Pavasari gaidot

Senākos laikos

Pie Gaujas. Kazu krāces, 1920 tie gadi.

ViltÄ«gā un nepastāvÄ«gā Gauja arÄ« agrāk bieži vien mainÄ«jusi savu virzienu, nesot savus Å«deņus lÄ«dz tam neiezÄ«mētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad ā€ž [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it Ä«paÅ”i augÅ”pus baznÄ«cas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu Ä«paÅ”niekus, bet arÄ« baznÄ«cas un draudzes priekÅ”niekusā€ (EnzeliņŔ H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). DraudÄ«gā Å«dens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rÅ«pÄ«gi spriests un runāts par ā€žbaznÄ«cai no Gaujas puses draudoÅ”ajām briesmāmā€. Sēdes dalÄ«bnieki nolemj uzklausÄ«t lietpratēju spriedumu Å”inÄ« lietā. NākoÅ”ajā, 16. oktobrÄ« konventa sēdē Liepmuižas Ä«paÅ”nieks Panders ierosinājis, ka ā€žpirms ceļ aizsargmÅ«ri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznÄ«cas. Ja baznÄ«ca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrÅ«Å”anu nebÅ«tu ko baidÄ«tiesā€. Konventa dalÄ«bnieki gan atzinuÅ”i, ka ā€žneviens nevar galvot par to, ka baznÄ«ca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozÄ«t, ceļot pret krācēm dambi, vai arÄ« par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazuÅ”anu savu virzienu mainÄ«jusi. Vai arÄ« bÅ«tu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederÄ«go DÄ«valiņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznÄ«cai nedraudoÅ”u gaitu? ā€.

Cik vÄ«ru, tik gudru galvu un viedÄ«gu padomu un upes iegrožoÅ”anas darbi top par nebeidzamu strÄ«dus objektu vēl nākoÅ”os desmit gadus. Beidzot 1850. gadā nolēma sākt pievest akmeņus dambja celÅ”anai un jau tā paÅ”a gada maijā, toreizējais baznÄ«cas priekÅ”nieks, DÅ«Ä·eru muižas Ä«paÅ”nieks Å ulcs griežas pie rātskunga, bÅ«vuzņēmēja Jakoba VarhÅ«zena ā€“ par Gaujas dambja celÅ”anas darbiem.

Ledus ieŔana Gaujā

Tā bijis, bet visos laikos ā€“ pavasaros ar nepacietÄ«bu vienmēr gaidÄ«ta ā€žledus ieÅ”anaā€. Kā tas noticis, uzzinām kādreizējā valmierieÅ”a, JÅ«lija Ekarta (Julius Wilhelm Albert von Eckardt; 1836-1908) darbā ā€žVidzemes klusumāā€. Viņa atmiņas par Valmieru pirmoreiz iznāca 1867. gada kalendārā ā€žRigasche Almanachā€, bet latviskais tulkojums lasāms Vācu kultÅ«ras biedrÄ«bas izdotajā rakstu krājumā ā€žSenā Valmieraā€ (1994.). AtŔķirÄ«gi laika pārnesē, protams, personāži. MÅ«sdienu ugunsdzēsÄ«bas un glābÅ”anas dienesta braÅ”os vÄ«rus savulaik vienā personā sekmÄ«gi aizvietojis sparÄ«gs un rosÄ«gs vecais ā€žadmirālisā€ jeb vietējais podnieks, ā€ž [..] kurÅ” dzÄ«voja tieÅ”i upes krastā un varēja uzskatāmi nodemonstrēt savas personas neaizvietojamÄ«bu. Dienu un nakti viņŔ bija nomodā un pelēkā jakā un trānotos zābakos tērpies, ā€ždiriģējaā€ ledus ieÅ”anu, kā arÄ« gādāja par to, lai untumainā straume neaiznestu krastā nokrautās malkas grēdas, un savlaicÄ«gi brÄ«dināja par upes lÄ«meņa strauju celÅ”anos. Kad pēdējais ledus gabals bija nozudis, sākās brÄ«vās pludināŔanas laiks, un atkal vecais admirālis bija visu Å”o darbÄ«bu vidÅ«, ar savām divām laivām kuÄ£oja pa upi un skaļā balsÄ« uzbrēca plostu vadÄ«tājiem zemniekiem, kad tie nevērÄ«gi izdarÄ«jās bÄ«stamajā Å”aurumā pie krācēm, vai koku zagļiem, kas nevarēja atturēties no kārdinājuma un Ŕādā veidā atjaunot savus malkas krājumus. Tādus viņŔ nesaudzÄ«gi nodeva augstākai instancei ā€“ policijas rātskungam un sekretāram. Vakaros viņŔ ieradās ā€žMusēā€ (Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vācieÅ”u kultÅ«ras biedrÄ«ba un burtiskā tulkojumā nozÄ«mēja ā€žvaļas brÄ«disā€ ā€“ I.Z.), lai pēc grÅ«tiem amata pienākumiem apsÄ«kuÅ”os spēkus atjaunotu ar punÅ”a glāzi un vēstÄ«tu par veiktajiem varoņdarbiem.ā€.

Kā cīnījās pret plūdiem

1922. gada pavasaris. Gauja pārbauda tilta izturību.

