Plūdi

Senākos laikos

Viltīgā un nepastāvīgā Gauja arī agrāk bieži vien mainījusi savu virzienu, nesot savus ūdeņus līdz tam neiezīmētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad „ [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it īpaši augšpus baznīcas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu īpašniekus, bet arī baznīcas un draudzes priekšniekus” (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Draudīgā ūdens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rūpīgi spriests un runāts par „baznīcai no Gaujas puses draudošajām briesmām”. Sēdes dalībnieki nolemj uzklausīt lietpratēju spriedumu šinī lietā. Nākošajā, 16. oktobrī konventa sēdē Liepmuižas īpašnieks Panders ierosinājis, ka „pirms ceļ aizsargmūri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznīcas. Ja baznīca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrūšanu nebūtu ko baidīties”. Konventa dalībnieki gan atzinuši, ka „neviens nevar galvot par to, ka baznīca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozīt, ceļot pret krācēm dambi, vai arī par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazušanu savu virzienu mainījusi. Vai arī būtu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederīgo Dīvaliņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznīcai nedraudošu gaitu? ”.