No sentēvu laikiem mums palicis uguns rituāls un alus, bez kuriem neiedomājami lieli godi un svētki. Alum senāk piedēvēja vispirms sakrālas un dziednieciskās īpašības. Tam pamatā senatnē bija raudzēts savvaļas bišu medus. Paplašinoties labības audzēšanai, alu sāka vairāk gatavot no graudiem. Tomēr medus dzērieni saglabājas līdz jaunākajiem laikiem. Medalus, alus apdziedāts dziesmās, cildināts teikās, tautas ticējumos. Baltu zemēs, kur ārstēšana balstījās uz dabīgiem līdzekļiem, daudzās zāles tika radītas uz medalus, vēlāk uz alus bāzes. Ar alu pēc ceļojuma (īpaši karavīri pēc karagājiena) ierīvēja kājas, lai tās nesāp. Slimniekiem dzina no aknām akmeņus, skaloja muti pret zobu sāpēm, sievietēm tas bija izcils līdzeklis novecojošai ādai; vakarā ar alu mazgāja seju un to nenoslaukot gāja gulēt, no rīta nomazgā ar siltu ūdeni. Matus izskaloja ar alu, lai būtu stiprāki, spīdētu. (Varat alus lietderību kosmētikā pārbaudīt arī tagad - būs savdabīgs tests mūspuses dzīvajiem aliem, bet ar sterilizācijai pakļautiem –labāk nemēģiniet). Vēl 19. gs. sākumā zāles ieteica dzert kopā ar alu, jo dabīgais alus labi tonizē, dezinficē un stiprina organismu.
Galvenā izejviela alum bija labība: visvairāk mieži, bet minēti arī kvieši, auzas, griķu mistrs. Lai tas tik ātri nesaskābtu, klāt lika ozola mizas, ošu lapas, pelašķus, vaivariņus, bet visbiežāk apiņus. Tādu alu sauca par rūgtu jeb apiņotu pretstatā saldam jeb medotam.
No hronikām uzzinām, ka jau 1226. gadā rīdziniekiem ir aizliegts vākt apiņus ārpus savām robežām, jo alus brūvēšanu uzsāka ordenis un bīskaps, vēlāk arī muižas, tirgojot alu krogos. Alus, iesals un apiņi ietilpa nodevu sarakstos, bet alus brūvēšanu ”nevāciem”, piedraudot ar sodiem, Rīgā aizliedza jau 1384. gadā. Latviešiem bija atļauti tikai alus transportēšanas darbi. Ja mūsu senči būtu akli klausījuši svešzemju ienācējiem, tad līdz šim pašdarināta alus veidi un alus darīšanas paņēmieni nebūtu tik bagātīgi saglabājušies. Vidzemes 1690. gada arklu revīzijas dokumentos atkārtoti atzīmēts, ka lielceļu tuvumā dzīvojošie zemnieki kroģē alu un to pārdod ceļiniekiem, un tas kaitēja muižai. Zemniekiem bija tiesības darīt alu tikai pašu patēriņam. No dokumentiem uzzinām, ka tolaik slavenam kaugurietim „Lejas Ēniņu” saimniekam Krišjānim piederēja savs degvīna, kā arī savs alus katls, bijis apiņu dārzs. Klētī stāvējuši 20 podi apiņu un „… kad viņa jaunais suns pirmoreiz zaķa pēdas uzcēlis, viņš aiz prieka veselu mucu alus izdzert devis…”.
Tiesības zemniekiem brūvēt mājas alu savām vajadzībām un līdzdalība muižu alus producēšanā ļāva saglabāt vissenākās alus darināšanas iemaņas, kas citur Eiropā jau bija izzudušas. Vēl 1809. gadā publicists Johans Kristofs Petri rakstīja: „Katrs pilsētā un laukos var brūvēt priekš sevis, cik viņš grib…katrai muižai ir savs brūveris, un to prot katrs zemnieks”.
Piļu, vēlāk muižu brūži bija nelieli un tie brūvēja alu zemnieku patēriņam, kas kvalitātes ziņā atpalika no mājas alus. Kopš 19. gs. sāka dibināt alus darītavas, arī mūspusē: „Kokmuižā, kur to lieliskam tecināja, 9 rubļus muca maksāja”, tā 1875. gadā rakstīja literāts Jānis Austriņš. Toreiz muižu krodzinieki pārsvarā bija latvieši. No Bavārijas ievestajiem apiņiem brūvēja stipro bairiš alu jeb bairīti, kas drīz kļuva populārs viesībās un saietos. Mājas brūvētais tomēr bija saldāks un gardāks un to godos un svētkos centās izbrūvēt katrs sevi cienošais saimnieks. Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā bija ap 100 alus darītavas, bet 20. gados sākas žūpības apkarošana un palika ap 30, daļēji tāpēc, ka tās tika apvienotas. Tā rādās, piemēram, alus darītava „Aldaris”.
Valmieras pusē 20. gs. 20.-30. gados turpināja darboties trīs alus darītavas: 1888. g. Naukšēnos dibināta alus darītava, kuras alus bija atzīts par kvalitatīvāko Latvijā, domājams laba ūdens dēļ. Darītava ražoja ne tikai alu, bet arī medalu, iesala dzērienu, limonādi, zelteri (mākslīgi minerālūdeņi). Turpināja darboties arī viena no vecākajām alus darītavām Latvijā Kokmuižā. Kokmuižas alus darītava jeb rūpnīca izveidojas pie muižas jau 18. gs., bet 19. gs. otrajā pusē bija slavena ar savu produkciju visā Krievijā „ar noliktavām no Vladivostokas līdz Meinai”. Dažādas Kokmuižas alus šķirnes varēja baudīt arī valmierieši, īpaši Jāņparka paviljonā. 1936. gadā tūrisma ceļvedī „Valmiera-Burtnieki-Mazsalacā” lasām, kā „Mazsalacas muižas parkā darbojas viena no plašākajām un modernāk ierīkotām Latvijas alus darītavām”.
Padomju laikos alus receptes atpalika no izpildījuma kvalitātes, bet alu brūvēt sāka arī mazie brūži. Pēc haosa 90. gados pašreiz Latvijā ir ap 15 alus darītava, un mēs varam lepoties, kā mūspusē ir divas labas alus darītavas – Brenguļos un Valmiermuižā.
Kaimiņos Igaunijā ir 4, bet Lietuvā ir ap 60 alus darītavas. Lietuvā ir ļoti daudz mazu mājas brūžu, jo likums to atļauj. Daudziem pie mājas zeļ neliels miežu lauciņš, īpaši Pasvales pusē. Arī alus klāsta ziņā izdomas un seno recepšu lietuviešiem netrūkst. Pašreiz populārs sarkanā āboliņa, piena alus. Tur izsenis pavasara un rudens gadatirgos iecienīts siltais alus. Lietuvieši piktojas, ka tiem nav atļauts audzēt kaņepes un apskauž par to latviešus. Senāk vai ikkatrā Žemaitijas sētā varēja nobaudīt kaņepju alu, bet tagad pašiem jāpērk dārgais un slavenais Šveices kaņepju ražojums.
Fakti apstiprina, ka dzērienu, īpaši alus pilnveidošanā, baltu tautas nebija tikai vērotājas. Piemēram, 1425. gadā Karksi ordeņa fogts Igaunijā nosūtīja kā dāvanu uz Prūsiju virsmestram sešas mucas alus: „..kā labu, kādu nevāci Karksi apvidū mēdz brūvēt.”. 19. gs sākumā tautas dziesmu vācējs L. Rēza savā krājumā „Dainos” komentāros skaidroja, ar ko vācu alus atšķīrās no lietuviešu brūvēta: „Mūsu alu patīkamāk dzert, tas ir saldāks, gaišāks. Saimnieces vēl līdz šim to māk vārīt. Tas ļoti līdzīgs angļu alum”. L. Rēza apgalvoja, ka slavenais Londonas „Ala” ir vienkārši uzlabots lietuviešu alus. Pēc mūsdienu pētnieku domām, alus brūvēšanas māku no baltiem aizguvuši ne tikai vācieši, bet Londonas „Ala” varbūt pārņemtais un uzlabotais lietuviešu vai latviešu alus. Varbūt kāds mūsu sencis pačukstēja, vai drīzāk klosteru mūki aizveda alus recepti uz Angliju? Mūsdienu ārzemju eksperti atzīmē, ka dzērienu receptes tiek turētas slepenībā un tās zina tikai daži speciālisti, kuri apgūst alus, degvīna ražošanu, bet šodien Baltijā gandrīz katrā ciemā kāds māk vārīt alu un dedzināt degvīnu!
Lūk, kādi alus nosaukumi savulaik bijuši Lietuvas bajāru un pilsētnieku ēdienkartē, kurus izmanto arī mūsdienās. Piemēram, Pūķa alus - ar četrām zālītēm. To dzer 3 glāzes dienā pret apaukstēšanos. Cepto alu – ar dažām ārstnieciskām zālītēm, sutinātu melnās keramikas podiņā ar rupjmaizē apviļātu vāciņu, dzer diennaktī 1-2 glāzes ķermeņa stiprināšanai. Pimpja alus – (Pimpis – viens no seno lietuviešu mīlēšanās dieviņiem ) – alus ar vienas zālītes saknīti. Dzer no vīriešu pēdām 3 glāzes diennaktī.
Dižmaņu saietos pie dažādiem ēdieniem piekrišana bijusi alus uzlējumiem: piemēram, dubultais alus pie zivs – uz divām zālītēm, četrkārtīgais alus pie mēdījumiem – aukstais alus uzlējums uz 4 zālīšu lapām un tamlīdzīgi. Dažus alus šodien diezgan grūti būtu pagatavot, bet vecpilsētas alus kokteilis vienkāršs - netīrītais alus ar svaigām paipalu olām.
Lūk, senā lietuviešu alus recepte sliņķiem, derīga arī mūsdienās:
Uzvārīt ūdeni, nosmelt putiņas, atvēsināt. Remdenā ūdenī liek izceptu un sagrieztu gabalos mājas rudzu maizi (ja liek veikala rupjmaizi, tad tā jāapcep). Jo vairāk maizes, jo labāks alus. Iepilda muciņā, cieši aizvāko un tur diennakti. Pēc tam ūdeni nolej kādā traukā, ieliek tur apiņus, labi pavāra un ielej muciņā atpakaļ. Pieliek raugu un , kad alus sāks „staigāt”, sapilda to pudelēs un noliek labā vēsumā.
Uz Rudens un mūsu veselību!
Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste