New tags here
Piparkūkas
Medus cepumi
Ziemassvētki
Ansītis un Grietiņa
Liljes namiņŔ
Vijole
MÅ«zikas instrumenti
Lauku muzikanti
Ieviņa ermoņikas
CÄ«tara
Base
Lukstiņu kapela
Idus muzikanti
Johans Georgs Apinis
VeselÄ«bas centrs Ā«BastionsĀ»
Padomju vara
Lielinieki
Komunisti
Zaļās dienas
Meža dienas
Gaujas Stāvie krasti
Skaņuplates
Patafons
Kofera patafons
Gramofons
Valmierietis
MārtiņŔ Dubavs
M. IeviņŔ
Bellaccord - Electro
Šanas biedrības virsaitis
Profesors Brauers
Miervaldis BērziņŔ
Lucas muiža
Kārlis Konrāds
Knuts LesiņŔ
Arnolds Sineps
Apolonija Grīvniece
Pīlāta
LāčplÄ“Å”a kara ordeņa kavalieris
Latvijas armijas virspavēlnieks
Latvijas apsardzības ministrs
Dāvis Sīmansons

Cik sena ir piparkÅ«ku cepÅ”anas vēsture?

Tuvajos Austrumos piparotos medus cepumus pazÄ«st jau 5000 gadus. Ilgu laiku piparkÅ«kas bija pa kabatai tikai ļoti bagātiem cilvēkiem. Tās pazina faraonu galmos Ēģiptē un sauca par medus rauÅ”iem.

Tie nebija parasti rauÅ”i. UzskatÄ«ja, ka tiem piemÄ«t Ä«paÅ”s spēks ā€“ tie spēja atvairÄ«t dēmonus, tos upurēja dievÄ«bām, deva lÄ«dzi kapā kā ceļa maizi. ArÄ« Romas impērijā piparkÅ«kas ziedoja dievÄ«bām. Viena no Ŕī cepuma Ä«patnÄ«bām bija tai pievienotais ingvers, tāpēc tās sauc arÄ« par ingvera maizÄ«tēm. Ingveru pazina arÄ« Senajā GrieÄ·ijā, paralēli citām Ä«paŔībām tam piemita spēja paildzināt ēdiena mūžu.

ā€¦ and 7 more paragraphs

Mirkli pirms simts

Rosīga un darbīga

Valmiera 20.gs. sākumā - administratÄ«vās, saimnieciskās un kultÅ«ras dzÄ«ves centrs. ArÄ« Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitÄ«Å”anā valmierieÅ”u skaits pārsniedzis piecus tÅ«kstoÅ”us (5050). Pēc tautÄ«bām saskaitÄ«ti 76,5% latvieÅ”u, 11,9% vācieÅ”u, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu un poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējuŔās dažādas paÅ”valdÄ«bu un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi. Tomēr netrÅ«kst iestāžu, kurās vadoÅ”ajos amatos joprojām vācieÅ”i. Nereti politiskajam lÄ«dzsvaram, amatos iecēla abus. Piemēram, par apriņķa policijas priekÅ”nieku V.A. Ignatjevu, bet par vecāko palÄ«gu G.F. GÅ«tceitu. LÄ«dz 1889.g. te darbojās Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisāra iecirknis, apriņķa cietuma komisija barona fon Engelhardta vadÄ«bā. Vēlāk tām pievienojās miertiesa, pilsētas bāriņu tiesa, galvenā akcÄ«zes pārvalde, nodokļu inspekcija, apriņķa kara pārvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieÅ”i kļuvuÅ”i par ietekmÄ«gu politisko spēku, ar kuru jārēķinās, liecināja 1906.g. notikuŔās pilsētas domes vēlÄ“Å”anas. No 24 domniekiem 18 latvieÅ”i, 5 vācieÅ”i.

Jaunievēlēto domnieku kompetencē bÅ«tisku jautājumu risināŔana: apbÅ«ves plānoÅ”ana, komunālā saimniecÄ«ba, sociālā palÄ«dzÄ«ba, sabiedriskās kārtÄ«bas nodroÅ”ināŔana. AttÄ«stoties vietējai rÅ«pniecÄ«bai, tiek modernizēta komunālā saimniecÄ«ba, ierÄ«koti parki, uzlabota medicÄ«niskā aprÅ«pe. Sākot ar 1906. gadu, kad par pilsētas galvu (mēru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un lÄ«dz pat 1914. gadam, Valmiera pamazām pārtop jaunā veidolā. Kļūst tÄ«rāka, zaļāka. Viens pēc otra darbu uzsāk lielāki un mazāki uzņēmumi un veikali, ielās valda rosÄ«ba. Uz dzÄ«vi Å”eit pārceļas tuvējo pagastu sÄ«kzemnieki, kalpi, lauku vÄ«ri un sievas. IztikÅ”ana dārga, tāpēc lētākas zemes un nama meklējumos jādodas viņpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadā, pilsētnieku nu par kādu nieka tiesu mazāk (4949), bet Pārgaujā (Kārlienā, Kauguru Jaunpilsētā), kura administratÄ«vi piederÄ«ga netālajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kārlēnieÅ”u jau 1584 dvēseļu!

ā€¦ and 14 more paragraphs

MuzicÄ“Å”anas tradÄ«cijas Vidzemē 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē

Lukstiņu kapela, kas spēlējusi lauku kāzās un citos sarÄ«kojumos no 20. gs. 20. gadu vidus lÄ«dz 1934. gadam. Attēlā redzamas vijoles, akordcÄ«tara un paÅ”darināts čells.

19.gs beigas un 20. gs. pirmā puse Latvijā un Vidzemē bija laiks, kad lielā skaitā izplatÄ«jās fabrikās ražoti mÅ«zikas instrumenti, modē nāca fokstroti un Å”lāgeris. Nav precÄ«zi nosakāms, cik muzikantu bijis Vidzemē, jo gandrÄ«z katrā mājā bija kāds pirkts vai paÅ”darināts mÅ«zikas instruments, kāds tautas spēlmanis, kurÅ” prata kaut ko spēlēt. Lokāli mijiedarbojoties vecām ziņģēm un tautas melodijām, veidojās Ä«patnējs tautas muzikantu repertuārs, kas saglabāts un turpina dzÄ«vot arÄ« Å”odien.
Lauku muzikanti pārsvarā bija vÄ«rieÅ”i. Vizuālās liecÄ«bas un atmiņu stāsti apstiprina, ka parasti kapelā bija 2 lÄ«dz 5 dalÄ«bnieki, kuri spēlēja kāzās un citos godos. Sabiedriskos izrÄ«kojumos ā€“ pēc koncerta vai teātra izrādes, notika dejas. Spēlēja vietējais mÅ«zikas biedrÄ«bas vai brÄ«vprātÄ«go ugunsdzēsēju pÅ«tēju orÄ·estris, vai kāda stÄ«gu kapela. Par kapelas dvēseli uzskatāms vijolnieks, jo viņŔ uzdeva toni un spēlēja melodiju. Kapelas sastāvā parasti bija vijole, cÄ«tara, base, arÄ« kāds koka pÅ«Å”aminstruments, harmonikas jeb ermoņikas (Å”is apzÄ«mējums vairāk lietots tautas leksikā).

Kāzas Putnu Ä£imenei Ternejas pagasta ā€œCensoņāsā€, Ziemeļvidzemē. Attēlā redzami kāzinieki otrajā dienā, 20.gs. 30. gadi. Fonā uz jumtiņa sēž muzikants ar ieviņa ermoņiku.

ā€¦ and five more paragraphs

Ar skatu nākotnē

Johanam Georgam Apinim ā€” 155

Cienījams. Dr. med. Georgs Apinis.

