New tags here

Pavasari gaidot

Senākos laikos

Pie Gaujas. Kazu krāces, 1920 tie gadi.

ViltÄ«gā un nepastāvÄ«gā Gauja arÄ« agrāk bieži vien mainÄ«jusi savu virzienu, nesot savus Å«deņus lÄ«dz tam neiezÄ«mētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad ā€ž [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it Ä«paÅ”i augÅ”pus baznÄ«cas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu Ä«paÅ”niekus, bet arÄ« baznÄ«cas un draudzes priekÅ”niekusā€ (EnzeliņŔ H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). DraudÄ«gā Å«dens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rÅ«pÄ«gi spriests un runāts par ā€žbaznÄ«cai no Gaujas puses draudoÅ”ajām briesmāmā€. Sēdes dalÄ«bnieki nolemj uzklausÄ«t lietpratēju spriedumu Å”inÄ« lietā. NākoÅ”ajā, 16. oktobrÄ« konventa sēdē Liepmuižas Ä«paÅ”nieks Panders ierosinājis, ka ā€žpirms ceļ aizsargmÅ«ri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznÄ«cas. Ja baznÄ«ca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrÅ«Å”anu nebÅ«tu ko baidÄ«tiesā€. Konventa dalÄ«bnieki gan atzinuÅ”i, ka ā€žneviens nevar galvot par to, ka baznÄ«ca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozÄ«t, ceļot pret krācēm dambi, vai arÄ« par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazuÅ”anu savu virzienu mainÄ«jusi. Vai arÄ« bÅ«tu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederÄ«go DÄ«valiņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznÄ«cai nedraudoÅ”u gaitu? ā€.

ā€¦ and 16 more paragraphs

Aprīļa spēks

Klāt aprÄ«lis, saukts arÄ« par Sulu un JurÄ£a mēnesi. Tā sākumā svinam Dzimtās valodas svētkus, un tas ir arÄ« joku laiks. MÅ«su valodai raksturÄ«gi Ä«sie/garie patskaņi, kā arÄ« cietie/mÄ«kstie lÄ«dzskaņi, kas svētkos tiek dažādi divdomÄ«gi apspēlēti. Visiem jautri, visi čalo un mēļo, bet ne melo. SveÅ”inieki, nesaprotot mÅ«su valodas Ä«patnÄ«bas, iztulkoja pa savam. Iznāca viņu gaumē, bet mēs nemelojam, bet mēļojam!

Pavasari gaidot!

AprÄ«lÄ«, kad mēness sāk augt, dabā sākas liela plaukÅ”ana un augÅ”ana, bet, lai tas nenotiktu pārāk strauji, ap Å”o laiku no aukstām tālēm atviļņojuŔā auksta gaisa masa neļauj arÄ« pārāk sasildÄ«t gaisu un kaitēt augu ražai. Jau izsenis silts aprÄ«lis nozÄ«mē neražīgu gadu. AprÄ«lÄ« pāris reizes satiekas aukstums ar siltumu. PastrÄ«das un izŔķiras, bet, ja baras, ā€“ dienas ir apmākuŔās un citviet var bÅ«t pat zemestrÄ«ce. Šāds laiks atkārtosies arÄ« oktobrÄ«, tāpēc pēc aprīļa varam spriest arÄ« par oktobri. Å ajā laikā salido visi putni, visi steidz vÄ«t ligzdas, gaiss trÄ«c no viņu dziesmu skaņām. Ja aprīļa laiks ir bez bezdelÄ«gām, pavasaris bÅ«s auksts lÄ«dz pat jÅ«nijam. Kad mēness sasniedz savu pilnÄ«bu, sākam stādÄ«t dārzus, tÄ«rumus, aicinot Dabu palÄ«gā, lai tā sargā ražu un nodroÅ”ina peļņu, patēriņu mums, lai citi nepiesavinās. ÄŖpaÅ”i pilnā mēnesÄ« ieteicams sēt burkānus (labi ja pÅ«Å” dienvidu vējÅ”), labāk tajā dienas pusē, kad nav redzams mēness. Pēc iesÄ“Å”anas, dobes galā iebāž paprāvu mietu, lai burkāni aug lieli un resni. Sēklas, stādus, gumus, sÄ«polus mērcējam Å«denÄ«, kur ielikts varÅ”, kura Ä«paŔība ir vairoties, bÅ«t varenam un stipram.

ā€¦ and 7 more paragraphs

Ko lasÄ«ja valmierieÅ”i pirms gadiem simts ā€¦

Sākums

TREIJA NAMS. Foto 1936. g.

Deviņpadsimitā gadsimta 90. gados, palielinoties sabiedrības interesei par grāmatām un izziņu literatūru, aktīvu darbību uzsāka izdevniecības ārpus Rīgas. Faktiski tās darbojās kā nelielas spiestuves (tipogrāfijas).

ā€¦ and 21 more paragraphs

Ziemas prieki Valmierā

Salu gaidot

SATIKÅ ANĀS VIETA. Dzirnavu ezeriņŔ 1900. gadu sākums. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

Ziemai jānāk! ArÄ« vairāk kā gadus simts atpakaļ, ā€“ cÄ«tÄ«gi gaidÄ«ts pirmais spelgonis un kreptÄ«gāks sals, lai gados un ā€žsirdÄ«ā€ jaunie valmierieÅ”i varētu baudÄ«t ziemas priekus! Kāpēc? Jo atnākot salam, klusais Dzirnavu dÄ«Ä·is iepretim LatvieÅ”u biedrÄ«bai, pārvērtās par visas pilsētas un tuvākās apkārtnes iecienÄ«tāko satikÅ”anās vietu. NepacietÄ«gākie ā€žslidu skrējējiā€ bijuÅ”i, protams, lielākoties pilsētas skolnieki, bet netrÅ«cis arÄ« pa kādam sportiskākam un drosmÄ«gākam, slidu māku apguvuÅ”am ierēdnim, skolotājam vai bodes zellim.

ā€¦ and 13 more paragraphs

Godinot Latviju

Laikiem mainoties.

Å ogad svinam mÅ«su valsts deviņdesmit otro gadskārtu. RÄ«gā un citās lielākajās Latvijas pilsētās risināsies daudzi pasākumi. ArÄ« Valmieras KultÅ«ras centrā 18. novembrÄ« notiks Latvijas Republikas proklamÄ“Å”anas dienai veltÄ«ts svinÄ«gs sarÄ«kojums. ValmierieÅ”us svētkos diemžēl, finansiālu apsvērumu dēļ, salÅ«ts nepriecēs, bet katrs varam visa vakarā garumā logos iedegt sveces. Galvaspilsētā notiks arÄ« neiztrÅ«kstoŔā un tradicionālā bruņoto spēku parāde. TradÄ«cija, kas radusies valsts pastāvÄ“Å”anas sākumā. Tā tas savulaik bijis arÄ« mÅ«su pilsētā: gados visvecākie valmierieÅ”i vēl atceras enerÄ£isko skolu jaunatni un braÅ”os 8. Daugavpils kājnieku pulka karavÄ«rus dodoties parādes solÄ« uz Garnizona (no 1935. gada VienÄ«bas preciz. I.Z.) laukumu. Uz valsts svētkiem tika saposta pilsēta. Izvietoti karogi un Ä«paÅ”i svētku rotājumi. Lielākais notikums, protams, bijusi tieÅ”i Ŕī ikgadējā vietējā militārā parāde. ZÄ«mÄ«gi, ka toreizējais Valmieras pilsētas galva no 1934. lÄ«dz 1940., Jānis Ruģēns (1890-1969), pats bijis BrÄ«vÄ«bas cīņu dalÄ«bnieks, LāčplÄ“Å”a Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalieris.

Pēc padomju režīmā pavadÄ«tājiem piecdesmit nebrÄ«ves gadiem un iegÅ«stot neatkarÄ«bu, varējām atkal brÄ«vi svinēt un pieminēt visus tos varoņus, bez kuru ziedotajām dzÄ«vÄ«bām BrÄ«vÄ«bas cīņās, nebÅ«tu arÄ« Latvijas. Atkal aizdedzam sveces un noliekam ziedus Pilsētas (Centra) Brāļu kapos. Tagad gan to darām ne vairs 17. novembrÄ«, bet gan nedēļu ātrāk, 11. novembrÄ« ā€“ LāčplÄ“Å”a dienā. Prieks un gandarÄ«jums, ka mainoties valmierieÅ”u paaudzēm, svētku svinÄ“Å”anas tradÄ«cijas nav zuduÅ”as!

ā€¦ and 12 more paragraphs

Medību tradīcijas Valmieras novadā 18./19. gs

Kā radās medību parks?

MedÄ«bu parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjēgermeistaru iecēla bijuÅ”o marÅ”alu Semjonu NariÅ”kinu. Galma mednieku korpusu pārkārtoja un modernizēja, ietērpjot vÄ«rus greznās uniformās. Dāmu acis nu priecēja braÅ”ie jēgeri (mednieki ā€“ I. Z.) zaļās jakās ar zeltÄ«tām pogām, no kuru reljefiem ar zvēru galvu attēliem, varēja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakāpi. MedÄ«bu ceremonijas greznÄ«bā pārspēja visu lÄ«dz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medÄ«bām sajÅ«smināti rakstÄ«ja ārvalstu sÅ«tņi un ceļotāji. Uzlaboja arÄ« medÄ«bu mÅ«ziku. Izveidoja Ä«paÅ”u orÄ·estri ar 35 dažādu toņu medÄ«bu trofeju ragiem. OrÄ·estrantus korpusā pieņēma un audzināja jau no zēna gadiem, tāpat kā citus medÄ«bu speciālistus. PlaÅ”a instrukcija regulēja medÄ«bu norisi.

Toreizējais Valmiermuižas (Wolmarshof) Ä«paÅ”nieks bija Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Å lēsvigas ā€“ HolÅ”teinas ā€“ Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts FrÄ«drihs (1697-1775). EnerÄ£iskais princis nekavējās Pēterburgas galma medÄ«bu tradÄ«cijas ieviest arÄ« savā Vidzemes Ä«paÅ”umā. Pusversti no pils, uz rietumiem, izveidoja IrÅ”u parku. Tā teritorija mÅ«sdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturÄ«gu baļķu žogu apjozto platÄ«bu sadalÄ«ja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medÄ«bām IrÅ”u parkā vēl papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrÅ«ka. Galveno dārza iemÄ«tnieku kontingentu, kā to rāda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. AtseviŔķus iecirkņus iekārtoja Ä«paÅ”i fazānu audzÄ“Å”anai. Bet 19. gs. beigās parka krāŔņuma vairoÅ”anai fon LēvenÅ”terni iegādājās Belovežas sumbru pāri!

ā€¦ and 16 more paragraphs

Kam senāk alus derēja?

Kam senāk alus derēja?

No sentēvu laikiem mums palicis uguns rituāls un alus, bez kuriem neiedomājami lieli godi un svētki. Alum senāk piedēvēja vispirms sakrālas un dziednieciskās Ä«paŔības. Tam pamatā senatnē bija raudzēts savvaļas biÅ”u medus. PaplaÅ”inoties labÄ«bas audzÄ“Å”anai, alu sāka vairāk gatavot no graudiem. Tomēr medus dzērieni saglabājas lÄ«dz jaunākajiem laikiem. Medalus, alus apdziedāts dziesmās, cildināts teikās, tautas ticējumos. Baltu zemēs, kur ārstÄ“Å”ana balstÄ«jās uz dabÄ«giem lÄ«dzekļiem, daudzās zāles tika radÄ«tas uz medalus, vēlāk uz alus bāzes. Ar alu pēc ceļojuma (Ä«paÅ”i karavÄ«ri pēc karagājiena) ierÄ«vēja kājas, lai tās nesāp. Slimniekiem dzina no aknām akmeņus, skaloja muti pret zobu sāpēm, sievietēm tas bija izcils lÄ«dzeklis novecojoÅ”ai ādai; vakarā ar alu mazgāja seju un to nenoslaukot gāja gulēt, no rÄ«ta nomazgā ar siltu Å«deni. Matus izskaloja ar alu, lai bÅ«tu stiprāki, spÄ«dētu. (Varat alus lietderÄ«bu kosmētikā pārbaudÄ«t arÄ« tagad - bÅ«s savdabÄ«gs tests mÅ«spuses dzÄ«vajiem aliem, bet ar sterilizācijai pakļautiem ā€“labāk nemēģiniet). Vēl 19. gs. sākumā zāles ieteica dzert kopā ar alu, jo dabÄ«gais alus labi tonizē, dezinficē un stiprina organismu.

Galvenā izejviela alum bija labÄ«ba: visvairāk mieži, bet minēti arÄ« kvieÅ”i, auzas, griÄ·u mistrs. Lai tas tik ātri nesaskābtu, klāt lika ozola mizas, oÅ”u lapas, pelaŔķus, vaivariņus, bet visbiežāk apiņus. Tādu alu sauca par rÅ«gtu jeb apiņotu pretstatā saldam jeb medotam.

ā€¦ and 16 more paragraphs

Apjumību laiks.

Apjumību pasākums Valmieras muzejā, 2010. gada 16. septembrī.

Dabā uz beigām iet Septembris, saukts vēl par VirÅ”u, vai Sila mēnesi. SeptembrÄ« lielākie svētki ir ApjumÄ«bas jeb Rudenāji, Mikeļi. Tie ir lieli gadskārtu svētki, kad vasara nodod vadÄ«Å”anas grožus rudenim, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Ražas ievākÅ”anas un vasaras - rudens darbu nobeiguma svētki. Vēl ir laika sprÄ«dis svētkus nosvinēt.
Septembris ir Visuma un Dabas lÄ«gums, kurā piedalāmies arÄ« mēs. RaksturÄ«ga visu septembra svētku Ä«paŔība ā€“ ieÅ”ana, braukÅ”ana Dabā, turpinās sēņoÅ”ana, ogoÅ”ana, medÄ«bas. Pēc dabas kārtÄ«bas sastādām svētku kārtÄ«bu: suminām ZemÄ«ti-māmiņu par tās dāsnumu, pateicamies vasarai, lÅ«dzam Dabai un paÅ”i gādājam, lai iesētā labÄ«ba labi pārziemotu, lai mēs un lopiņi neslimotu, lai labi glabātos krājumi, lai zvēriem un putniņiem to nepietrÅ«ktu.
Svētkos visi meklējam Jumi, bet atraduÅ”i, to glabājam kā laimes, ražības zÄ«mi. Ja septembrÄ« rÅ«c Pērkons ā€“ silts rudens.

Apsveicēji nes Jumja stila dāvanas, dzied dziesmas, skandina dzejas vārsmas par draudzÄ«bu un mÄ«lestÄ«bu. Cits citam dāvina kreÅ”u, dāliju, samteņu puŔķīŔus un citas dāvanas. Ä¢imenes vÄ«rieÅ”i pateicās sievām par rÅ«pesti, bērnu auklÄ“Å”anu, jauku Ä£imenes pavardu, mātes meitām dod derÄ«gus dzÄ«ves padomus. Viens otru apdÅ«mo ar dzintaru, piparmētrām utt. Telpas rotā ar brÅ«klenājiem, puÄ·u puŔķiem klāt pieliek auzas, linus, bet aizsardzÄ«bai - kadiÄ·i, dadzÄ«ti.

ā€¦ and 8 more paragraphs