Johanam Georgam Apinim — 155
Pilsētas centrā, viena no ielām, nosaukta arī Georga Apiņa vārdā. Valmieriešiem šis uzvārds nav svešs, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par šo leģendāro personību, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzīves laikā, atvēlētajos sešdesmit, jo nepilns mēnesis pietrūka līdz sešdesmit pirmajai dzimšanas dienai, pilsētas labā paguvis izdarīt tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvēku mūžam. Pateicoties viņa dāsnajam finansiālajam atbalstam un izpratnei, kādai jākļūst apriņķa pilsētai Valmierai (Wolmar) - ar attīstītu rūpniecību, modernizētu komunālo saimniecību, parkiem, skolām, pieejamu medicīnisko aprūpi, arī vēl tagad, pēc gadsimta, varam redzēt un lietot atstāto mantojumu: slimnīcu, mūsdienās tur izvietojies veselības centrs Bastions un populārā kafejnīca - bistro ar tādu pat nosaukumu, kādreizējo meiteņu ģimnāziju, kur nu jau mājvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojām vidzemnieku iecienītais Vecpuišu parks, kuram nupat nosvinējām pirmos 100! Zīmīgi, ka viens no kādreizējā pilsētas galvas (mēra) iecienītākajiem teicieniem esot bijis: „Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt”. Bet, vai zināt, kur meklējamas saknes mecenāta Apiņa dzimtai un kāpēc visu laiku zināmākais vecpuisis nolēmis veltīt savu dzīvi „mūža draugam - Valmieras pilsētai”?
Bērnība un skolas gadi
Ieraksts Burtnieku (Burtneck) latviešu draudzes jaundzimušo reģistrā liecina, ka 1859. gada 16. jūnijā (pēc v. st.), ar kārtas numuru 98., kristīts un papīros iegrāmatots Johana (Jāņa) Appin un Annas, dzimušas Bušer, dēls Johans Georgs Appin. Apkārtējiem netrūka iemesla skaudīgām pļāpām, jo kūmās aicināta pati Rencēnu „lielmāte” (Ranzen Hof) muižas īpašniece Emīlija Matilde fon Krīgsmane (Kriegsmann), dzimusi fon Šrēdere, Burtnieku muižas īpašnieka Johana Frīdriha fon Šrēdera māsa, ar dēlu, Tērbatas studentu Georgu Frīdrihu fon Krīgsmani. Kā trešais klāt svarīgajā brīdi kristību reizē ir jaunā tēva māsas Kristīnes vīrs, Jaunpaegļu rentnieks Dāvids Gaiķēns. Jānis Apinis, „kuram bija 6 brāļi un 3 māsas, nevarēdams palikt tēva mājās Zvārtēs (Baložu muižas Zvārtes mājas - I.Z.), aiziet par krodzinieku uz Rencēnu Lielo krogu, ap kuru vēlāk izveidojās Rencēnu miestiņš. Iekrājis kādu mazumiņu, viņš, no visiem godāts vīrs, rentējis no Rencēnu īpašnieka Krīgsmaņa Ambas pusmuižu. Še ierīkojis arī tirgotavu, kur plašos apmēros tirgojies ar liniem. Tā kā uz laukiem bija vēl maz tirgotavu, tad Apinis kļuva priekš tiem laikiem par ļoti turīgu cilvēku, iegūdams īpašumā dažus kilometrus no nomas vietas atrodošos Baloža muižu. Ar savu centību darbā un godprātību tirdzniecībā, iemanto cienību ne vien starp sava pagasta ļaudīm, bet arī pie apkārtnes muižniekiem. Draudzīgas attiecības bijušas ar netālās Lizdēnu baronu fon Laudonu un Ēveles draudzei piederīgās Ķemeres muižas īpašnieku fon Lantingu.” (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.) Jānis Apinis, nu jau Johans Apping - pirmais latviešu tautības muižas īpašnieks Valmieras apriņķī. Vēlāk muiža tiek pārdota, likvidēta saimniecība Ambās . Kopā ar sievu un mazo dēlēnu pārceļas uz dzīvi Valmierā, turpinot tirdzniecību ar liniem. Rocība atļauj iegādāties nekustāmo īpašumu, nopērkot palielu namu pilsētas centrā, uz Rīgas ielas. Dzīve jaunajās mājās neveidojas kā iecerēts, jo pēkšņi 1861. gada nogalē Georga tēvs mirst. Vienīgais atraitnes mierinājums, tālredzīgi sarūpētie 8000 rubļu - dēla audzināšanai un izglītošanai. Anna apprecas otrreiz. Izredzētais ir vīra radinieks ar tādu pat uzvārdu, tiesa, gan jaunāks gados, un arī Valmierā nodarbojās ar linu tirdzniecību. Šajā laulībā piedzimst Georga pusmāsa Adelheide, kuras dēlu Dr. Apinis vēlāk pieņēma par audžu bērnu. „[..] Viņš to ar mīlestību audzināja par krietnu cilvēku. Šīm pūlēm bija labi panākumi, jo vēlāk Georgs Dinstmanis ieņēma atbildīgo miertiesneša amatu Rīgā.” (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.) Pēc otrā vīra nāves (1866.) un pirms tam esošā bankrota veikalā, Anna ar abiem bērniem nonāk materiāli grūtos apstākļos. 11 gadu vecumā Georgs jeb Žoržs, kā viņu tagad sauc, uzsāk mācības Valmieras apriņķa skolā. Skolnieku sarakstā ierakstīts ar uzvārdu Apping , un vairs netiek pat saukts latviskajā uzvārdā Apinis . Vājo vācu valodas zināšanu dēļ, pirmos mēnešus ar mācībām neveicas. Pēc divu gadu nesekmīgās skološanās, aizbildnis izmitina zēnu pa vasaru Ēvelē, Ķemeres muižā, kur fon Lantinga bērnu mājskolotājs Georgu kopā ar muižnieka atvasi sagatavo iestāšanās eksāmeniem Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh jeb Bērzaine pie Cēsīm - I.Z.). Ģimnāzijas gados, no 1872. līdz 1877., puisis kūtrs, neapķērīgs. Skolotāji tam bieži teikuši, ka no viņa nekas prātīgs neiznākšot… Bet skolas pēdējā semestrī, skolotājiem un klasesbiedriem par negaidītu pārsteigumu, Apinis nopietni ķeras pie grāmatām, no nesekmīga skolnieka topot par labāko audzēkni ne tikai savā klasē, bet arī visā skolā!
