Tādu atceramies Valmieru
Gandrīz kā detektīvs
2013. gada vasarā, precīzāk, augusta sākumā, nezināms labvēlis atstājis man adresētu aploksni. Bez norādes, kur un pie kā sūtījuma saturs līdz šim glabājies. Atverot, atrodu kopētas skolēnu burtnīcas lapas ar kādreizējās valmierietes Apolonijas Grīvnieces atmiņām par Valmieru no 1921. līdz 1934. gadam. Uz titullapas, pēc gandrīz izdzisušiem uzraksta, top skaidrs, ka vismaz viens no trim eksemplāriem savulaik nosūtīts Kultūras fondam. Vēl uz vāka, domājams, pašas vēstures iemūžinātājas rokrakstā - vārds, uzvārds un dzīves vieta Pļaviņās. Neatbildēts gan paliek jautājums, kādi dzīves ceļi aizveduši vēstījuma autori tik tālu prom no bērnības un jaunības pilsētas? Mēdz teikt – cilvēks atklājas sīkumos un detaļās. Par savulaik pavadītajiem skolas gadiem vidusskolā, gleznaino Gaujas apkārtni, skolotājiem un veikalniekiem, populārākajiem valmieriešiem, ar humoru stāstīs savās atmiņās visi trīs: Apolonija Grīvniece, zemes mērnieka Valda Lesiņa dēls Knuts un ģimnāzists Miervaldis Bērziņš. Un vēl. 2014. gadā, diviem no rakstā pieminētajiem zīmīgas atceres gadskārtas. Grāfam Miķelim Amālijas dēlam Vanagam, Šanas biedrības virsaitim (īstajā vārdā Kārlim Konrādam,1889-1972), Jāņa Dūņa grāmatniecības uzņēmuma darbiniekam – 125, bet Knutam Lesiņam – 105 gadi. Pieminēsim!