Kā radās medību parks?
Medību parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjēgermeistaru iecēla bijušo maršalu Semjonu Nariškinu. Galma mednieku korpusu pārkārtoja un modernizēja, ietērpjot vīrus greznās uniformās. Dāmu acis nu priecēja brašie jēgeri (mednieki – I. Z.) zaļās jakās ar zeltītām pogām, no kuru reljefiem ar zvēru galvu attēliem, varēja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakāpi. Medību ceremonijas greznībā pārspēja visu līdz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medībām sajūsmināti rakstīja ārvalstu sūtņi un ceļotāji. Uzlaboja arī medību mūziku. Izveidoja īpašu orķestri ar 35 dažādu toņu medību trofeju ragiem. Orķestrantus korpusā pieņēma un audzināja jau no zēna gadiem, tāpat kā citus medību speciālistus. Plaša instrukcija regulēja medību norisi.
Toreizējais Valmiermuižas (Wolmarshof) īpašnieks bija Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs (1697-1775). Enerģiskais princis nekavējās Pēterburgas galma medību tradīcijas ieviest arī savā Vidzemes īpašumā. Pusversti no pils, uz rietumiem, izveidoja Iršu parku. Tā teritorija mūsdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturīgu baļķu žogu apjozto platību sadalīja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medībām Iršu parkā vēl papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrūka. Galveno dārza iemītnieku kontingentu, kā to rāda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. Atsevišķus iecirkņus iekārtoja īpaši fazānu audzēšanai. Bet 19. gs. beigās parka krāšņuma vairošanai fon Lēvenšterni iegādājās Belovežas sumbru pāri!
Kur medīja Dānijas princis?
1742. gadā, pēc tā laika ieskatiem, „būdams kungs jau krietnā pusmūžā”, Pēteris devās uz tālo Krieviju, ceļojumā pavadot savu radinieku. Jau pirmais Krievijā pavadītais gads ienesa viskrasākās pārmaiņas paša Pētera Augusta Frīdriha dzīvē. 1742. gadā viņš salaulājās ar Natāliju Golovinu. Laulības pavēra plašas dienesta karjeras iespējas: princi iecēla par Krievijas feldmaršalu (1742.) un par Igaunijas ģenerālgubernatoru (1744.). Krievijas galmā un augstākajās aprindās ērtības labad Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas prinča Pētera Augusta Frīdriha titulu saīsināja uz Viņa Augstība Dānijas princis Frīdrihs. Tā tas iegājās vēlāk arī Baltijas vēstures literatūrā.
1762. gada martā, Krievijas valdnieks Pēteris III par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts interesēm divdesmit gadu garumā, uzdāvina princim Valmiermuižu. Frīdrihs šeit uzcēla ne vien jaunu pili, bet uz muižas zemes „ierīkoja lepnu medību zvēru dārzu; rīkojis Krievijas galminiekiem izpriecas.”[..]. Lielisku uzņemšanu piedzīvoja arī Krievijas imperatore Katrīna II (1729-1796; imperatore no 1762. 28.6.), viesojoties te vairākas dienas 1764. gada jūlijā. Šis fakts minēts 1782. g. izdotajā „Topographische Nachrichten von Liv- und Ehstland” 3. sējumā: „Valmiermuiža tika 1762. gadā dāvināta Holšteinas-Bekas princim, kurš tur lika uzcelt neparasti skaistu namu, kā arī ierīkot zvēru dārzu”. Jauniegūtais īpašums kļuva par viņa paša medību rezidenci un vasarnīcu (namu) dižciltīgo viesu uzņemšanai. 1771. gadā Holšteinas – Bekas princis muižu pārdeva un pārcēlās uz Igauniju. Mirst dažus gadus vēlāk, septiņdesmit astoņu gadu vecumā (1775.). Prinča mazdēla Frederika mazdēlu Kristiānu (1863.) kronēja kā Dānijas karali, bet mūsdienās dinastijas turpinātāja ir jau Kristiāna mazmazmeita - pašreizējā Dānijas karaliene Margrēte II.
Iršu parks vai Iršu dārzs?
Medību parka nosaukumi gadsimtu gaitā mainījušies vairākkārt: 18. gadsimta beigās, Bekas prinča laikā, lietots apzīmējums „zvēru dārzs” Thiergarten. Vēlāk, paralēli sāka lietot nosaukumu „Iršu dārzs” - Hirschgarten (no vācu val. staltbrieži Edelhirsch). Vietējie zemnieki to vienkāršoja, latviskojot par Iršu parku un Iršu dārzu. Augstās, tā saucamās dižciltīgās medības ilga vairākas dienas. Tajās šāva briežus, stirnas un mežacūkas, bet putnu medībās – fazānus, medņus, dzērves un gulbjus. Pakāpi zemāk pēc nozīmības, stāvēja zaķu, lapsu un vāveru medības, bet ar plēsīgo zvēru medīšanu augstdzimtības nenodarbojās, uzskatot tās par muižniekiem necienīgām. Lai nomedīto varētu ar ērtībām baudīt un, lai nenosaltu, rokās turot bisi, līdzi kungiem devās sulaiņi, pavāri un muzikanti!
Ar 19 044 desetīnām zemes, 19. gadsimta vidū Valmiermuiža astotā lielākā muiža Vidzemē. Rocība ļāva muižas teritoriju labiekārtot: parka alejās stādīti koki. Visā Iršu dārza platībā sakopa ceļus. Muižas īpašnieki fon Lēvenšterni (von Loewenstern) algoja īpašu jēgeru, kuram bija jābūt lieliskam medniekam un jāpārzina meži. Piķieri (medību suņu dresētāji) vadīja dzīvnieku izdzīšanu noteiktās šaušanas vietās. Bet, lai medību parkā neiemaldītos svešie un neatļauti slazdus neizliktu apkārtnes zemnieki, tika algots arī dārza sargs – „Iršu sargs”. Svešzemju stādījumiem parkā līdzi sekoja „iršu dārznieks”. Visi iepriekšminētie amati parādījās līdz ar medību parka izveidošanos. Interesanti, ka 1826. gadā, kad pagasta zemniekiem piešķīra uzvārdus, kā savam amatam atbilstošu, toreizējais Iršu parka sargs gribējis saukties par „Hirstinu”. Toreizējais Valmiermuižas mācītājs Jūlijs Valters tādu lepnību neatbalstījis, to latviskojot un reģistrā ierakstot vienkārši „Jānis Irše”. (Liepnieks L. Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)
Ar laiku Iršu medību dārzs kļuva par mazu profesionālajiem medniekiem. Lai gan tie vietējie muižnieki, kurus neuzgodināja ar ielūgumu piedalīties medībās, nicīgi mēļoja, ka „[..] Te savu apvītušo mednieka prestižu uzspodrināja viens otrs ķeizara nama carēvičs, dažkārt jau tā sagrabējis, ka šāva „tik uz vienu pusi”, bet par trāpīšanu gādāja citi, kam tas tika uzdots[..].”, nokļūt izredzēto vidū kāroja visi. Liela apjoma medībām, kas nereti ilga vairākas dienas vai pat nedēļu, fon Lēvenšterni nolūkoja teritorijas ziņā daudz plašāku medību iecirkni ārpus muižas zemēm. Oliņu Lielajā mežā.
Oliņu Lielais mežs
Gandrīz 32 verstis no Valmiermuižas (Wolmarshof), Valkas apriņķa robežās aiz Strenču pasta stacijas, atdalīts ar Ēveles un Lizdēnu īpašumiem, Gaujas krastā, pletās Oliņu Lielais mežs. Kā tolaik pagasta mežsargi lielījušies, - „[..] ar visbagātāko savvaļas medījumu visā Baltijā! Meži patiešām bijuši ļoti bagāti ar zvēriem un mednieki bez medījuma nekad nepārnākuši. Jaunās medību platības aizņēma 95 kvadrātverstis. Par meža specifiku liecina arī atbilstošie dotie vietu nosaukumi: Mežkaķis, Veckaķis, Ūdenskaķis, Vārnu vēris, Ķēves sils, Dzērvju pļava, Medņu riesta sils, Gaiļu gārša, Lāčasprākles sils un daudzi citi, kas raksturoja faunas bagātību.
19. gs. otrajā pusē, pēdējo Valmiermuižas īpašnieku, fon Lēvenšternu laikā, pilī iekārtoja īpašus apartamentus dižciltīgo viesu nakšņošanai. Uzturoties vairākas dienas, labprāt apmeklējuši un medījuši ne vien tuvējā Iršu parkā, bet devušies arī tālākā izbraucienā uz Oliņu Lielo mežu. Nakšņošana bijusi Oliņu pusmuižā. Dažu gadu laikā Oliņu mežu slava izgājusi ārpus Baltijas un Krievijas robežām. Divās medību sezonās piedalījās (1875. un 1876.) Prūsijas karalis Frīdrihs Kārlis, bet 1882. gadā medībās pabijis pat Krievijas cars Aleksandrs II! Sava ceļojuma laikā apskatījusi dārza iemītniekus un viesojusies arī Prūsijas karaliene Luīze (1908.). Ziņu par to, ka arī viņa būtu nomedījusi kādu stirnu vai fazānu, gan nav.
Ja nošauts garām
Valmieras muižas Iršu parkā augusi resna tā saucamā Lielā egle (uz 1939. gadu tai jau, domājams, ne mazāk par 150 gadiem), kuras galotnē bija apbrīnošanas cienīgs un, liekas, mākslīgs zaru veidojums krēsla veidā. Tur baroni likuši iesēsties saviem dzinējiem pēc neveiksmīgām medībām un tad šāvusi uz tiem. (Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999.)
Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja