Mārtiņš Dubavs

Pagaidām nav izpētīta skaņuplašu vēsture Latvijā. Raksta autora mērķis ir sniegt nelielu vispārīgu priekšstatu par skaņuplašu un gramofonu preču tirdzniecību Valmierā, galvenokārt balstoties uz reklāmām, kas publicētas Valmierietī laikā no 1929. līdz 1940. gadam.

Pirms Otrā pasaules kara liela loma sabiedrības izklaidē bija lauku kapelām un arī mājas muzicēšanai, bet aizvien plašāku popularitāti iemantoja mūzikas atskaņotāji. Skaņuplates un gramofonus dēvēja par mūzikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikāliju veikalos kopā arī klavierēm, vijolēm, mandolīnām, harmonijām un citiem instrumentiem. Pircējus interesēja dziesmu notis, jo tās bija salīdzinoši lētas un izmantojamas muzicēšanai mājās, turpretī, lai atskaņotu skaņuplates, bija vajadzīgs gramofons, regulāri jāmaina adatiņas, nemaz nerunājot par to, ka skaņuplates ātri nolietojās. Var uzskatīt, ka mūzikas bizness Valmierā nebija īpaši vērienīgs, tāpēc bieži reklāmās redzamais preču piedāvājums ir plašāks, tostarp arī apsveikumu kartiņas, bērnu rotaļlietas un kalendāri. Interesanti, ka tolaik izplatīta prakse bija tirgot vienkopus dažādas mehāniskas ierīces – velosipēdus, bērnu ratiņus, šujmašīnas un citas lietas. Atšķirībā no mūsdienu izpratnes par mūzikas atskaņotāju un citu elektropreču nesaraujamo saikni ar radio aparātiem, 30. gados tos ne vienmēr uzskatīja par līdzvērtīgiem un bieži vien tirgoja atsevišķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierīce, kas darbojās arī uz baterijām vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sākotnēji bija tikai mehānisks. Elektromotorus gramofonos plašāk sāka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajā pusē, kad traktieri, veikali un restorāni, apmeklētāju piesaistīšanai, reklāmās piezīmēja, ka viņu iestādē tiek atskaņota gramofonu mūzika. Protams, ne vienmēr arī gramofonus tirgoja vienkopus ar skaņuplatēm. Tomēr, spriežot pēc ziņām Valmierietī, jādomā, ka dažos veikalos varēja sastapt gan skaņuplates, gan gramofonus, gan arī Valsts elektrotehniskās fabrikas ražotos radio aparātus.

Nedaudz par skaņuplašu atskaņotājiem. 20., 30. gadu praksē, gan mūsdienu leksikā bieži lietotie vārdi gramofons un patafons apzīmē vienu ierīci dažādos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadā izgudrotā cilindrveida fonogrāfa pamazām atteicās par labu gramofonam un 19./20.gs. mijā notika pāreja vācu izcelsmes izgudrotāja Emīla Berlīnera ieviestajām plakanām, divpusējām skaņuplatēm. Vārds „gramofons” (grieķu val. gramma (pieraksts) un phonē (skaņa)) bieži saistās arī ar populāru Angļu gramofonu preču ražošanas uzņēmumu Gramophon Company . Gramofona darbību raksturo membrāna, kas uztver adatas svārstības, kas rodas, tai pārvietojoties pa rotējošas skaņuplates spirālveida rieviņu. Izstarotās akustiskās svārstības pastiprina speciāla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusē lietots nedaudz mazāks, pārnēsājams mehānisks gramofons, bet bez taures. Vārdu patafons aizguva no franču skaņu ierakstu un gramofonu ražotāja Pathe . Ne tikai Rietumeiropā, bet arī Latvijā pārnēsājamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecība uzplauka 20.gs. 20. gados. Piemēram, 1929. gadā vien Latvijā importēja gramofonus 104 294 latu vērtībā, bet skaņuplates 418 127 latu vērtībā. Gramofonu galvenās eksportētājvalstis Eiropā bija Lielbritānija, Vācija, arī Dānija, bet skaņuplates Latvijā importēja galvenokārt no Vācijas un Lielbritānijas. Sabiedrībā valdīja uzskats, ka radiofona popularitāte izkonkurēs skaņuplašu mūziku. Katru mēnesi, maksājot nelielu abonenta maksu, radio varēja klausīties visu laiku, turpretī skaņuplatē bija tikai 2 dziesmas. Bet šajā gadījumā izšķirošais vārds bija gaume. Skaņuplates ļāva cilvēkiem klausīties to, ko tie gribēja un kad gribēja. Radiofona programmā bija daudz klasiskās un profesionālās mūzikas, tautas mūzikas apdares, bet šlāgeris netika atbalstīts. Tajā pašā laikā patafonu varēja vienmēr paņemt līdzi atpūtā zaļumos, lai atpūtā pie ezera vai izbraukumā ar laivu fonā skanētu sev tīkama mūzika.