Sākums
Deviņpadsimitā gadsimta 90. gados, palielinoties sabiedrības interesei par grāmatām un izziņu literatūru, aktīvu darbību uzsāka izdevniecības ārpus Rīgas. Faktiski tās darbojās kā nelielas spiestuves (tipogrāfijas).
Valmierā, Rīgas ielas sākumā, atradās divas no tām. Senākā, iepretim Svētā Sīmaņa baznīcai, - tā sauktais Treija nams, piederēja rātskungam Heinriham Treijam (Heinrich Carl Trey). Spiestuvi, bet vēlāk arī veikalu, atvēris jau pirms gadiem desmit. Vairāk par Treiju un pirmo Valmieras laikrakstu, lasāms 2008. gada 23. janvāra „Valmierietī” (Zīriņa I. Ko lasījuši valmierieši pirms gadiem simt un senāk…).
Otra drukātava bija izvietojusies nedaudz tālāk, Rīgas ielā Nr. 7. Šeit pircējus gaidīja Pēteris Skrastiņš. Uzņēmīgajam latvietim tirgošanos uzsākot, telpas grāmatu veikalam un spiestuvei gan vēl jāīrē no sava tuvāka konkurenta, vācieša Treija. Nesūrojies, jo pircēju pieticis abiem! Šo grāmatu un rakstāmlietu veikalu valmierieši ātri vien iedēvēja par Skrastiņbodi. Kā tolaik iepirkās? Līdzīgi, kā mūsdienās. Taupīgākie vispirms aplūkoja skatlogu, lai veikalā noskatīto pacilātu un tikai tad izlemtu, - pirkt lētāko vai labāko… Veikala iekštelpās varēja aplūkot iespieddarbus visām dzīves situācijām. Gan priecīgām, gan bēdīgām un nenovēršamām: kristību un sēru paziņojumi, iesvētību lapas, dažādu burtu un vinješu salikumu paraugi Goda kartēm, saderināšanās un laulību kartēm. Ierēdņiem plašā piedāvājumā vizītkartes, vekseļu un dokumentu blankas, bet pilsētnieki un tuvējās apkārtnes ļaudis, gads no gada, vislabprātāk iegādājušies kalendārus. Netrūcis, protams, arī tādu, kas iepirkuši mazumā un vairumā, vēstuļu papīrus, grāmatas un brošūras, arī citur izdotās.
Tolaik vārdu bestsellers vēl nezināja. Pats tirgotājs sekoja līdzi pieprasījumam, raugoties, lai kunde (pircējs – I.Z) vienmēr aizietu apmierināts. Lai to nodrošinātu, bija labi jāpārzina mazpilsētas un tuvējo lauku pagastu pirktspēja un dažādās intereses. Allaž krietni pirkti visdažādākie padomnieki mājsaimniecībā, veselībā, bērnu audzināšanā, juridiskajos jautājumos - tādi kā „Mājas dakteris”, „Mājas Zelta Padomnieks”, „Padomnieks prāvošanās lietās”. Kāzu un bēru runas, pretalkoholisma brošūras. Skolas grāmatas un burtnīcas, kupleju un dziesmu grāmatiņas, dzeju albumi greznā iesējumā. Skrastiņš atbalstīja un rada iespēju publicēties pašmāju dzejniekam Rieteklim (īstajā vārdā Jūlijam Eduardam Balodim no Valmiermuižas pagasta Baložu mājām; 1856-1940), kura sarakstīto romantisko pasaku „Zilais kalns – raganu svētki” izdeva 1898. gadā.
Mīlēt un sapņot
Bet neba` ar pasakām paēdis un ģimeni uzturējis, tāpēc Skrastiņpēterim bija jālūko pēc kaut kā tīkamāka un pircēju makiem izdevīgāka. Visienesīgākie bagātajā preču klāstā nemainīgi bijuši „Sapņu grāmatas” un „Mīlestības vēstuļnieki”! Viedīgi sapņu izskaidrojumi un pamācības mīlestības vēstuļu rakstīšanai savu popularitāti saglabāja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Mīlēt un sapņot, tulkot sev labvēlīgi sirds āķīša rakstītās rindas, gribēja gan jauni, gan veci, jo mīl jau ne tikai jaunībā, un ne tikai pilsētnieki. Smalki rakstīt un sacerēt mīlas peršas (rindas –I.Z) pēc labākajiem klasiskās dzejas paraugiem, kārojās arī lauku ļaudīm. Pie uzcerētā pirkuma varēja tikt tirgus dienās vai iebraucot uz Lielo Simjūdu rudenī. Mīlētāju un sapņotāju skaitam apriņķī turoties labā vairumā, sapņu gudrības un vēstuļniekus iespieda atkārtoti gandrīz ik gadus. Labu peļņas tiesu deva pastkartes un atklātnes ar Valmieras un tuvākās apkārtnes skatiem. Tolaik, kad vēl nebija ne mobilā tālruņa, ne interneta, melnbaltā un kolorētā drukā spiestās kartiņas kļuva ļoti iecienītas kā ātrs un drošs sazināšanās līdzeklis. Veiksmīgi sadarbojoties ar vietējiem literātiem, daudzām no tām „virspusi rotāja” Rietekļa, Treimaņu Zvārguļa, Eduarda Veidenbauma četrrindes.
Pircējus gaidot
Divdesmitā gadsimta sākumā Treijs izdeva divas Valmieras vēsturei ļoti zīmīgas grāmatas, kas arī tagad, simts gadus vēlāk, kalpo kā vērtīgs izziņas avots. Zelta fondā liekamas skolotāja, novadpētnieka, Latviešu biedrības muzeja dibinātāja Voldemāra Dāvida Baloža „Valmiera” (1911.) un „Jumeras leja un viņas ievērojamākās vietas” (1909). Savukārt pie Skrastiņa, bodē pie letes, ērti šķirstāmi un nopērkami jaunā, talantīgā latviešu rakstnieka Zeiboltu Jēkaba darbi. Daudzi pircēji gada nogalēs ceļu mēroja pēc iecienītā „Dzimtenes kalendāra” (1900.-1911.). Progresīvākie taujāja pēc E. Treimaņa – Zvārguļa rediģētajiem Veidenbaumu Eduarda kopotajiem rakstiem (1907.-1908.). Jāprecizē, ka latviešu rakstnieku un dzejnieku literāro darbu kopojumi tolaik bija jaunums lasītājiem, ar laiku ieņemot paliekošu vietu plašajā grāmatu piedāvājumā.
Lasīja lieli un mazi, vācieši, latvieši, krievi un igauņi. Tad nu grāmatizdevējam bijis krietni jāpiedomā, ko tādu īpašu paštellēt (piedāvāt –I.Z.), lai pēc kārotā pirkuma iegrieztos tikai pie viņa. Pie Treija iepirkties nāca Valmieras smalkākās famīlijas (ģimenes – I.Z.) no vāciskajām aprindām, apriņķa muižniecība un garīdzniecība, vācu amatnieki, ierēdņi, skolotāji un „kaunīgie” latvieši, kas tagad lasīja tikai vāciski… Vēlāk, pastiprinoties rusifikācijai, arī Treijs sāk iespiest krievu valodā. Turpretim P. Skrastiņš simpatizē jaunlatviešu centieniem un idejām. Viņa pircēji – trauksmainā skolu jaunatne, latviešu skolotāji, amatnieki, Kārlienas strādnieki. Vismaz četras reizes mēnesī, braucot uz dievkalpojumiem luterāņu draudzē, Skrastiņbodes durvis vaļā vērā ne vien lielo lauku māju saimnieki, bet arī vidējas rocības zemnieki, graudnieki, rentnieki, apkārtējo muižu ļaudis, puiši un meitas.
Uz Diakonāta ielas
Kā trešais vietējā grāmatu tirgū ienāk – tolaik gados vēl pavisam jaunais Pēteris Liepa. Par Valmierā pavadītajiem gadiem vēlāk rakstīs: „[..] …1907. gadā ar lielām pūlēm dabūju no Vidzemes guberņas valdes atļauju nodibināt grāmatnīcu pilsētas nomalē. Diakonāta ielā 5. Veikala pastāvīgie apmeklētāji lielākoties skolēni, starp tiem arī netālā skolotāju semināra audzēkņi. Veikala darbā ar laiku radās uzņēmumam draugi un labvēļi, to vidū arī semināristi. Nešķiramie draugi un grāmatu mīļotāji Leons Paegle ar Jāni Ezeriņu, biežākie apmeklētāji. Grāmatu vajadzība abiem bija liela, bieži vien nonākot pretrunā ar naudas līdzekļiem… Leons un Jānis, par nelielu atalgojumu, pa brīvo laiku no skolas, arī strādāja veikalā – iegrāmatoja ienākušos pasūtījumus un to nosūtīšanu.
1908. gadā pārcēlos uz pilsētas centru. Atverot veikalu jaunajās telpās, apsveikt un vēlēt labas sekmes ieradās mani pirmie līdzgaitnieki – Leons Paegle un Jānis Ezeriņš. Es griezos pie viņiem ar priekšlikumu – sastādīt „Jaunības literatūras” krājuma otro daļu. Norādīju, ka darbs nopietns un raksti nebūtu vēlami garāki par 3 – 4 lapaspusēm, tiem jābūt viegli saprotamiem, ar audzinošu un literāru vērtību. Tajā var būt iekļautas pasakas, dzejas, parunas, domu graudi. Nepagāja ilgs laiks, kad abi draugi bija klāt jau ar pabeigtu darbu un izvēlētu krājuma nosaukumu „Rīta vēji”. Uz tā atklāšanas literāro vakaru ieradās visi autori, kuru darbi bija ievietoti krājumā. Rakstniekam Antonam Austriņam pēc noklausīšanās izteica savas domas un spriedumus par krājumā ievietotajiem darbiem, atzīstot, ka „Rīta vēji” ir iespiežami. [..] 1909. gadā iznāca trešais rakstu krājums ”Zem zvaigznēm”, atkal Valmieras skolotāju semināra audzēkņu sakopojumā. Vairums rakstu Paeglem un Ezeriņam. Grāmatiņa patika skolu jaunatnei, it sevišķi Leona Paegles atdzejojumā tulkotā Jaroslava Kvapila luga „Princesīte Pienenīte” bērnu teātra uzvedumiem. Tanī gadā vēl iznāca viņa no krievu valodas tulkotais Petrova darbs „Nepareizi sākts”. Pa visiem nospriedām, ka vajadzētu laist klajā 1910. gada kalendāru, izvēloties virsrakstu „Valmieras kalendārs”. Bažījos, vai mūsu kalendāram būs noiets? Daudzu gadagājumu kalendāriem ir citādi, tiem dod sludinājumus un dažiem pat tik daudz, ka tie sedz visus kalendāra izdevumus. Mums uz sludinājumiem nebija nekādu izredžu, jo sludinātāji (reklāmas devēji – I.Z.) domās: kalendārs iznāk pirmo gadu, nav pazīstams publikai un lasītāji tikai Valmierā. Bez tam nav cilvēku, kas savāktu sludinājumus. Veikala darbinieki neuzņemtos. Tur vajadzīga prakse un veiklība, lai pārliecinātu sludinājumu devējus, ka tas viņiem būs izdevīgi. Pie darba atkal ķērās mani draugi un kalendāra izdošana tagad bija nodrošināta. No sludinājumiem sedzām arī papīra izdevumus. 1910. g. vēl iznāca Leona Paegles tulkotais vācu autora darbs Vedekinda „Pavasara atmošanās” un pilnībā tika izpārdots iztulkotais norvēģu rakstnieka Hamsuna garstāsts „Viktorija”. [..] Valmierā pavadītais laiks līdz manām vecumdienām saglabājies spilgtā atmiņā.” (Atmiņas par Leonu Paegli. Rīga, 1961.)
Dažādi likteņi
Vēl XX. gs. sākumā Valmierā, bez jau pieminētajiem trim lielākajiem grāmatu tirgotājiem un izdevējiem, grāmatu un nošu – muzikāliju veikals un neliela spiestuve piederēja arī Tenim Ulmanim (T.Ulmann). Arī uz Rīgas ielas, - tiesa jau krietni tālāk no saviem konkurentiem, pirms krievu pareizticīgās baznīcas. Līdz ar tradicionālajiem dažāda veida un lieluma salikuma paraugiem ielūgumiem un vizītkartēm, laulību un Goda kartēm, Ulmanis piedāvāja vēl skolu liecības, dažādu krāsu burtnīcas un to uzlīmes, kantorgrāmatas un gatavās kancelejas preces. Notis un mūzikas instrumentus, vēlāk pat gramofonus! Lai piesaistītu dažāda vecuma un slāņu pircējus un pielāgojoties strauji augošajam pieprasījumam, Ulmanis sāk pārdot Valmieras skatu kartes. Tās varēja nopirkt arī Eduarda Vinklera nelielajā grāmatu veikaliņā. Pēteris Liepa, bez tradicionālajiem pilsētas skatiem, saviem pircējiem piedāvāja sadzīviska satura atklātnes. Ar atklātņu un pastkaršu izdošanu vēl nodarbojās valmieriešiem labi zināmais fotogrāfs Jānis Sarkangalvis un Ignats Maļuškins. Treija tipogrāfijas burtlicis – salicējs, cinkogrāfijas spiedes meistars.
Grāmatizdevēju likteņi veidosies atšķirīgi: (1915.) vācietim Treijam cenzūra vairs neizsniedza atļauju tipogrāfijas darbībai. 1916. gada beigās, tikko no armijas demobilizētais Jānis Dūnis, nopērk Treija tipogrāfijas aprīkojumu un grāmatu apgādu, bet jau 1917. g. maijā kādreizējais Treija nams ar visām iekārtām pārceļas uz Rīgas ielu Nr. 21. Pēteris Liepa pēc aiziešanas no Valmieras, īsi pirms I. Pasaules kara, izdevēja darbību turpināja Rīgā, kā neliela grāmatu veikaliņa un spiestuves īpašnieks. 1950. tajos gados kolportieris (grāmatu izplatītājs –I.Z.) Dobelē.
Izskaņā
Pētera Skrastiņa (1866-1913) spiestuvei 1907. gadā uzliek produkcijas arestu. Tas nozīmēja aizliegumu pārdot Ed. Veidenbauma rakstus un liels naudas sods. Cenzūras dēļ, spiestuves darbība ir bijusi ierobežota līdz pat 1911. gadam. Nelielu peļņu gan nodrošināja afišas un pircēju iecienītais „Dzimtenes kalendārs”, kura tirāža iesniedzas vairākos simtos, tomēr ilgie neziņas un rūpju gadi, iedragāja veselību. Pēc īpašnieka nāves, enerģiskā atraitne izlemj rīkoties, kopā ar pārvaldnieku turpinot vadīt grāmatu veikalu. Mainoties politiskajai situācijai, 1917. gada augusta beigās, Baltijas Lauksaimniecības biedrība no Skrastiņa mantiniekiem nopirka grāmatu spiestuvi un grāmatu veikalu, uz tā bāzes dibinot kooperatīvu „Zeme”.
Bet dažus gadus vēlāk, (1921.) kādreizējo grāmatu veikalu līdz ar tipogrāfisko aprīkojumu, P. Skrastiņa atraitne iznomāja Rihardam Zatleram. R. Zatlera grāmatu un rakstāmlietu tirgotava šeit atradās līdz 1933. gada februārim, kad tā pāriet uz A. Kampes mantinieku namu Rīgas ielā Nr. 17. Bet tas jau būs cits stāsts!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja