Medību tradīcijas Valmieras novadā 18./19. gs
Kā radās medību parks?
Medību parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjēgermeistaru iecēla bijušo maršalu Semjonu Nariškinu. Galma mednieku korpusu pārkārtoja un modernizēja, ietērpjot vīrus greznās uniformās. Dāmu acis nu priecēja brašie jēgeri (mednieki – I. Z.) zaļās jakās ar zeltītām pogām, no kuru reljefiem ar zvēru galvu attēliem, varēja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakāpi. Medību ceremonijas greznībā pārspēja visu līdz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medībām sajūsmināti rakstīja ārvalstu sūtņi un ceļotāji. Uzlaboja arī medību mūziku. Izveidoja īpašu orķestri ar 35 dažādu toņu medību trofeju ragiem. Orķestrantus korpusā pieņēma un audzināja jau no zēna gadiem, tāpat kā citus medību speciālistus. Plaša instrukcija regulēja medību norisi.
Toreizējais Valmiermuižas (Wolmarshof) īpašnieks bija Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs (1697-1775). Enerģiskais princis nekavējās Pēterburgas galma medību tradīcijas ieviest arī savā Vidzemes īpašumā. Pusversti no pils, uz rietumiem, izveidoja Iršu parku. Tā teritorija mūsdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturīgu baļķu žogu apjozto platību sadalīja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medībām Iršu parkā vēl papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrūka. Galveno dārza iemītnieku kontingentu, kā to rāda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. Atsevišķus iecirkņus iekārtoja īpaši fazānu audzēšanai. Bet 19. gs. beigās parka krāšņuma vairošanai fon Lēvenšterni iegādājās Belovežas sumbru pāri!