumos sākas zirgu pieguļas, lopiņu laišana ganībās ar rumulēšanos, kvēpināšanu, svētku mielastu un gana godināšanu. Saka, ja Jurģos nopeldēsies, tad līdz Gaiziņa kalnam var aizlidot, bet jūs pamēģiniet kaut līdz Zilajam kalnam tikt!
Aprīlī ir arī pirmās vagas jeb Tibertiņa svētki. Tie sākas ar arāju pavadīšanu tīrumā, bet pēc tam notiek zemes aršana, arāju svinīga sagaidīšana un Tibertiņa mielasts. Svētkos vēro arī vēju virzienu. Ja pūš Ziemelis, mazāk augs nezāles. Jārumulē arājiņš, lai pietiktu valgmes zemei un veiksmes visos darbos, zirgi būtu veselīgi un tad arājiņu jānobučo! Mājās saime parasti uzpošas, pie izpušķotiem vārtiem sagaida arājus ar mūziku un rumulēšanos. Tad visi tiek aicināti pie bagātīgi klāta galda – cūkas cepeši ar kāpostiem vai kāpostu zupu, alus, irbenāja ogu ievārījumi, izvilkumi u.c. Ja zeme vēl nav pienācīgi sasilusi, tad veic tikai Lāpdaru – tēlainu lauka aršanu. Saimnieks izar divas, trīs vagas pie mājas (var arī ar lāpstu) un tad saka: „aršanu beidzu”.
Visu mēnesi darbojās Jurģa gadatirgi, kur varēja iegādāties rotājumus, kārumus, iedzert ar sen neredzētiem radiem krūzi brūna alus, pamēļot un papriecāties. Senāk, pirms katra lielā darba cēliena, vispirms kārtīgi nosvinēja svētkus – pielīksmoja, piedziedāja apkārtni, lai augtu labas ražas un lai nebūtu tik smagi jāstrādā. Visu iesāka īstajā laikā, pēc Dabas, Īstenības parauga. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi un citu dzīvo radību. Mēs esam brīvi, un kas mums to visu liedz darīt pašiem – tagad un tūlīt?!
Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēsturniece