Mirkli pirms simts
Rosīga un darbīga
Valmiera 20.gs. sākumā - administratīvās, saimnieciskās un kultūras dzīves centrs. Arī Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitīšanā valmieriešu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus (5050). Pēc tautībām saskaitīti 76,5% latviešu, 11,9% vāciešu, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu un poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējušās dažādas pašvaldību un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi. Tomēr netrūkst iestāžu, kurās vadošajos amatos joprojām vācieši. Nereti politiskajam līdzsvaram, amatos iecēla abus. Piemēram, par apriņķa policijas priekšnieku V.A. Ignatjevu, bet par vecāko palīgu G.F. Gūtceitu. Līdz 1889.g. te darbojās Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisāra iecirknis, apriņķa cietuma komisija barona fon Engelhardta vadībā. Vēlāk tām pievienojās miertiesa, pilsētas bāriņu tiesa, galvenā akcīzes pārvalde, nodokļu inspekcija, apriņķa kara pārvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieši kļuvuši par ietekmīgu politisko spēku, ar kuru jārēķinās, liecināja 1906.g. notikušās pilsētas domes vēlēšanas. No 24 domniekiem 18 latvieši, 5 vācieši.
Jaunievēlēto domnieku kompetencē būtisku jautājumu risināšana: apbūves plānošana, komunālā saimniecība, sociālā palīdzība, sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Attīstoties vietējai rūpniecībai, tiek modernizēta komunālā saimniecība, ierīkoti parki, uzlabota medicīniskā aprūpe. Sākot ar 1906. gadu, kad par pilsētas galvu (mēru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un līdz pat 1914. gadam, Valmiera pamazām pārtop jaunā veidolā. Kļūst tīrāka, zaļāka. Viens pēc otra darbu uzsāk lielāki un mazāki uzņēmumi un veikali, ielās valda rosība. Uz dzīvi šeit pārceļas tuvējo pagastu sīkzemnieki, kalpi, lauku vīri un sievas. Iztikšana dārga, tāpēc lētākas zemes un nama meklējumos jādodas viņpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadā, pilsētnieku nu par kādu nieka tiesu mazāk (4949), bet Pārgaujā (Kārlienā, Kauguru Jaunpilsētā), kura administratīvi piederīga netālajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kārlēniešu jau 1584 dvēseļu!