Gandrīz kā detektīvs
2013. gada vasarā, precīzāk, augusta sākumā, nezināms labvēlis atstājis man adresētu aploksni. Bez norādes, kur un pie kā sūtījuma saturs līdz šim glabājies. Atverot, atrodu kopētas skolēnu burtnīcas lapas ar kādreizējās valmierietes Apolonijas Grīvnieces atmiņām par Valmieru no 1921. līdz 1934. gadam. Uz titullapas, pēc gandrīz izdzisušiem uzraksta, top skaidrs, ka vismaz viens no trim eksemplāriem savulaik nosūtīts Kultūras fondam. Vēl uz vāka, domājams, pašas vēstures iemūžinātājas rokrakstā - vārds, uzvārds un dzīves vieta Pļaviņās. Neatbildēts gan paliek jautājums, kādi dzīves ceļi aizveduši vēstījuma autori tik tālu prom no bērnības un jaunības pilsētas? Mēdz teikt – cilvēks atklājas sīkumos un detaļās. Par savulaik pavadītajiem skolas gadiem vidusskolā, gleznaino Gaujas apkārtni, skolotājiem un veikalniekiem, populārākajiem valmieriešiem, ar humoru stāstīs savās atmiņās visi trīs: Apolonija Grīvniece, zemes mērnieka Valda Lesiņa dēls Knuts un ģimnāzists Miervaldis Bērziņš. Un vēl. 2014. gadā, diviem no rakstā pieminētajiem zīmīgas atceres gadskārtas. Grāfam Miķelim Amālijas dēlam Vanagam, Šanas biedrības virsaitim (īstajā vārdā Kārlim Konrādam,1889-1972), Jāņa Dūņa grāmatniecības uzņēmuma darbiniekam – 125, bet Knutam Lesiņam – 105 gadi. Pieminēsim!
Pie Gaujas
Par valmierieti sevi mūža garumā lepni dēvēs rakstnieks, tolaik gan vēl tikai vietējās vidusskolas un mūzikas skolas audzēknis Knuts Lesiņš (1909- 1999), kurš par šeit aizvadītajām vasarām un ziemām, vien mazpilsētai raksturīgo noskaņu uzburs tēlojumu „Mākoņu tēli” (Trimdas rakstnieki. Autobiogrāfiju krājums. III. Viļa Štāla apgāds Vācijā, 1947.,139.-140.lpp.): „[..] 1922. gadā man bija trīspadsmit gadu. Tēvs, Valdis Lesiņš dabūja Valmierā valsts zemju inspektora vietu, kur darbs saistījās ar agrārreformu. Viņš citēja Cēzara teicienu: „Labāk pirmais miestā nekā otrais Romā” un bija ļoti apmierināts, ka pārmainījis ierēdņa vietu Rīgā pret šo, kur būšot pats savs kungs .. Sekojošie pieci gadi Valmierā ieskaitāmi jaukākajos, kādus esmu piedzīvojis. Tēva rīcībā bija skaistā Lucas muižiņa, turpat kalnā uz Gaujas krasta – iepretī vecajam pilskalnam un Valterkalniņam; divstāvu ēka bija kanceleja un dzīvoklis; plašs dārzs ar augļu kokiem, jāņogulāju un ērkšķenāju krūmiem, lazdu alejām un pār mazo gravas upīti tīri teiksmaini aiz vecuma pārlīkušiem vītoliem. Bija arī saimniecības ēka (kūts, stallis, ratnīca), zirgi izbraukšanai u. c. kustoņi. Dārzu ar viena vaļenieka palīdzību mēs paši apsaimniekojām, ierīkojot arī bišu dravu un prāvu sakņu dārzu, kas gan reizēm traucēja manu savvaļas omulību, sevišķi ar plašo tomātu dēstu lauku, kas allaž bija jālaista un jāpārsien. Ar bitēm tāpat nevarēju iedraudzēties, tēvs tur darbojās neapsegtu galvu, un bišu dzēlieni viņam ne nieka nekaitēja. Ja neskaita šīs sīkās nepatikšanas, es vasarā biju pilnīgi brīvs. Man bija laiva un makšķeres, un jau rīta agrumā Gaujas krācēs sākās varena rosība. Tā bija Gaujas zēnu paradīze, kas sniedzās augšpusē līdz stāvajiem krastiem. Būt laivas īpašniekam nozīmē pārvaldīt upi, un es dažkārt dzīvoju kā ķīnietis savā džonkā, sviestmaizēm un ūdens pudeli nodrošinājies, arī pa naktij pārlaizdams zem kāda ozola vai liepas Gaujas krastā. [..]”. 1921.gada pavasarī uz Valmieru pārcēlās arī Apolonijas Grīvnieces ģimene. Lūk, fragments no viņas atmiņām: „Dzīvokli dabūjām Lucas muižiņā. Toreiz Luca atradās Valmieras pagastā. Robežās ar pilsētu bija Rātsupīte. Tai pāri varēja tikt pa laipu un pa tiltiņu. Pavasaros, plūdu laikā, abus izcēla no vietas (aiznesa ūdens straume – preciz.), tad vajadzēja iet pa lielceļu, ja gribēja tikt pilsētā. Vasaru Lucas lejā ganījās pilsētnieku govis, skaitā ap sešdesmit. Ganības bija arī pie Dīvala meža[..]”.
Mūzikas skaņās
Nozīmīga vieta pilsētas kultūras dzīvē bijusi skaņu mākslai jeb mūzikai: no 1920.g. darbojās mūzikas skola ar lieliskiem un talantīgiem pedagogiem. Bieži ar koncertiem vietējās Latviešu biedrības zālē viesojās pazīstami klavieru un vijoļu virtuozi! Bet, tam, ka zālē starp klausītājiem netrūka arī skolēnu, jāpateicas brīvmāksliniekam, dziedāšanas skolotājam Arnoldam Sinepam. Neliela auguma, brillītēm, pirmajā brīdī atstāja īstu miera mikas iespaidu, kas gan tūlīt izgaisa, līdz viņš sāka muzicēt vai diriģēt kori. Sinepītim , kā viņu mīļi sauca skolēni, piemita talants „atrast dziedātāju pat starp lielākajiem rūcējiem”. Miervaldis Bērziņš (Birze) – viens starp tiem, „kam bija balss. Kam nebija, tie nedēļā ietaupīja divas stundas. Vispirms jau dziedājām urāpatriotiskās lepnās dziesmas tad „Gājēja dziesmu naktī” un vijīgo melodiju no Šūmaņa kantātes „Čigānu dzīve” ar vārdiem „Un kurp tie dosies, kas tevim to teiks…”. Vēl cits mūzikas skolas pedagogs - Brauers, dīvainis ar spožu misiņa nagu pie šofera ādas cepures, lika mums ieklausīties Šopēnā. Pēc paša Sinepa ierosmes Valmierā vairākkārt viesojās franču vijolnieks Soetens. Viņa koncertos, tāpat kā daudzi valmierieši, uzzinājām, ka pasaulē pastāv Baha un Sibēliusa mūzika.[..]” (Tāli gadi, tuvi laiki. Atceres un pārdomas. Rīga, 1987. 15.-16.lpp.)
Arī Lesiņš juniors savā garstāstā piemin mūzikas skolas direktoru Sinepu, dziedāšanas skolotāju ģimnāzijā: „ Šī pedagoga reizē, enerģiskais, dziļas smalkjūtības un labestības apdvestais raksturs piešķīra nodarbībām mūzikas skolā patīkama mājīguma un ierosmes pilnu atmosfēru. Tais gados daža laba audzēkņa ceļš no Valmieras Mūzikas skolas veda tieši uz Latvijas Konservatoriju. Viņa kundze, Alvīne Liepiņa – Sinepa, pie kuras mācījos pēdējo gadu mūzikas skolā. Mūsu pirmā iepazīšanās bija, kad „kādā no profesora Paula Šūberta koncertā Valmierā man tika uzticēta nošu lapu pāršķiršana”.
Atšķirīgi
Kā pirmo un spilgtāko tipāžu starp pilsētniekiem divdesmitajos gados, Knuts Lesiņš minējis Valmieras izcilo vienpati – Šanas biedrības priekšnieku, grāfu Miķeli Amālijas dēlu Vanagu, kas „plunčājās pa Gauju rudeņos vēl tad, kad gar malām sāka rādīties pirmie ledus vižņi, kā to, uz skolu iedams, dažkārt rītos novēroju. Kā Šanas biedrības priekšnieks viņš arī peldē – šanu uztvēra ne pa jokam!”. Jāteic, ka netrūcis arī vēl citu īpatņu. Pie tādiem jaunais Lesiņš pieskaitījis rakstnieku Diženajo Bernhardu: „[..] Tas staigāja vaļēju kreklu, koka klabatām kājās, ne ar ko neatgādinādams, ka būtu mūzu kalps, ja neskaita to, ka bieži sēdēja Dūņa grāmatu veikalā, kur nekā nepirka. Vai Dūnis viņam palīdzēja ar naudu vai uzturu neatceros, bet tur viņš bija sastopams.” Par vienmēr naudas trūkuma mocīto Diženajo Bernhardu, rakstījusi arī Apolonija Grīvniece, precizējot, ka „naudīgākie Šanas biedri atbalstījuši mazāk veiksmīgos biedrus. Atbalsts visbiežāk bijis vajadzīgs alus un stipro dzērienu iegādei. Kāre pēc stiprākiem dzērieniem piemitusi arī spalvas dižgaram D.B., jo „viņš uz biedru sanāksmēm ieradies bieži galīgi tukšā. Neskatoties uz to, valmierieši nekurnēdami atbalstījuši, viņa dzejnieka talantu godinādami”. Trešais īpatnis, ko pieminējuši abi, ir Aleksandrs Brauers - klavieru skolotājs Valmieras Mūzikas skolā.. Lesiņš, jau pēckara Vācijas pieticībā ar patiesu apbrīnu atcerēsies „profesora sudraba apkakles, sudraba un zelta cauraustās vestes, skaistos gredzenus. Valmierā viņš ticis uzskatīts par „enfant terrible” (franču valodā – nerātnis, palaidnis; preciz. I.Z .), kurš savdabību dēļ nespēja vairs izrauties no mazās provinces pilsētiņas, kaut gan viņa tehniskās un muzikālās dotības bija neikdienišķas. Kā pedagogs viņš prata saistīt ar savu aizrautīgumu un tūlītēju gatavību spēlēt priekšā visgrūtākās, vēl skolnieka repertuārā neietilpstošas lietas, ar īpatnu vingrinājumu metodi ātri attīstīdams skolniekiem pirkstu veiklību. Pie viņa mācījās arī Jānis Ķepītis un Elmārs Vikmanis[..]”.
Sievišķīgāks un niansētāks vērojums Grīvnieces pierakstos: „divdesmito gadu beigās Valmierā uz dzīvi apmetās profesors Brauers. Runāja, ka viņš esot mācījis klavierspēli Krievijas ķeizara meitām un par to piešķirts profesora grāds. Tagad spēlēt mācīja valmieriešu bērniem, bet ģērbās joprojām kā tāds galminieks. Tērps pa gabalu krita acīs aiz pārliecīgās elegances. Vasarā profesors pastaigājās baltās biksēs, sarkanā pēc krievu modes šūtā kreklā, apjoztā ar pušķainu zelta auklu. Galvā, tādu kā jūras virsniekam, cepuri ar zelta stīpiņas ierāmētu nagu. No profesora ziemas štātēm prātā palikuši baltie zābaki un puskažoks… Klaviervakaros mīlēja izcelties ar spožu bižutēriju un smalkām manierēm. Pienāk pie flīģeļa, paklanās. Apsēžas un sagatavojas spēlei, noņemot savus daudzos gredzenus, ievietojot tos speciālā kristāla trauciņā. Skatītāji apbrīno gredzenus, bet vēl vairāk – mākslinieka sudraba vesti. Šķiet, ka arī stāvā apkakle spēlēt netraucēja. Aplausiem skanot, viņš pēc spēles atkal samauca gredzenus pirkstos. Viņš ar savām vērtslietām lepojās. Tās, šķiet, bija īsti briljanti un dārgmetāla kalumi. Neapšaubāmi īstas bija arī profesora smaržas un pūderi. Kad Brauers pagāja garām, uzviļņoja spēcīgs smaržu vilnis. Jokupēteri melsa, ka pēc smaržas vien varot pateikt, kur profesors nogriezies no Rīgas ielas un, pa kurā devies tālāk. Un, kurās durvīs iegājis… Pūderi biezā kārtā sabēris uz sejas tā, ka nepateikt, kāda tai nokrāsa un tā ir - ar vai bez grumbām! Šķiet, ka pat iesirmie mati ar to bija piebērti. Kādas firmas ražojumi? Kas to lai zina – ticēsim, ka smalkākās!”
Nozīmīgi gadi
Valsts ģimnāzijas absolvents Miervaldis Birze (Miervaldis Augusts Bērziņš, 1921-2000), par saviem Valmierā pavadītājiem gadiem garstāstā „Cauri Valmieras vārtiem” atcerēsies, kā no rūjienieša par kocēnieti – valmierieti kļuvis trīspadsmit gadu vecumā, 1934. gadā, un tas bijis līdz 1939. gadam, kad iekūlies Rīgā. „Tie bija manā dzīvē nozīmīgi gadi, kad bieži mainījās ne tikai kurpju numuri, bet arī rokraksts. [..] Valmierā bija pat daži trīsstāvu nami, Rūjienā neviena, Gauja piecreiz platāka par Rūju, un pa Gauju peldēja plosti! Lai arī jaunuzceltajam Rūjienas pilsētas valdes namam bija uztupināts lielīgs tornītis, tas līdz šai dienai neaizsniedza noturīgā elegancē piezemēto Zemes bankas celtni Valmierā. Tā manā skatījumā Valmiera palikusi pirmā īstā pilsēta manā dzīvē! ” (Tāli gadi, tuvi laiki. Atceres un pārdomas. Rīga, 1987. 11.-12.lpp.).
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja