VÄsturiski Gauja kÄ upe un tÄs krasti ne tikai dzejnieku apdziedÄta tikÅ”anÄs vieta, bet arÄ« bÅ«tisks ekonomiskÄs attÄ«stÄ«bas faktors, svarÄ«gs pÄrvietoÅ”anÄs ceļŔ un iztikas avots. Viens no tiem, kurÅ” pelnÄ«ja ikdienas iztiku uz Gaujas ā mÅ«su stÄsta varonis Aleksandrs Zeins. DivdesmitÄ gadsimta sÄkumÄ Å”im enerÄ£iskajam un rosÄ«gajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas āStražÅiksā kapteini, bet par Zeina mÄju sauca staltu divu stÄvu Äku uz Dzirnavu (mÅ«sdienÄs Leona Paegles) ielas ValmierÄ. JÄprecizÄ, ka vÄl pirms kļūŔanas par minÄtÄs tvaika liellaivas kapteini, viÅu cildinÄja kÄ labÄko sava aroda pratÄju visÄ Gaujas garumÄ!
Tuvojoties vasaras saulgriežiem un JÄÅu dienai, Å”oreiz par Ä«paÅ”Äm dzejas rindÄm no dzejoļa āÅ e, kur lÄ«go priežu mežiā¦ā, kas savulaik pÄrtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras Ä«paÅ”o zÄ«molu. Par priežu mežiem dziedÄjÄm ne vien aizliegtajos JÄÅos pie ugunskuriem, bet arÄ« pasÄdÄÅ”anÄs mazÄkÄ draugu lokÄ padomju režīma gados. Visi kopÄ to dziedÄjÄm atmodas laika mÄ«tiÅos kÄ himnu TÄvzemei, pacilÄjoÅ”u un iedvesmojoÅ”u! Un, tomÄr, ko zinÄm par paÅ”u dzejnieku Rietekli jeb Ä«stajÄ vÄrdÄ JÅ«liju Eduardu Balodi (1856ā1940)?
NÄkoÅ”Äs pilsÄtas daļas saimniecisko izaugsmi paÄtrinÄja platsliežu RÄ«gas ā Pleskavas dzelzceļŔ, kuru izbÅ«vÄja 1889.g. cauri toreizÄjiem Kauguru muižas un āGaidesā mÄjas tÄ«rumiem. Gan paÅ”i valmierieÅ”i, gan tuvÄjo pagastu iedzÄ«votÄji Ätri vien novÄrtÄja jaunÄs vilcienu satiksmes ÄrtÄ«bas. Dažu stundu laikÄ, bez pÄrsÄÅ”anÄs, varÄja aizbraukt ar dzelzs bÄni uz RÄ«gu, CÄsÄ«m, Siguldu. NÄkoÅ”ie studenti varÄja izmÄÄ£inÄt laimi mÄcÄ«bÄs, dodoties uz studijÄm TÄrbatÄ (Tartu). Pa dzelzceļu piegÄdÄja preces vietÄjiem uzÅÄmÄjiem un tirgotÄjiem. Izmantojot dzelzceļa priekÅ”rocÄ«bas, nosÅ«tÄ«ja vajadzÄ«gÄs kravas uz igauÅu vai krievu zemÄm. Tie, kas izkÄpa no vilciena, lai nokļūtu 2 kilometrus lÄ«dz Valmierai, izmantoja ormaÅu pakalpojumus. TaupÄ«gÄkie varÄja ceļu mÄrot ar kÄjÄm pa smilÅ”aino, priežu ieskauto ceļu, - vÄlÄko Stacijas ielu. Ap dzelzceļa staciju pamazÄm izauga un izveidojÄs apdzÄ«vota vieta KÄrliena jeb Karlovka, bet Gaujas kreisajÄ krastÄ PÄrgauja.
ViltÄ«gÄ un nepastÄvÄ«gÄ Gauja arÄ« agrÄk bieži vien mainÄ«jusi savu virzienu, nesot savus Å«deÅus lÄ«dz tam neiezÄ«mÄtos virzienos uz pilsÄtas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad ā [..] Gauja pie Valmieras sÄk strauji grauzt savu labo krastu, it Ä«paÅ”i augÅ”pus baznÄ«cas, tas uztrauca ne vien apdraudÄto namu Ä«paÅ”niekus, bet arÄ« baznÄ«cas un draudzes priekÅ”niekusā (EnzeliÅÅ” H. Skati Valmieras pilsÄtas, draudzes un novada pagÄtnÄ. Valmiera, 1932.). DraudÄ«gÄ Å«dens jautÄjums tiek diskutÄts vairÄkas konventa sÄdes: tÄ, piemÄram,1839. gada 28. septembra sÄdÄ, rÅ«pÄ«gi spriests un runÄts par ābaznÄ«cai no Gaujas puses draudoÅ”ajÄm briesmÄmā. SÄdes dalÄ«bnieki nolemj uzklausÄ«t lietpratÄju spriedumu Å”inÄ« lietÄ. NÄkoÅ”ajÄ, 16. oktobrÄ« konventa sÄdÄ Liepmuižas Ä«paÅ”nieks Panders ierosinÄjis, ka āpirms ceļ aizsargmÅ«ri pie krÄcÄm, jÄnoskaidro Gaujas krasta zemes sastÄvs zem baznÄ«cas. Ja baznÄ«ca stÄvot uz mÄla pamatnes, tad par krasta nogrÅ«Å”anu nebÅ«tu ko baidÄ«tiesā. Konventa dalÄ«bnieki gan atzinuÅ”i, ka āneviens nevar galvot par to, ka baznÄ«ca nav apdraudÄta. Gaujas strÄvu un virzienu varÄtu grozÄ«t, ceļot pret krÄcÄm dambi, vai arÄ« par jaunu uzvedot akmeÅus tur, kur Gauja caur viÅu pazuÅ”anu savu virzienu mainÄ«jusi. Vai arÄ« bÅ«tu rokams grÄvis caur Valmieras muižai piederÄ«go DÄ«valiÅa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsÄtai un baznÄ«cai nedraudoÅ”u gaitu? ā.
VecÄkÄ no zÄlÄm Å«dens,
KrÄÄu putÄm, burvju vara.
RadÄ«tÄjs pats pirmais burvis,
Dievs ir mÅ«su dziedinÄtÄjs.
Tik vienkÄrÅ”i, skaisti un nozÄ«mÄ«gi par Å«deni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, āviedais vecais Veinemeinensā.
Mums valmierieÅ”iem ir labi: 8 kilometrus caur āMazÄmā un āKazuā krÄcÄm tek āsudrabiÅu sijÄdamaā Gauja. Tur var gan Å«deni pasmelt, gan savÄkt krÄÄu putas. ÅŖdens sudrabainais mirdzums slÄpj burvju spÄku; sniedz prieku un barÄ«bu dvÄselei, vaigu skaistumam noder krÄÄu putas.
ÅŖdens ā dabas daļa un neatÅemams elements tajÄ, ko mÅ«sdienÄs dÄvÄ par vidi. Viduslaikos jÄdzienu āvideā nepazina, bet izprata vienkÄrÅ”as kopsakarÄ«bas: Å«dens ā DzÄ«vÄ«ba un AttÄ«stÄ«ba. TÄ trÅ«kums nozÄ«mÄja, ka viss dzÄ«vais lemts iznÄ«cÄ«bai. PilsÄtnieki to lietoja ikdienÄ, pÄrtikÄ un sadzÄ«vÄ. Pateicoties Å«dens tuvumam, radÄs alternatÄ«va zemes ceļiem. Senais Gaujas Å«densceļŔ bija ļoti svarÄ«gs un nozÄ«mÄ«gs pÄrvietoÅ”anÄs un komunikÄcijas lÄ«dzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistÄmu, kas ļÄva precÄm sasniegt tuvÄkus un tÄlÄkus tirdzniecÄ«bas punktus. Hanzas SavienÄ«bas ražojumus varÄja izplatÄ«t ne vien sveÅ”zemju, bet arÄ« vietÄjie tirgotÄji.
Bez ikviena valmierieÅ”a sirdij tuvÄs upes Gaujas, dÄvÄtas gadsimtu gaitÄ FluĪ²Ī², Die AA, Die Ah, bet zviedru laikÄ pat kÄ AA Fluvius, - nebÅ«tu arÄ« Valmieras! Par pilsÄtas un Gaujas vÄsturi rakstÄ«ts jau vairÄkkÄrt aizvadÄ«tÄ gada āValmierietÄ«ā, tÄpÄc Å”oreiz par kÄdu mazÄk zinÄmu, bet tikpat neatÅemamu reÄ£iona elementu. ÄŖpaÅ”u Å«deni, kas tÄ vÄrdu nes pasaulÄ ā Valmieras minerÄlÅ«deni!