Muzeja stāsts
Vēsture, tās izzināšana un senas lietas vienmēr saistījušas cilvēkus. Kāds par to interesējas tikai reizēm, bet kādam vēsture kļūst par mūža aizraušanos. Valmierieši par pirmo latviešu novadpētnieku pamatoti dēvē draudzes skolas skolotāju un aktīvu sabiedrisko darbinieku Voldemāru Dāvidu Balodi (1848-1918). Viņš bijis ne vien zinošākais un aizrautīgākais ekskursiju vadītājs, bet arī pirmo arheoloģisko izrakumu iniciators Valmieras apkārtnē.
Sākums
Nodibinoties Valmieras Latviešu biedrībai (1882), skolotājs Balodis uzsācis arī senlietu vākšanu - ar mērķi tās telpās izveidot Valmieras vēstures muzeju. To izdodas realizēt gan tikai dažus gadus vēlāk. Priekšniecības sapulču protokolu grāmatā 1887. 3. februārī lasāms, ka „uz skolotāja Ballod kunga uzmundrināšanu priekšniecībai, nospriež, ka par muzeja direktoru tas liekams, kā arī atvēlēja 25 rubļus kā gadskārtējo kredītu priekš muzeja. Bez tam uzdeva Glatt kungam priekš muzeja vienu derīgu skapi izgatavot”. Darbs skolā un muzejā nebija par šķērsli vairākām nozīmīgām publikācijām par Valmieras senvietām (Autīna un Metimne; Austrums 1905); Jumera (Austrums 1907); Jumeras apgabals (Konversācijas vārdnīca 1907). Pētījumi, kurus izdeva un iespieda grāmatās Valmierā 20. gadsimta sākumā - „Jumeras leja un viņas ievērojamās vietas” (1909) un „Valmiera” (1911), arī simts gadus vēlāk, nu jau novadpētniecības muzeja bibliotēkā joprojām ir vienas no lasītākajām. Latviešu biedrības tālāku muzeja veidošanu pārtrauca I. pasaules karš un V.D. Baloža nāve. Lielākā daļa senlietu paviršas glabāšanas dēļ pazuda vai tika sabojātas.
Tālavas mantinieki
Latvijas brīvvalsts laikā (20. - 30. gados) muzeja darbs turpinājās un noritēja Valmieras latviešu biedrībā, kur tam (1929) bija ierādītas atsevišķas, nelielas telpas. Mežzinis Alfrēds Briedis un pensionētais skolotājs Juris Vītols aktīvi vāca materiālus, reģistrēja tos un sakārtoja eksponēšanai. Savāktie materiāli glabājas Vecās aptiekas guļbaļķu klētiņā, un, iepriekš piesakoties, ne vien pilsētas viesi – ekskursanti, bet arī jebkurš vietējais interesents ar tiem varēja iepazīties un uzzināt daudz ko jaunu par novada vēsturi.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē daži interesenti centās valmieriešus pārliecināt izveidot Tālavas vēstures muzeju, bet vispirms (1938) Valmierā izveidojās Tālavas senatnes pētīšanas biedrība! Tās „idejiskais” tēvs bija Hermanis Enzeliņš (1867-1953). Topošā muzeja iekārtošanas plānu izstrādāja rakstnieks A. Francis, bet tā krājumus galvenokārt papildināja 1937./1938. g. arheoloģiskos izrakumos iegūtie materiāli. Darbošanās prieku nemazināja fakts, ka tomēr izrakumi senās ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu.
Pārmaiņu laiks
Pēc diviem gadiem, kad Padomju varai likvidējot Latviešu biedrību, beidz pastāvēt arī muzejs. Slēdza un likvidēja arī Tālavas senatnes pētīšanas biedrību, - nelikumīgi, „darbaļaužu” varas vārdā, piesavinoties biedrībai piederošos 4000 rubļus. Jāprecizē, ka nauda neaizgāja tieši Kompartijas vajadzībām, bet gan tika formāli pārskaitīta Latvijas Vēstures muzejam… Cerības muzeja darbību turpināt radās 1941. gadā vasarā, jau jūlijā, kad tiek plānots atkal Cēsīs, Valmierā un Valkā atvērt muzejus. Tiesa gan, ne vairs kā vietējos, bet gan kā Valsts vēstures muzeja nodaļas. Valmieras muzeja (nodaļas) vadītājs, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis ar laikraksta „Tālavietis” starpniecību aicināja jauniešus pievērsties vēstures pētīšanai, apzināt savu māju apkārtnē dabas, vēstures un arhitektūras pieminekļus, senču svētvietas. 1942. gada jūlijā ar vācu varas atļauju sāk iekārtot četras istabas muzejam Gaujas krasta nogāzē bijušajā tūrista mītnes ēkā, kur agrāk darbojās skola.
Tieši pēc gada, 1943. gada 14. jūlijā, notika pirmā oficiālā muzeja apskate un svinīga atklāšana. Četrās istabās bija izvietotas etnogrāfijas un senvēstures nodaļas ar 2000 savāktajām senlietām, kā arī pilsētas vēstures nodaļa ar bagātīgu materiālu skaitu. Var jau būt, ka kādam vīzīgākam rīdziniekam likās, sak, kas nu te īpašs, -mazas telpas un vēl ne tik plašs krājums, taču uz šādiem argumentiem valmieriešiem bija viedīga atbilde – „mums lielas ieceres!” Jaunā vadība bija ieplānojusi ekspozīcijas izveidi par Tālavas rakstniekiem. Daudz laika Dombrovskis veltīja, apbraukājot Rūjienas, Mazsalacas un Limbažu apkārtni, vācot materiālus muzeja ekspozīcijas papildināšanai.
Muzeja dārgumi
Par to, kas skatāms muzeja piedāvājumā, savulaik varēja lasīt laikrakstā „Tālavietis”(Kā veidojās Valmieras novada vēstures muzejs; Nr.88., 1942.g.): „[..] Etnogrāfiskajā nodalījumā redzamas Valmieras novada etnogrāfiski koka priekšmeti un audumi, kaut gan pēdējo ir maz. Īpatnas ir aubes, ko valkājušas tālavietes. Veiklas rokas darināta ir veca zara kanna. Tajā mūsu tēvu tēvi ciemā braucot līdzi ņēma ciema kukuli. Par seno tālaviešu meitu bagātību stāsta lielā pūra lāde no Burtnieku pagasta. Sen jau pūra lādes īpašnieces guļ aizsaulē un pagaisis arī viņu bagātais pūrs. Ne tikai labs meistars, bet arī veiksmīgs mākslinieks bijis tas atslēdznieks, kas gatavojis ap 100 gadu veco amatnieku cunftes lādi. Divdesmit slēdzamas bultas noslēdz to tā, ka pat rafinētākajiem Amerikas banku laupītājiem to neizdosies atvērt. Tā pagatavota Valmieras pilsētā. Apbrīnošanas cienīga ir arī Mazsalacas „Topšu” māju gana taure. Tā pagatavota no māla ar vairākiem izliekumiem un pūšot skanējusi. Tauri pagatavojis „Topšu” māju gans un ar to viņš kaitinājis medniekus. Mūsu senču cīņu ar vilkiem rāda vilku duramie šķēpi, ar kuriem medīti vilki Valmieras pagastā.
Muzeja vienā stūrī novietotas ar zirga spēku darbināmas dzirnavas. Praktiski tās gan maz lietotas. Dzirnavas piederējušas Valmieras pagasta „Pulekšu” māju saimniekam J. Eidukam. Senvēstures nodaļā sakopoti izrakteņi un senmantas. Tur redzamas Vidzemei raksturīgās saktas, rokassprādzes, gredzeni, pakaviņi, kādi valkāti pie kājām, kakla riņķi, kaujas cirvji, šķēpi, naži u. c. Naži vienmēr klāt bijuši ne tikai vīriešiem, bet arī sievietes tos nēsājušas līdz. Vairākas piemiņas lietas pauž Valmieras pagasta „Draņņu” māju iedzīvotāju dzīvi un darbu jau ap 1725. gadu.
[..] Valmieras pilsētas vēstures nodalījumā redzams zobens un jātnieku kāpslis, kas atrasti Valmieras pilsdrupās. Vērtīgs Valmieras pilsētas ugunsdzēsēju darba liecinieks ir signāla lielgabals, ar kuru šāvuši Lieldienu rītā un ugunsgrēka gadījumā. Liela ir arī senās naudas kolekcija. Redzamas tiesnešu un dažādu amata vīru nozīmes, kā arī pirmo 1873. g. dziesmu svētku nozīme. Uz galda novietotas laika nodzeldinātās Trikātas un Burtnieku vaku grāmatas, Vidzemes hronika un kartes (ap 1727. gadu). Redzams arī mūsu fotogrāfijas sākums – dagerotipija. Ap 1850. gadu sāka fotografēt uz sudraba plāksnītes.
Maz ir Tālavas rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku piemiņas priekšmetu. Vērtīgākais no tiem ir dzejnieka Rietekļa kurpnieka galdiņš, pie kura viņš atpūtas brīžos rakstījis arī savas dzejas. Turpat pie sienas redzams foto, uz kura Sīmanēnu svētozols, kas bijis arī upuru ozols un par kuru daudz ir domājis pats Rieteklis…[..]”
Kara vējos
Muzeja direktoram J. Dombrovskim nākotnes redzējuma un darba ieceru netrūka, tomēr arī šī muzeja vēsture bija īsa. Divus gadus vēlāk, 1944. gada rudenī, telpas pārņēma vācu armijas lazarete. Atbrīvotajās telpās darbu atsāka skolas klases. Materiālus un senlietas iepakoja kastēs un noglabāja vienā telpā. 22. septembrī Valmieras degšanas laikā, pati ēka un gandrīz visas muzeja vērtības gāja bojā uguns liesmās. Sadega Valdemāra Baloža, Alfrēda Brieža, Jura Vītola, Hermaņa Enzeliņa, Jāņa Dombrovska un citu valmieriešu vāktie un ar mīlestību muzejam nodotie materiāli. Tas, ko nebija paveikušas liesmas, vēlāk nonāca Cēsu muzejā.
Atdzimšana
Pagāja 15 gadi, līdz Valmierā tika rasta iespēja atkal izveidot muzeju. No 1959. gada 1. jūlija, kad par pirmo jaunizveidotā novadpētniecības muzeja direktori kļuva Alīda Antone, atsākās materiālu vākšana krājuma izveidošanai. Ar „Liesmas” starpniecību visus valmieriešus un rajona iedzīvotājus aicināja palīdzēt muzejam atdzimt no jauna. Jaunajam muzejam telpas tika ierādītas tagadējās Latvijas Unibankas Valmieras filiāles pagrabstāvā. 1961. gadā muzeja lietošanā nodeva četras telpas Bruņinieku ielā 3. Tolaik muzeja adrese – Varoņu laukums, un pirms tam ēkā darbojās komjaunatnes rajona komiteja. Apmeklētājiem muzeju atvēra jau 1961. gada 6. maijā. Muzeja štatos tolaik bijuši tikai trīs darbinieki!
No 1972. līdz 1999. gadam muzeju vadīja Mirdza Salnīte, bet no 1999. g. rudens – vēsturniece Iveta Blūma. Pamazām muzejs darbības attīstībai ieguva visas 18. - 19. gadsimtā celtās dzīvojamās ēkas, kas atrodas kādreizējās ordeņa pils teritorijā. Te darbojas izstāžu zāles, muzeja administrācija un muzeju grāmatu krātuve, glabājas muzeja krājums, kurā ir vairāk kā 60 tūkstošu vienību vēstures un mākslas, arheoloģisko priekšmetu un dokumentu. Krājumā ir materiāli no visas Valmieras rajona pilsētām un pagastiem. Muzeja krājumu veido kultūrvēstures liecības no seniem laikiem līdz mūsu dienām: fotogrāfijas, dokumenti, lietišķās mākslas priekšmeti, senlietas, Ziemeļvidzemei raksturīgi etnogrāfiskie priekšmeti un darba rīki, tekstilijas, produkcijas paraugi no Valmieras uzņēmumiem. Mākslas kolekcijas pārstāv Teodora Ūdera, Jāņa Kalmītes, Rūdolfa Voldemāra Vītola, Pētera Postaža darbi. Īpašs dāvinājums muzejam ir spāņu deju izpildītājas Martas Alberingas (1909-2005) kolekcija.
Gaidīsim!
Daudzi valmierieši un pilsētas viesi iepazīšanos ar pilsētas un novada vēsturi sāk ar „Vecās aptiekas” ēku – senāko koka namu Valmierā, kas celts 1735. gadā. Šeit apmeklētājiem piedāvājam pastāvīgās ekspozīcijas „ Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” II. kārtu „Valmiera – apriņķa pilsēta (1783. – 1949.) un „Lauku sēta Vidzemē”. Te ierīkota arī muzeja „klase” – telpa izglītojošajām programmām. Pie muzeja darba formām bez tiešā vēstures apzināšanas un izpētes darba, - grūti pat iedomāties Valmieru bez slavenā Simjūda tirgus, ko organizējam katru gadu oktobrī un „Muzeju nakts”! Svinam vasaras un ziemas saulgriežus ar uguns kurināšanu, zīlēšanu, dažādiem rituāliem, rotaļām un dziesmām pils pagalmā. Muzejs piedāvā mākslas darbu, tematiskās, vēstures un kolekciju, arī ceļojošās izstādes. Jaunlaulātie un kāzu viesi no visas Latvijas iecienījuši „Senlatviešu kāzu godus” ar līdzināšanu pie uguns, zīlēšanu un kāzinieku apcelšanu, bet jaunie vecāki „Krustabu godus”- ar mazā cilvēciņa iešūpināšanu dzīvē. Lekcijas, ekskursijas un dažādas izglītojošās programmas par Valmieras un novada vēsturi, etnogrāfiju, arheoloģiju un folkloru: populārākās no tām ir „Maizes ceļš”, „Gaismas programma”, „Es pazīstu savu valsti”, „Piena ceļš”, „Nauda”, „Katram savs krekls” un „Senā skola”.
Vairs nav vecās koka ēkas Bruņinieku ielā 3 – daļa no vecā, mīļā Valteru dzimtas nama, kurā aizsākās novadpētniecības muzeja vēsture. Rekonstrukcijas laikā (2004.) ēka tika nojaukta un uz tās pamatiem uzcelta jauna izstāžu zāle (arhitekts Ivars Martinsons). Klātesot vairākiem tūkstošiem valmieriešu, jauno, moderno un skaisto muzeja ēku atvērām 2005. gada 14. maijā! Bet 2009. gada 16. maijā, Starptautiskajā Muzeju dienā, aicinājām uz akadēmiķa Ludviga Maršnera (1847-1912) namu jeb „sarkano māju”. Skaistajā, elegantajā četrstāvu namā no 2006. gada novembra, pēc rekonstrukcijas, izvietojies muzeja priekšmetu krājums, krājumu un vēstures nodaļa, speciālā muzeju grāmatu krātuve. Mājvietu te radusi arī jaunatklātā pastāvīgā vēstures ekspozīcija „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” I. kārta „Senvēsture un pilsēta līdz 18. gadsimta beigām”.
Muzeja ēka laika gaitā:
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja