Mazsalacas muiža

  • Explicitly tagged cards
  • Kam senāk alus derēja?

    Kam senāk alus derēja?

    No sentēvu laikiem mums palicis uguns rituāls un alus, bez kuriem neiedomājami lieli godi un svētki. Alum senāk piedēvēja vispirms sakrālas un dziednieciskās īpašības. Tam pamatā senatnē bija raudzēts savvaļas bišu medus. Paplašinoties labības audzēšanai, alu sāka vairāk gatavot no graudiem. Tomēr medus dzērieni saglabājas līdz jaunākajiem laikiem. Medalus, alus apdziedāts dziesmās, cildināts teikās, tautas ticējumos. Baltu zemēs, kur ārstēšana balstījās uz dabīgiem līdzekļiem, daudzās zāles tika radītas uz medalus, vēlāk uz alus bāzes. Ar alu pēc ceļojuma (īpaši karavīri pēc karagājiena) ierīvēja kājas, lai tās nesāp. Slimniekiem dzina no aknām akmeņus, skaloja muti pret zobu sāpēm, sievietēm tas bija izcils līdzeklis novecojošai ādai; vakarā ar alu mazgāja seju un to nenoslaukot gāja gulēt, no rīta nomazgā ar siltu ūdeni. Matus izskaloja ar alu, lai būtu stiprāki, spīdētu. (Varat alus lietderību kosmētikā pārbaudīt arī tagad - būs savdabīgs tests mūspuses dzīvajiem aliem, bet ar sterilizācijai pakļautiem –labāk nemēģiniet). Vēl 19. gs. sākumā zāles ieteica dzert kopā ar alu, jo dabīgais alus labi tonizē, dezinficē un stiprina organismu.

    Galvenā izejviela alum bija labība: visvairāk mieži, bet minēti arī kvieši, auzas, griķu mistrs. Lai tas tik ātri nesaskābtu, klāt lika ozola mizas, ošu lapas, pelašķus, vaivariņus, bet visbiežāk apiņus. Tādu alu sauca par rūgtu jeb apiņotu pretstatā saldam jeb medotam.

    … and 16 more paragraphs

    Id

    • 769