Pilsētas centrā, viena no ielām, nosaukta arÄ« Georga Apiņa vārdā. ValmierieÅ”iem Å”is uzvārds nav sveÅ”s, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par Å”o leÄ£endāro personÄ«bu, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzÄ«ves laikā, atvēlētajos seÅ”desmit, jo nepilns mēnesis pietrÅ«ka lÄ«dz seÅ”desmit pirmajai dzimÅ”anas dienai, pilsētas labā paguvis izdarÄ«t tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvēku mūžam. Pateicoties viņa dāsnajam finansiālajam atbalstam un izpratnei, kādai jākļūst apriņķa pilsētai Valmierai (Wolmar) - ar attÄ«stÄ«tu rÅ«pniecÄ«bu, modernizētu komunālo saimniecÄ«bu, parkiem, skolām, pieejamu medicÄ«nisko aprÅ«pi, arÄ« vēl tagad, pēc gadsimta, varam redzēt un lietot atstāto mantojumu: slimnÄ«cu, mÅ«sdienās tur izvietojies veselÄ«bas centrs Bastions un populārā kafejnÄ«ca - bistro ar tādu pat nosaukumu, kādreizējo meiteņu Ä£imnāziju, kur nu jau mājvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojām vidzemnieku iecienÄ«tais VecpuiÅ”u parks, kuram nupat nosvinējām pirmos 100! ZÄ«mÄ«gi, ka viens no kādreizējā pilsētas galvas (mēra) iecienÄ«tākajiem teicieniem esot bijis: ā€žLai nepiekÅ«stam labu darÄ«dami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari Å”odien nekā rÄ«tā€. Bet, vai zināt, kur meklējamas saknes mecenāta Apiņa dzimtai un kāpēc visu laiku zināmākais vecpuisis nolēmis veltÄ«t savu dzÄ«vi ā€žmūža draugam - Valmieras pilsētaiā€?

ā€¦ and 14 more paragraphs

Šīs dienas maijā

Lielinieku posta darbi. Skats uz RÄ«gas ielas sākumu. Redzams saÅ”autais Sv. SÄ«maņa baznÄ«cas tornis 1919. g. 26. maijā.

Daudzu gadsimtu ilgajā vēsturē Valmiera atradusies dažādu kara kungu rokās. Pēc 1. Pasaules kara beigām, sabrūkot milzīgajai Krievijas impērijai, vairākas no kādreizējām Baltijas guberņām izveidoja neatkarīgas republikas. 1918. gada 18. novembrī arī Rīgā tika proklamēta jaunā Latvijas valsts.

Saspriegojoties politiskajai situācijai kļuva skaidrs, ka bez sÄ«vas cīņas komunisti, kas bija kļuvuÅ”i par jaunās varas nesējiem nu jau Padomju Krievijā, - tik viegli bijuŔās teritorijas neatdosā€¦ Stučkas jeb lielinieku režīma pastāvÄ“Å”anas piecos mēneÅ”os Valmierā un Valmieras apriņķī (no decembra lÄ«dz 1919. gada maija beigām) tika Ä«stenoti vērienÄ«gi revolucionāri pārkārtojumi: atsavinātas vācu muižnieku zemes un muižas, nacionalizēti lielākie rÅ«pniecÄ«bas un tirdzniecÄ«bas uzņēmumi, turÄ«gāko pilsoņu mājas un pat dzÄ«vokļi, kurus ā€žlÄ«dz ar mēbelēm nodeva strādniekiemā€, u.t.t. Citādi domājoÅ”os, padomju (lielinieku) vara uzskatÄ«ja par tautas ienaidniekiem, tos arestējot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemērojot augstāko soda mēru ā€“ noÅ”auÅ”anu kā kontrrevolucionāriem (pretēji noskaņotiem ā€“ preciz. I.Z.) vai spekulantiem. Netālu no Valmieras, pie mācÄ«tājmuižas, izveidoja koncentrācijas nometni, tā saucamo TÄ«Ä£erdārzu , kurā ieslodzÄ«tos gaidÄ«ja baiss liktenis. Pat tie, kas vēl nesen simpatizēja marksisma idejām, arvien skaudrāk izjuta reālo Ä«stenÄ«bu, kas sevÄ« ietvēra ne vien pārtikas normÄ“Å”anu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arÄ« uzspiestu, sveÅ”u ideoloÄ£iju, fizisko teroru un bezierunu pakļauÅ”anos. Vairums pilsētnieku un laucinieku, izņemot pārsimts kreisi noskaņotos - buržuāzijas kā Ŕķiras ā€“ nÄ«dējus, uz sevis, ar savu ādu un maku, izbaudÄ«ja kļūdaino tautsaimniecÄ«bas politiku un dzÄ«vi baiļu ēnāā€¦ Tāpēc, ar vairāku dienu kavÄ“Å”anos uzzinot vēstis, ka ā€ž22. maijā vācu un latvieÅ”u spēki atbrÄ«vojuÅ”i RÄ«gu, padomju armijas vienÄ«bas atkāpjas visā frontē, neizrādot nopietnu pretestÄ«buā€, atlika vien gaidÄ«t, - cik Ä«sā laikā uzvarētāji iesoļos arÄ« mÅ«su pilsētā. Un, patiesi, tikai četras dienas vēlāk, ienākot Igaunijas nacionālajai armijai un pulkveža JorÄ£a Zemitāna vadÄ«tajai Ziemeļlatvijas brigādei, beidzot tiek padzÄ«ti tik ļoti nÄ«stie ā€žnākotnes cēlājiā€!

ā€¦ and 10 more paragraphs

Mežu daudzinot

Pirms septiņdesmit četriem gadiem (1930.), Latvijā pirmoreiz rÄ«koja Meža dienas. Tajās, lÄ«dz pat 1940. gadam, ļoti aktÄ«vi darbojās jaunatnes un, it Ä«paÅ”i, meža audzÄ“Å”anas pulciņi skolās. Ikgadējos zaļajos pasākumos iesaistÄ«jās arÄ« pieauguÅ”ie, gan pilsētnieki, gan lauku ļaudis. Toreizējais Mežu Departaments Å”iem audzinoÅ”ajiem pasākumiem atvēlēja ne vien lÄ«dzekļus un stādāmo materiālu, bet arÄ« norÄ«koja konsultāciju sniegÅ”anai uz vietām speciālistus un mežziņus. Nu meža dienu tradÄ«cijas atjaunotas. ArÄ« Å”ajā, 2014. gada pavasarÄ«, mÅ«su pilsēta kļūs skaistāka un zaļāka: Brenguļu ielā tiks iestādÄ«tas 49 liepas. RÄ«gas ielā posmā no Ausekļa ielas lÄ«dz Kocēnu kapiem ā€“ 40 ozoli. MatÄ«Å”u Å”osejas labajā pusē - 30 sarkanos ozolus. Raiņa ielas dažādos posmos bÄ«stamo koku vietā paredzēts iestādÄ«t 22 sarkanos ozolus, Beātes ielas dažādos posmos 30 Holandes liepas. TrÄ«s dažādu Ŕķirņu kļavas rotās Gaujas krasta nogāzi pie Plostnieku ielas kāpnēm. Dzirnavu ezeriņa apstādÄ«jumus papildinās ar divām kalnu kļavām. Pie paÅ”valdÄ«bas ēkas augoÅ”o kastani aizstās ar kļavu. Bet, vai zinām, kur meklējamas Meža dienas agrāk?

No vēstures

Meža svētku (Zaļās dienas) tradÄ«ciju aizsākums meklējams Amerikā, Nebraskas Å”tatā. Tur savulaik izcirsti visi meži, ā€žcaur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuÄ£oÅ”anai. LabÄ«bas augi cieta no sausuma, lÄ«dz pēdÄ«gi iestājās pilnÄ«ga neraža. Atceroties vietējo iedzÄ«votāju indiāņu paražu, pie katra bērna dzimÅ”anas stādÄ«t vienu koku, arÄ« Nebraskas Å”tata iedzÄ«votāji Å”o paradumu atjaunoja, iesaistot darbā arÄ« bērnus. Skolu likums noteica dienu, kurā skolu jaunatnei jāstāda koki. 15 gadu laikā Å”tata jaunatne iedēstÄ«ja un apkopa 355 miljonu koku. Agrāk neauglÄ«gie tuksneÅ”i pārvērtās zaļojoŔās birzÄ«s, ceļmalās ziedēja augļu koki, upēs cēlās Å«dens, pieņēmās lauku ražas. No Nebraskas koku dēstÄ«Å”ana pārgāja uz citiem Amerikas Å”tatiem un Eiropas valstÄ«mā€ (Retelis P. Jaunatnes meža audzÄ“Å”anas pulciņi. RÄ«ga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.). Latvijā, protams, situācija ne tuvu nebija tik dramatiska, taču pieaugoÅ”ais koku eksports un mežu izcirÅ”ana kaut kontrolētos apmēros, rosināja domāt par meža resursu atjaunoÅ”anu. Lai iesaistÄ«tu plaŔākas iedzÄ«votāju aprindas, pēc Latvijas Mežkopju savienÄ«bas iniciatÄ«vas kopÅ” 1930. gada pavasara tika organizētas meža dienas arÄ« Latvijā. Par to iespējami plaŔāku norisi rÅ«pējās Centrālā meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arÄ« Meža zinātnieku biedrÄ«ba, studējoÅ”o mežkopju biedrÄ«ba Å alkone un vēl citas. Pagastos un pilsētās dibināja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienās piedalÄ«jās ap 20 000,1934. gadā ā€“ 67 000, bet pēdējās (1940.), pateicoties aktÄ«vai propagandai un valdÄ«bas lÄ«dzdalÄ«bai, - vairāk kā ceturtdaļmiljona cilvēku! ApmežoÅ”anas vajadzÄ«bām ierÄ«koja ap 36 ha lielu koku stādu audzētavu. Mežu departamenta pārziņā atradās 1929. gadā izveidotais Meža kultÅ«ru fonds.

ā€¦ and 12 more paragraphs

Neliels ieskats skaņuplaÅ”u un gramofonu tirdzniecÄ«bā Valmierā 20.gs. 30. gados

Pagaidām nav izpētÄ«ta skaņuplaÅ”u vēsture Latvijā. Raksta autora mērÄ·is ir sniegt nelielu vispārÄ«gu priekÅ”statu par skaņuplaÅ”u un gramofonu preču tirdzniecÄ«bu Valmierā, galvenokārt balstoties uz reklāmām, kas publicētas ValmierietÄ« laikā no 1929. lÄ«dz 1940. gadam.

Pirms Otrā pasaules kara liela loma sabiedrÄ«bas izklaidē bija lauku kapelām un arÄ« mājas muzicÄ“Å”anai, bet aizvien plaŔāku popularitāti iemantoja mÅ«zikas atskaņotāji. Skaņuplates un gramofonus dēvēja par mÅ«zikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikāliju veikalos kopā arÄ« klavierēm, vijolēm, mandolÄ«nām, harmonijām un citiem instrumentiem. Pircējus interesēja dziesmu notis, jo tās bija salÄ«dzinoÅ”i lētas un izmantojamas muzicÄ“Å”anai mājās, turpretÄ«, lai atskaņotu skaņuplates, bija vajadzÄ«gs gramofons, regulāri jāmaina adatiņas, nemaz nerunājot par to, ka skaņuplates ātri nolietojās. Var uzskatÄ«t, ka mÅ«zikas bizness Valmierā nebija Ä«paÅ”i vērienÄ«gs, tāpēc bieži reklāmās redzamais preču piedāvājums ir plaŔāks, tostarp arÄ« apsveikumu kartiņas, bērnu rotaļlietas un kalendāri. Interesanti, ka tolaik izplatÄ«ta prakse bija tirgot vienkopus dažādas mehāniskas ierÄ«ces ā€“ velosipēdus, bērnu ratiņus, Å”ujmaŔīnas un citas lietas. AtŔķirÄ«bā no mÅ«sdienu izpratnes par mÅ«zikas atskaņotāju un citu elektropreču nesaraujamo saikni ar radio aparātiem, 30. gados tos ne vienmēr uzskatÄ«ja par lÄ«dzvērtÄ«giem un bieži vien tirgoja atseviŔķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierÄ«ce, kas darbojās arÄ« uz baterijām vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sākotnēji bija tikai mehānisks. Elektromotorus gramofonos plaŔāk sāka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajā pusē, kad traktieri, veikali un restorāni, apmeklētāju piesaistÄ«Å”anai, reklāmās piezÄ«mēja, ka viņu iestādē tiek atskaņota gramofonu mÅ«zika. Protams, ne vienmēr arÄ« gramofonus tirgoja vienkopus ar skaņuplatēm. Tomēr, spriežot pēc ziņām ValmierietÄ«, jādomā, ka dažos veikalos varēja sastapt gan skaņuplates, gan gramofonus, gan arÄ« Valsts elektrotehniskās fabrikas ražotos radio aparātus.

Nedaudz par skaņuplaÅ”u atskaņotājiem. 20., 30. gadu praksē, gan mÅ«sdienu leksikā bieži lietotie vārdi gramofons un patafons apzÄ«mē vienu ierÄ«ci dažādos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadā izgudrotā cilindrveida fonogrāfa pamazām atteicās par labu gramofonam un 19./20.gs. mijā notika pāreja vācu izcelsmes izgudrotāja EmÄ«la BerlÄ«nera ieviestajām plakanām, divpusējām skaņuplatēm. Vārds ā€žgramofonsā€ (grieÄ·u val. gramma (pieraksts) un phonē (skaņa)) bieži saistās arÄ« ar populāru Angļu gramofonu preču ražoÅ”anas uzņēmumu Gramophon Company . Gramofona darbÄ«bu raksturo membrāna, kas uztver adatas svārstÄ«bas, kas rodas, tai pārvietojoties pa rotējoÅ”as skaņuplates spirālveida rieviņu. Izstarotās akustiskās svārstÄ«bas pastiprina speciāla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusē lietots nedaudz mazāks, pārnēsājams mehānisks gramofons, bet bez taures. Vārdu patafons aizguva no franču skaņu ierakstu un gramofonu ražotāja Pathe . Ne tikai Rietumeiropā, bet arÄ« Latvijā pārnēsājamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecÄ«ba uzplauka 20.gs. 20. gados. Piemēram, 1929. gadā vien Latvijā importēja gramofonus 104 294 latu vērtÄ«bā, bet skaņuplates 418 127 latu vērtÄ«bā. Gramofonu galvenās eksportētājvalstis Eiropā bija Lielbritānija, Vācija, arÄ« Dānija, bet skaņuplates Latvijā importēja galvenokārt no Vācijas un Lielbritānijas. SabiedrÄ«bā valdÄ«ja uzskats, ka radiofona popularitāte izkonkurēs skaņuplaÅ”u mÅ«ziku. Katru mēnesi, maksājot nelielu abonenta maksu, radio varēja klausÄ«ties visu laiku, turpretÄ« skaņuplatē bija tikai 2 dziesmas. Bet Å”ajā gadÄ«jumā izŔķiroÅ”ais vārds bija gaume. Skaņuplates ļāva cilvēkiem klausÄ«ties to, ko tie gribēja un kad gribēja. Radiofona programmā bija daudz klasiskās un profesionālās mÅ«zikas, tautas mÅ«zikas apdares, bet Å”lāgeris netika atbalstÄ«ts. Tajā paŔā laikā patafonu varēja vienmēr paņemt lÄ«dzi atpÅ«tā zaļumos, lai atpÅ«tā pie ezera vai izbraukumā ar laivu fonā skanētu sev tÄ«kama mÅ«zika.

ā€¦ and 22 more paragraphs

Tādu atceramies Valmieru

Biju laimÄ«gs. Rakstnieks, publicists Knuts LesiņŔ (1909-1999).

Gandrīz kā detektīvs

2013. gada vasarā, precÄ«zāk, augusta sākumā, nezināms labvēlis atstājis man adresētu aploksni. Bez norādes, kur un pie kā sÅ«tÄ«juma saturs lÄ«dz Å”im glabājies. Atverot, atrodu kopētas skolēnu burtnÄ«cas lapas ar kādreizējās valmierietes Apolonijas GrÄ«vnieces atmiņām par Valmieru no 1921. lÄ«dz 1934. gadam. Uz titullapas, pēc gandrÄ«z izdzisuÅ”iem uzraksta, top skaidrs, ka vismaz viens no trim eksemplāriem savulaik nosÅ«tÄ«ts KultÅ«ras fondam. Vēl uz vāka, domājams, paÅ”as vēstures iemūžinātājas rokrakstā - vārds, uzvārds un dzÄ«ves vieta Pļaviņās. Neatbildēts gan paliek jautājums, kādi dzÄ«ves ceļi aizveduÅ”i vēstÄ«juma autori tik tālu prom no bērnÄ«bas un jaunÄ«bas pilsētas? Mēdz teikt ā€“ cilvēks atklājas sÄ«kumos un detaļās. Par savulaik pavadÄ«tajiem skolas gadiem vidusskolā, gleznaino Gaujas apkārtni, skolotājiem un veikalniekiem, populārākajiem valmierieÅ”iem, ar humoru stāstÄ«s savās atmiņās visi trÄ«s: Apolonija GrÄ«vniece, zemes mērnieka Valda Lesiņa dēls Knuts un Ä£imnāzists Miervaldis BērziņŔ. Un vēl. 2014. gadā, diviem no rakstā pieminētajiem zÄ«mÄ«gas atceres gadskārtas. Grāfam MiÄ·elim Amālijas dēlam Vanagam, Å anas biedrÄ«bas virsaitim (Ä«stajā vārdā Kārlim Konrādam,1889-1972), Jāņa Dūņa grāmatniecÄ«bas uzņēmuma darbiniekam ā€“ 125, bet Knutam Lesiņam ā€“ 105 gadi. Pieminēsim!

ā€¦ and 15 more paragraphs