Atkal Valmierā
Pēc mācībām Tērbatas ģimnāzijā (1877. - 1878.), nosprausts tālākais dzīves mērķis. Studijas medicīnas fakultātē Tērbatas universitātē. Studiju laikā īpaši lielu uzmanību pievērš ķirurģijai. 1885. g. rudenī Georgs Apinis atgriežas dzimtajā pusē jau kā pirmais latviešu tautības ārsts vāciskajā Wolmar (Valmierā). Lai gan jaunajam ārstam darba netrūkst, tiek atrasts laiks vēl praksei Vīnē. 1887. gadā, kad pilsētā un tuvējos pagastos pēkšņi sākās baku epidēmija, tautā sauktais Apiņa dakteris enerģiski uzsāk slimības apkarošanu, noturot priekšlasījumu ‘’Bakas. Viņu izcelšanās un izplatīšanās un līdzekļi no viņām izsargāties.’’. Kaut gan Apinis nav oficiālais pilsētas nabagu (trūcīgo un mazturīgo) ārsts, tomēr „viņš palīdzējis it visiem, kas griezās pēc palīdzības. Uzzinot par slimnieku grūtajiem materiālajiem apstākļiem, atteicās no puses, pat visa honorāra, ieteicot par šo naudu iegādāties slimniekam kaut ko spēcinošu. Georgs Apinis uzskatījis, ka labi ārstēt var tikai tas ārsts, kurš ieguvis sava slimnieka uzticību.” Pirmā pasaules kara laikā (1914. - 1918.) viņš - Sarkanā Krusta un bēgļu ārsts, pilda amata pienākumus, neskaitot ne nostrādātās stundas, ne noietos kilometrus. Pacienti zinājuši, ka vajadzības gadījumā, Apinītis ceļu mēros pat nakts stundā. Nereti gan čīkstīgākus sirdzējus sabāris, jo kā svarīgāko ārstēšanā uzskatījis nevis zāles, bet gan veselīgu dzīvesveidu. Sarunās ar gados jaunākajiem kolēģiem, uzsvēris, ka teicamam mediķim vienmēr jāpaplašina zināšanas un, iespēju robežās, jābrauc uz ārzemēm, Berlīni, Vīni vai Parīzi, lai būtu lietas kursā par jaunākajiem atklājumiem medicīnā. Tas gan visai grūti izdarāms, jo pats darbojas vairākās biedrībās. Jau 1889. gadā 17 Vidzemes ārsti nodibina Vidzemes ārstu biedrību. To vidū arī Dr. Apinis. Trīs gadus vēlāk, (1892.), atzīstot viņa nopelnus iedzīvotāju labā, iecelts par Valmieras pilsētas ārstu.
Mūža draugs - pilsēta
No 1906. - 1910. g. Dr. med. Georgs Apinis pilsētas galva (mērs), „pārvēršot Valmieru par skolu pilsētu un kultūras centru”. Četrklasīgā meiteņu skola pārveidota par proģimnāziju, bet vēlāk par ģimnāziju, ar pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām. Skolai nepieciešamas citas telpas? Pateicoties Kuratorijas (padomes - I.Z.) priekšsēdētāja G. Apiņa pūlēm, ģimnāzijas vajadzībām uzcelta moderna mācību iestāde, kurā valda latvisks gars. Par skolas vadītāju strādā nacionāli noskaņotā Marta Daugule. Nodibināta Latviešu skolu biedrība, kurai G. Apinis savā 50 gadu jubilejā dāvina namu ar skaistu dārzu, apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, bērnudārza ierīkošanai. Diemžēl paliek nerealizēts nodoms par visiem pieejamu vingrošanas zāli. Testamentā Dr. med. Apinis atstāj 5000 rubļu zāles būvei un sporta laukuma ierīkošanai. Nauda novēlēta arī citiem mērķiem: Valmieras Latviešu biedrības bibliotēkas un lasītavas ierīkošanai, teātra skatuves modernizēšanai, studentu atbalsta korporācijāmFraternitas Academica, Letonia Tērbatā (Tartu) un Vidzemes pretalkohola biedrībai. Retais vairs zinās, ka savulaik, 1908. - 1914.g., Valmierā pretalkohola kustība bijusi ļoti aktīva, pateicoties tieši G. Apiņa personiskajam piemēram. Grādīgās dziras pretinieku pusē nostājās liela daļa skolu jaunatnes. Laikraksta Latvija 1913. gadā sarīkotajā aptaujā atsaukušies 150 pārliecinātu atturībnieku no Valmieras! Dr. med. Georga Apiņa 25 gadu darba jubilejā (1910.), kāds viņa labvēlis novēlējis izcilajam dakterim apprecēties. Uz to atbildēts, ka „tam jau esot savs mīļš laulāts draugs - Valmieras pilsēta!”. To Apinis pierāda ar darbiem, panākdams ūdensvada un kanalizācijas (1911. - 1913.) izbūvi, atsvabinot pilsētniekus no ieilgušās negantās smirdoņas pilsētas centrā, slēdzot „mazo kanālu” Katrīnas, Ravelīna, Brūveru un Pēterburgas ielās (mūsdienās starp Bastiona un Lāčplēša ielu - preciz. I.Z.), un sakārtojot pilsētas komunālo saimniecību, atvēlot līdzekļus artēzisko aku urbšanai. Bet viens no nozīmīgākajiem veikumiem būs vērienīgais jaunās slimnīcas celtniecības projekts (1911. - 1914.). Par slimnīcas celtniecību un atklāšanu plašāk Valmierieša numurā.
Esmu latvietis!
„[..] Valmiera 19. gs. b. tipiska vāciska mazpilsētiņa. 1882. gadā Vīlipa Švēdes (1849.-1905.), Jāņa Ekmaņa (1856.-1915), Voldemāra Baloža (1848.-1918.) un citu vadībā šeit nodibināta Latviešu biedrība. Tās mērķis - stiprināt latviešu pašapziņu, palielināt ietekmi gan saimnieciskajā, gan kultūras dzīvē. Kaut gan politiskie mērķi netika izvirzīti, biedrības vadītāji izcīnīja dažas „pozīcijas” Valmieras pilsētas domē. Redzot panākto, G. Apinis lēnām atgriezās pie latvietības. Pēc 1905. gada revolūcijas jau pilnīgi atklāti un droši pauda sabiedrībai savu piederību latviešu tautai. 1906. g. Dr. med. G. Apini ievēlēts par Valmieras pilsētas galvu (mēru); 1908. g. Rīgas - Valmieras miertiesnešu sapulcē iecelts par goda miertiesnesi, 1909.g. valsts padomnieks. Vācu okupācijas laikā (1918.g. - preciz. I.Z.) G. Apinis nebaidījās paust savus uzskatus. Tie nebūt neglaimoja režīmam. Ar lielu sajūsmu Dr. med. Georgs Apinis uzņēma brīvās Latvijas proklamēšanu. Lielinieku laikā (1918.g. XII. - 1919.V. -preciz.I.Z.) strādāja kā ārsts, politikā neiesaistoties. Pēc lielinieku padzīšanas Dr. Apinis no jauna piedāvāja savus pakalpojumus valdībai, tomēr sliktās veselības dēļ, spiests atteikties no godpilnā amata, kā sūtnim - pārstāvēt Latviju - Amerikas Savienotajās Valstīs”. (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.)
Pieminot
Georgs Apinis mirst Rīgā 1920. gada 19. maijā ar sirdskaiti. Nelaime sirmgalvi piemeklē uz Kaļķu ielas, dodoties vizītē pie toreizējā izglītības ministra Dr. K. Kasparsona. Ministrs iecerējis Apini aicināt darbam profesūrā Latvijas Universitātē. Simtiem valmieriešu patiesi sēro, piemiņas dievkalpojumā pietrūkst vietas visiem, kas vēlas atvadīties, pirms apbedīšanas pilsētas (Centra) kapos. „Testamentā viņš pirmā vietā lika nevis savus piederīgos, bet Valmieras pilsētu, novēlēdams tai savu namu ar skaisti iekopto dārzu kā pateicību par to, ka Valmieras pilsēta viņu bija iecēlusi par savu Goda pilsoni. G. Apiņa namā vēlāk Valmieras pilsētas valde, bet dārzs kopā ar ‘’Vecpuišu parku’’ valmieriešu iemīļota atpūtas vieta.” Izcilāko valmierieti, īsi un kodolīgi raksturo laikabiedrs, rakstnieks A. Melnalksnis: ‘’Dr. med. G. Apinis pēc savas dabas bija liels ideālists un mūžīgs optimists, kas dzīvoja un strādāja rītdienai, ticēdams labākai un gaišākai nākotnei.’’
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja