19.gs beigas un 20. gs. pirmā puse Latvijā un Vidzemē bija laiks, kad lielā skaitā izplatījās fabrikās ražoti mūzikas instrumenti, modē nāca fokstroti un šlāgeris. Nav precīzi nosakāms, cik muzikantu bijis Vidzemē, jo gandrīz katrā mājā bija kāds pirkts vai pašdarināts mūzikas instruments, kāds tautas spēlmanis, kurš prata kaut ko spēlēt. Lokāli mijiedarbojoties vecām ziņģēm un tautas melodijām, veidojās īpatnējs tautas muzikantu repertuārs, kas saglabāts un turpina dzīvot arī šodien.
Lauku muzikanti pārsvarā bija vīrieši. Vizuālās liecības un atmiņu stāsti apstiprina, ka parasti kapelā bija 2 līdz 5 dalībnieki, kuri spēlēja kāzās un citos godos. Sabiedriskos izrīkojumos – pēc koncerta vai teātra izrādes, notika dejas. Spēlēja vietējais mūzikas biedrības vai brīvprātīgo ugunsdzēsēju pūtēju orķestris, vai kāda stīgu kapela. Par kapelas dvēseli uzskatāms vijolnieks, jo viņš uzdeva toni un spēlēja melodiju. Kapelas sastāvā parasti bija vijole, cītara, base, arī kāds koka pūšaminstruments, harmonikas jeb ermoņikas (šis apzīmējums vairāk lietots tautas leksikā).
Kādā šķūnī, pagalmā vai pļavā pēc talkas vai svētdienā ļaudis laukos kā labāko izklaidi izvēlējās kopā muzicēšanu, dejošanu un dziedāšanu. Muzikants bija kā uzdzīves simbols, kā jautrības iemiesojums, bet, vissvarīgāk, cilvēks, kas neatsverami bija klāt visos svētkos, godos, cilvēka mūža gājumā. Muzikanta darbs tika vērtēts kā grūts, taču pārsvarā spēlēja par vēdera tiesu vai dzeramnaudu. „Prāģeris”, kā nievājošs apzīmējums muzikantam, tika aizgūts no Viduseiropas ceļojošajiem muzikantiem, kas 19.gs. konkurēja ar vietējiem spēlmaņiem Baltijā. Muzikanti bija dažādi. Vienam nekas nepiederēja, tikai mūzikas instruments un humora izjūta. Klīstot apkārt, spēlēja krogos, lai uzturētu jautrību smagos ikdienas darbos nogurušajiem. Cits muzikants spēlēja viens pats, tikai vaļas brīžos mājās pēc darba. Tuvākā apkaimē zināms, viņš tika aicināts visos svētkos, cienīts un slavēts par muzikalitāti. Lauku muzicēšanā vissvarīgākā loma bija muzicēšanai mājās, kad vakaros pēc darba, svētkos vai svētdienās muzicēja ģimenes lokā. Laucinieki instrumentus izgatavoja paši vai pirka veikalā. Par muzikantu kļuva jau bērnībā 5 – 6 gadu vecumā, kad tēvs vai vectēvs zēnam iedeva vijoli. Citreiz pirmais instruments bija bungas, jo to bija viegli spēlēt. Lai kļūtu par labu muzikantu, savas spējas bija jāpierāda, spēlējot kopā ar vecākiem muzikantiem kāzās, jo tur aicināja labākos spēlmaņus, bet, ja tos nevarēja dabūt, tad tuvākos, kas bija.
Tautas muzikanti bieži vien bija autori tautā zināmām dziesmām. Vienkāršības dēļ tās zina visi, bet pārsvarā nav zināmi to patiesie autori. Tikai radinieku atmiņas un nejaušas sakritības ļauj izsekot dziesmu izcelsmei, piemēram, kāda Kurzemes pagasta zemnieka dēls Krišs Bīrsmanis Pasaules karā līdzi aiznesis dziesmu par Anniņu, kas dzīvo Raņķu pagastā. Mainot dziesmas vārdus, radās slavenā latviešu strēlnieku dziesma „Ķemermiestiņā”.
Vidzemē muzikantu ziedu laikos spēlēti vairāki unikāli mūzikas instrumenti. Pašdarinātās bases jeb basītes, „ieviņa ermoņikas” un vairāku veidu cītaras. Šie mūzikas instrumenti bija izplatīti gandrīz tikai Vidzemē, ar retiem izņēmumiem. Base ir mūzikas instruments, kas izmēra ziņā ir pa vidu starp čellu un kontrabasu, bet atšķiras ar to, ka tai ir tikai 3 stīgas, kuru skaņojums pielāgots vijolei. Vidzemes ermoņiku meistars Augusts Ieviņš (1881 – 1960) savu darbu sāka 19., 20.gs. mijā un strādāja līdz pat 1960. gadam, izgatavojot ermoņikas pēc vācu parauga. Viņa darinātās ermoņikas bija tik pilnskanīgas, ka vecie muzikanti tām piedēvēja ērģeļu balsi. Lai arī līdzīgas ermoņikas darināja citi Vidzemes un Rīgas meistari pat vēl pirms Ieviņa, tautas atmiņā tās palikušas ar viņa vārdu. Latvijā bijuši izplatīti 3 cītaru veidi. Latviešu spēlmaņi un mūzikas instrumentu darinātāji iedvesmojās no Viduseiropas meistariem, pērkot, atdarinot un radot līdzīgus mūzikas instrumentus. Pogu jeb manuāļu cītaras bija viegli spēlējamas. Nospiežot taustiņu, tika noklusinātas nevajadzīgās stīgas, ļaujot izskanēt akordam. Tās bija izplatītas visā Latvijas teritorijā. Cītarkokles bija cītaras veids, kas raksturīgs Ziemeļvidzemei un Dienvidigaunijai. To spēlēja gan kā pavadošo instrumentu kapelā, gan arī kā solo instrumentu. Tai raksturīgi vairāki desmiti stīgu pāri un vairākas basa stīgas. Visizplatītākās bija akordcītaras jeb dūru cītaras. Stīgu grupas tām ir izkārtotas pa dūrēm (akordiem). Tās ir lielākas, taisnstūra formas. Ar šo instrumentu 20.gs. sākumā spēlēja pavadījumu vijolei. Kapelās akordcītaru plaši izmanto vēl šodien.
Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja pētnieks