Valmierietis

  • Explicitly tagged cards

    • Mežu daudzinot

    Pirms septiņdesmit četriem gadiem (1930.), Latvijā pirmoreiz rÄ«koja Meža dienas. Tajās, lÄ«dz pat 1940. gadam, ļoti aktÄ«vi darbojās jaunatnes un, it Ä«paÅ”i, meža audzÄ“Å”anas pulciņi skolās. Ikgadējos zaļajos pasākumos iesaistÄ«jās arÄ« pieauguÅ”ie, gan pilsētnieki, gan lauku ļaudis. Toreizējais Mežu Departaments Å”iem audzinoÅ”ajiem pasākumiem atvēlēja ne vien lÄ«dzekļus un stādāmo materiālu, bet arÄ« norÄ«koja konsultāciju sniegÅ”anai uz vietām speciālistus un mežziņus. Nu meža dienu tradÄ«cijas atjaunotas. ArÄ« Å”ajā, 2014. gada pavasarÄ«, mÅ«su pilsēta kļūs skaistāka un zaļāka: Brenguļu ielā tiks iestādÄ«tas 49 liepas. RÄ«gas ielā posmā no Ausekļa ielas lÄ«dz Kocēnu kapiem ā€“ 40 ozoli. MatÄ«Å”u Å”osejas labajā pusē - 30 sarkanos ozolus. Raiņa ielas dažādos posmos bÄ«stamo koku vietā paredzēts iestādÄ«t 22 sarkanos ozolus, Beātes ielas dažādos posmos 30 Holandes liepas. TrÄ«s dažādu Ŕķirņu kļavas rotās Gaujas krasta nogāzi pie Plostnieku ielas kāpnēm. Dzirnavu ezeriņa apstādÄ«jumus papildinās ar divām kalnu kļavām. Pie paÅ”valdÄ«bas ēkas augoÅ”o kastani aizstās ar kļavu. Bet, vai zinām, kur meklējamas Meža dienas agrāk?

    No vēstures

    Meža svētku (Zaļās dienas) tradÄ«ciju aizsākums meklējams Amerikā, Nebraskas Å”tatā. Tur savulaik izcirsti visi meži, ā€žcaur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuÄ£oÅ”anai. LabÄ«bas augi cieta no sausuma, lÄ«dz pēdÄ«gi iestājās pilnÄ«ga neraža. Atceroties vietējo iedzÄ«votāju indiāņu paražu, pie katra bērna dzimÅ”anas stādÄ«t vienu koku, arÄ« Nebraskas Å”tata iedzÄ«votāji Å”o paradumu atjaunoja, iesaistot darbā arÄ« bērnus. Skolu likums noteica dienu, kurā skolu jaunatnei jāstāda koki. 15 gadu laikā Å”tata jaunatne iedēstÄ«ja un apkopa 355 miljonu koku. Agrāk neauglÄ«gie tuksneÅ”i pārvērtās zaļojoŔās birzÄ«s, ceļmalās ziedēja augļu koki, upēs cēlās Å«dens, pieņēmās lauku ražas. No Nebraskas koku dēstÄ«Å”ana pārgāja uz citiem Amerikas Å”tatiem un Eiropas valstÄ«mā€ (Retelis P. Jaunatnes meža audzÄ“Å”anas pulciņi. RÄ«ga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.). Latvijā, protams, situācija ne tuvu nebija tik dramatiska, taču pieaugoÅ”ais koku eksports un mežu izcirÅ”ana kaut kontrolētos apmēros, rosināja domāt par meža resursu atjaunoÅ”anu. Lai iesaistÄ«tu plaŔākas iedzÄ«votāju aprindas, pēc Latvijas Mežkopju savienÄ«bas iniciatÄ«vas kopÅ” 1930. gada pavasara tika organizētas meža dienas arÄ« Latvijā. Par to iespējami plaŔāku norisi rÅ«pējās Centrālā meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arÄ« Meža zinātnieku biedrÄ«ba, studējoÅ”o mežkopju biedrÄ«ba Å alkone un vēl citas. Pagastos un pilsētās dibināja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienās piedalÄ«jās ap 20 000,1934. gadā ā€“ 67 000, bet pēdējās (1940.), pateicoties aktÄ«vai propagandai un valdÄ«bas lÄ«dzdalÄ«bai, - vairāk kā ceturtdaļmiljona cilvēku! ApmežoÅ”anas vajadzÄ«bām ierÄ«koja ap 36 ha lielu koku stādu audzētavu. Mežu departamenta pārziņā atradās 1929. gadā izveidotais Meža kultÅ«ru fonds.

    ā€¦ and 12 more paragraphs

    Neliels ieskats skaņuplaÅ”u un gramofonu tirdzniecÄ«bā Valmierā 20.gs. 30. gados

    Pagaidām nav izpētÄ«ta skaņuplaÅ”u vēsture Latvijā. Raksta autora mērÄ·is ir sniegt nelielu vispārÄ«gu priekÅ”statu par skaņuplaÅ”u un gramofonu preču tirdzniecÄ«bu Valmierā, galvenokārt balstoties uz reklāmām, kas publicētas ValmierietÄ« laikā no 1929. lÄ«dz 1940. gadam.

    Pirms Otrā pasaules kara liela loma sabiedrÄ«bas izklaidē bija lauku kapelām un arÄ« mājas muzicÄ“Å”anai, bet aizvien plaŔāku popularitāti iemantoja mÅ«zikas atskaņotāji. Skaņuplates un gramofonus dēvēja par mÅ«zikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikāliju veikalos kopā arÄ« klavierēm, vijolēm, mandolÄ«nām, harmonijām un citiem instrumentiem. Pircējus interesēja dziesmu notis, jo tās bija salÄ«dzinoÅ”i lētas un izmantojamas muzicÄ“Å”anai mājās, turpretÄ«, lai atskaņotu skaņuplates, bija vajadzÄ«gs gramofons, regulāri jāmaina adatiņas, nemaz nerunājot par to, ka skaņuplates ātri nolietojās. Var uzskatÄ«t, ka mÅ«zikas bizness Valmierā nebija Ä«paÅ”i vērienÄ«gs, tāpēc bieži reklāmās redzamais preču piedāvājums ir plaŔāks, tostarp arÄ« apsveikumu kartiņas, bērnu rotaļlietas un kalendāri. Interesanti, ka tolaik izplatÄ«ta prakse bija tirgot vienkopus dažādas mehāniskas ierÄ«ces ā€“ velosipēdus, bērnu ratiņus, Å”ujmaŔīnas un citas lietas. AtŔķirÄ«bā no mÅ«sdienu izpratnes par mÅ«zikas atskaņotāju un citu elektropreču nesaraujamo saikni ar radio aparātiem, 30. gados tos ne vienmēr uzskatÄ«ja par lÄ«dzvērtÄ«giem un bieži vien tirgoja atseviŔķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierÄ«ce, kas darbojās arÄ« uz baterijām vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sākotnēji bija tikai mehānisks. Elektromotorus gramofonos plaŔāk sāka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajā pusē, kad traktieri, veikali un restorāni, apmeklētāju piesaistÄ«Å”anai, reklāmās piezÄ«mēja, ka viņu iestādē tiek atskaņota gramofonu mÅ«zika. Protams, ne vienmēr arÄ« gramofonus tirgoja vienkopus ar skaņuplatēm. Tomēr, spriežot pēc ziņām ValmierietÄ«, jādomā, ka dažos veikalos varēja sastapt gan skaņuplates, gan gramofonus, gan arÄ« Valsts elektrotehniskās fabrikas ražotos radio aparātus.

    Nedaudz par skaņuplaÅ”u atskaņotājiem. 20., 30. gadu praksē, gan mÅ«sdienu leksikā bieži lietotie vārdi gramofons un patafons apzÄ«mē vienu ierÄ«ci dažādos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadā izgudrotā cilindrveida fonogrāfa pamazām atteicās par labu gramofonam un 19./20.gs. mijā notika pāreja vācu izcelsmes izgudrotāja EmÄ«la BerlÄ«nera ieviestajām plakanām, divpusējām skaņuplatēm. Vārds ā€žgramofonsā€ (grieÄ·u val. gramma (pieraksts) un phonē (skaņa)) bieži saistās arÄ« ar populāru Angļu gramofonu preču ražoÅ”anas uzņēmumu Gramophon Company . Gramofona darbÄ«bu raksturo membrāna, kas uztver adatas svārstÄ«bas, kas rodas, tai pārvietojoties pa rotējoÅ”as skaņuplates spirālveida rieviņu. Izstarotās akustiskās svārstÄ«bas pastiprina speciāla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusē lietots nedaudz mazāks, pārnēsājams mehānisks gramofons, bet bez taures. Vārdu patafons aizguva no franču skaņu ierakstu un gramofonu ražotāja Pathe . Ne tikai Rietumeiropā, bet arÄ« Latvijā pārnēsājamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecÄ«ba uzplauka 20.gs. 20. gados. Piemēram, 1929. gadā vien Latvijā importēja gramofonus 104 294 latu vērtÄ«bā, bet skaņuplates 418 127 latu vērtÄ«bā. Gramofonu galvenās eksportētājvalstis Eiropā bija Lielbritānija, Vācija, arÄ« Dānija, bet skaņuplates Latvijā importēja galvenokārt no Vācijas un Lielbritānijas. SabiedrÄ«bā valdÄ«ja uzskats, ka radiofona popularitāte izkonkurēs skaņuplaÅ”u mÅ«ziku. Katru mēnesi, maksājot nelielu abonenta maksu, radio varēja klausÄ«ties visu laiku, turpretÄ« skaņuplatē bija tikai 2 dziesmas. Bet Å”ajā gadÄ«jumā izŔķiroÅ”ais vārds bija gaume. Skaņuplates ļāva cilvēkiem klausÄ«ties to, ko tie gribēja un kad gribēja. Radiofona programmā bija daudz klasiskās un profesionālās mÅ«zikas, tautas mÅ«zikas apdares, bet Å”lāgeris netika atbalstÄ«ts. Tajā paŔā laikā patafonu varēja vienmēr paņemt lÄ«dzi atpÅ«tā zaļumos, lai atpÅ«tā pie ezera vai izbraukumā ar laivu fonā skanētu sev tÄ«kama mÅ«zika.

    ā€¦ and 22 more paragraphs

    Id

    • 942