Uzceļot tiltu 1865. gada rudenÄ«, atkal pievērÅ” uzmanÄ«bu krācēm. Lai pasargātu tiltu no ledus ā€“ ceļ āžus (trÄ«sstÅ«rveida koka izvirzÄ«jumus ledus ŔķelÅ”anai ā€“ I. Z.). Pie krācēm pāri Gaujai uzbēra dambi, izveidojot mākslÄ«go Å«denskritumu, ar kura palÄ«dzÄ«bu ledu saŔķēla mazākos gabalos. 1922. gada pavasara lielie plÅ«di valmierieÅ”iem atnesa Ä«paÅ”i daudz raižu, jo pamatÄ«gi apgrÅ«tināja pilsētnieku nokļūŔanu uz dzelzceļa staciju. ApplÅ«duÅ”as daļēji atseviŔķos posmos bijuÅ”as ne vien Stacijas un Mazās Stacijas ielas, kā arÄ« vēl dažas upei tuvākās ieliņas un dārzi. 1924./1925.g. tika lemts, kā rÄ«koties, lai tas neatkārtotos un turpmāk atkal neciestu paÅ”valdÄ«bas un pilsoņu privātÄ«paÅ”ums. 1926. gadā uzbēra jaunu dambi, pa vidu atstājot brÄ«vu ceļu plostiem. Ar laukakmeņiem nostiprināja dambi upes labajā krastā. Darbi notika inženiera Šņores vadÄ«bā. Cilvēku roku veidotās Kazu krāces veidoja tā, lai aizturētu Gaujas straumi no pilsētai tuvā labā krasta izgrauÅ”anas. Lai to Ä«stenotu, 1929. gada vasarā pilsētas paÅ”valdÄ«ba ierÄ«koja krasta aizsargtačus.

Padomju gados krāces oficiāli dēvēja par Gaujas krācēm. Tikai atmodas sākumā valmierieÅ”i atkal sāka lietot veco, Kazu krāču nosaukumu.1986. gadā tur uzcēla airÄ“Å”anas slaloma bāzi. Gan dambja nostiprināŔanai, gan dambja celtniecÄ«bai izmantoja laukakmeņus, granti, smiltis. Izcirta krÅ«mus, virsÅ« uzbēra melnzemi un apkārtni apzaļumoja. Ka daba, neskatoties uz ne uz kādiem tehniskiem nodroÅ”inājumiem, var viegli gÅ«t virsroku, - redzējām un piedzÄ«vojām 2010. gada pavasarÄ«, kad gandrÄ«z visa krācÄ«Å”u ieplaka atradās zem Å«dens.

Palu aiznestais

Ar ormani uz staciju. Mazā Stacijas iela 1922. gada pavasarī.

1937. g. izbÅ«vēja pirmo stacionāro kājnieku tiltu pār Rātes upÄ«ti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas paÅ”valdÄ«ba arÄ« aktÄ«vi meklēja risinājumu jautājumam, kuram gan bija sezonāls raksturs. GandrÄ«z katru gadu, pavasara plÅ«dos, straujie upÄ«tes palu Å«deņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot Å«dens straume, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radÄ«ja neērtÄ«bas ne vien tās puses pastāvÄ«gajiem iemÄ«tniekiem ā€“ burkānciemieÅ”iem, bet arÄ« pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem. Par droÅ”u audzēkņu nokļūŔanu mācÄ«bu vietā raizējās arÄ« netālās divgadÄ«gās lauksaimniecÄ«bas skolas pārzinis Jānis Ruģēns. Jāprecizē, ka uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Punktu ieilguÅ”ajām pilsētas tēvu (domnieku) un skolas pārstāvju diskusijām - bÅ«t vai nebÅ«t tiltam, pielika 1931. gada Gaujas bagātÄ«gais pavasara Å«deņu pienesums. Problēmu beidzot veiksmÄ«gi atrisināja, uzceļot koka tiltu no pamatÄ«gi tēstiem baļķiem.
Bet pagājuŔā gadsimta septiņdesmitajos gados upÄ«te tiek vēl pie diviem jauniem tiltiem! Kā pirmais (1970.) top tilts, kas Å”o upes krastu atkal savienoja ar tirgus laukumu. Uzceltais (1971.) otrais dzelzsbetona tilts nu deva iespēju valmierieÅ”iem un visiem interesentiem baudÄ«t vietējo paÅ”darbÄ«bas kolektÄ«vu, RÄ«gas aktieru un iemīļoto dziedātāju sniegumu. Vai vienkārÅ”i ballēties, uzvelkot labākās kurpes, mērojot visÄ«sāko ceļu uz KultÅ«ras un atpÅ«tas parka brÄ«vdabas estrādi!

Izskaņā

Kā Venēcijā. Ar laivu pārvietojoties 1956. gada pavasarī.

Gaujas plÅ«du vēsturiskā apskatā godpilnā pirmā vieta noteikti bÅ«tu pieŔķirama 1956. gada pavasara dižplÅ«diem, kurus vēl tagad atceras gados vecākie Pārgaujas iedzimtie un savulaik rÅ«pkombinātā (no 1960. g. Valmieras mēbeļu kombināta) strādājoÅ”ie. ÅŖdens pienesums bijis tik negaidÄ«ti dāsns un varens, ka nācās krietni palauzÄ«t galvu, lai bērni tiktu uz skolām, bet sievas un sievasmātes uz slimnÄ«cu, tirgu, veikaliem, u.t.t. Ar garajiem gumijas zābakiem vien nebija lÄ«dzēts. IzpalÄ«dzÄ«gākie vÄ«ri neliedza izmantot arÄ« savas laivas, lai pilsētnieki nokļūtu lÄ«dz Stacijas ielai! Dažs paspējis pat nolÅ«kot sev otro pusÄ«ti , iejÅ«toties pārcēlāja lomā, jo abos Gaujas krastos dzÄ«vojis daudz skaistu meiteņuā€¦

Tāds izrādās bijis Latvijas pavasaris pirms piecdesmit pieciem gadiem. Kāds tas būs Ŕogad? Gaidīsim.

Iespaidīgi. 1956. gada plūdi Pārgaujā. Skats uz kādreizējo Krasta, tagadējo L. Laicena ielu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Id
812