New tags here

Kas skanēja Beverīnā, kas Valmierā

Dažas hipotēzes, pārdomas un minējumi par muzicÄ“Å”anu 13.-16.gs.

Lai gan varētu Ŕķist, ka par Å”o tēmu var runāt gari un plaÅ”i, tomēr nekā daudz ko stāstÄ«t nav. ArheoloÄ£isku pierādÄ«jumu par to, ka Valmieras pils vietā pirms mÅ«ra pils bÅ«tu bijusi kāda senāka apdzÄ«votÄ«ba, nav un visticamāk, ka nekad neizdosies Å”o vietu saistÄ«t ar kādu konkrētu pirmskristietÄ«bas apmetni, piemēram, teiksmaino BeverÄ«nas pili. Bet, distancējoties no jautājuma par to, vai bija un kur bija, vēlos izklāstÄ«t dažus faktus un hipotēzes par to, kas ir izpētÄ«ts par muzicÄ“Å”anu BeverÄ«nas pilÄ« Valmieras pilÄ« viduslaikos.

Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae) par latgaļu un igauņu kauju pie Beverīnas 1208. gadā rakstīts:

Priesteris, daudz nedomādams par igauņu uzbrukumu, uzkāpa uz pils aizsargsienas un, kamēr citi cÄ«nÄ«jās, skandināja, lÅ«gdams Dievu, mÅ«zikas instrumentu. Bet barbari, dzirdēdami melodiju un spalgo instrumenta skaņu, rimās, jo savā zemē tādu nebija dzirdējuÅ”i.

ā€¦ and 18 more paragraphs

MarŔnera īpaŔumi Valmierā. 2. daļa

MarŔnera īpaŔumi Valmierā. 2. daļa

PagājuÅ”ajā reizē iepazināmies ar MarÅ”nera mājas un paÅ”a Ludviga jeb Karla Roberta Lui MarÅ”nera personÄ«bu. Å oreiz aplÅ«kosim pārējos MarÅ”neram piederoÅ”os Ä«paÅ”umus un ieskatÄ«simies to vēsturē.
MarÅ”neram Valmierā piederējuÅ”i 2 Ä«paÅ”umi. Viens neapbÅ«vēts zemes gabals un 3 ēkas Bruņinieku ielā 5. Jaunākā no tām un, pateicoties tās sarkanajiem Ä·ieÄ£eļiem, arÄ« vizuāli pamanāmāka ir MarÅ”nera dzÄ«vojamā māja. (skat. iepriekŔējā mēneÅ”a ValmierietÄ«)
Bruņinieku ielai 5, kuras teritorijā ietilpa minētās 3 ēkas (MarÅ”nera māja ar Ŕķūni, Valtera namiņŔ un piebÅ«vētā dzÄ«vojamā koka ēka, kuras vietā mÅ«sdienās atrodas Muzeja izstāžu nams), MarÅ”nera Ä£imenes legāta likvidācijas komisija 1939. gada 23. decembrÄ« sniedza sekojoÅ”u novērtējumu:
MarŔnera māja:
ā€œDivstāvu Ä·ieÄ£eļu mÅ«ra ēka ar māla kārniņa jumtu. Ēka apmēram 50 gadus vecu, ar diviem dzÄ«vokļiem, no kuriem viens trÄ«sistabu un otrs divistabu. Pie abiem dzÄ«vokļiem parastās (sausās) atejas. DzÄ«vokļos Å«dens vads un kanalizācijas bez vannām; krāsnis no vienkārÅ”iem māla podiņiem; griestu augstums augÅ”stāvā 3.25m, apakÅ”stāvā 2,50m; ēkas sienas mitras, kas izskaidrojams ar pamatu izolācijas trÅ«kumu. Kārniņu jumts pa daļai bojājies un laiž cauri Å«deni. Kāpnes koka. Zem ēkas akmeņu mÅ«ra pagrabs. Visa ēka nolietojusies apmēram 60% apmērā. SaimniecÄ«bas ēka piebÅ«vēta ar vienu galu pie divstāva mÅ«ra dzÄ«vojamās ēkas. Ēka izbÅ«vēta uz kalna nogāzes un tā nolietojusies 40% apmērā. Augļu dārzs sastāv no 10 vecām, nekoptām ābelēm.ā€
Jāpiebilst, ka lÄ«dz ar ēkas pārieÅ”anu Valmieras muzeja pārziņā 2006. gadā, veiktie iekÅ”telpu remontdarbi izdzēsuÅ”i liecÄ«bas par ēkas sākotnējo funkciju.
Koka dzīvojamā ēka:

Muzeja izstāžu nams mūsdienās. Foto: Anda Ledaine 2015. gads

ā€¦ and 14 more paragraphs

Apgaismotā Valmiera

ÄŖss ieskats Valmieras elektrÄ«bas iestādes darbÄ«bā lÄ«dz 1946. gadam

19. gs. pēdējā ceturksnÄ« Vidzemē aizsākās pirmie mēģinājumi izmantot elektroenerÄ£iju rÅ«pniecÄ«bā. Dažās fabrikās un muižās parādÄ«jās pirmie lÄ«dzstrāvas Ä£eneratori. 20. gs. sākumā Valmieras apkārtnē jau izmantoja ar elektrÄ«bu darbināmas iekārtas, piemēram, elektrisko kuļmaŔīnu, kāda bijusi Rencēnu muižas saimniekam KrÄ«gsmanam.
Valmierā 1908. gadā toreizējā Dzirnavu ielā, kas atradās Gaujas nogāzē nedaudz zem pilsētas tilta, Jēgera kokapstrādes un drēbju velÅ”anas fabrikā tika uzstādÄ«ts lÄ«dzstrāvas tvaika Ä£enerators. Saražoto enerÄ£iju izmantoja gan fabrikā, gan dažiem centra veikaliem un namiem. 1909./1910. gadā Gaujas krastā zem Sv. SÄ«maņa baznÄ«cas tika uzbÅ«vēta pirmā pilsētas elektrostacija un pilsētas Å«dens sÅ«knis, kurā darbojās divi dÄ«zeļdzinēji, divi Ä£eneratori bet pēc dažiem gadiem tiek uzstādÄ«ta vācu firmas Wolf 80 ZS tvaika lokomobile un vēl viens Ä£enerators. Valmieras elektrostacija patstāvÄ«gi darbojās lÄ«dz 1939. gada rudenim, kad tika pieslēgta jaunajai Ķeguma spēkstacijai.

Dažādos dokumentos Valmieras iestāde, kas pēc bÅ«tÄ«bas bija Termoelektrocentrāle, saukta dažādi, gan par pilsētas termoelektrostaciju, gan elektrÄ«bas staciju, elektrÄ«bas iestādi, elektrostaciju, jo tās funkcija bija ne tikai ražot, bet arÄ« sadalÄ«t un piegādāt. Kā kurināmais tika izmantota nafta, malka, akmeņogles un kÅ«dra.Vēsturiski iestādes vajadzÄ«bām izmantotas vairākas piebÅ«ves, bet Å”odien palicis vien iestādei pakļautais pilsētas Å«denstornis un 20. gs. sākumā celtā Ä·ieÄ£eļu ēka, kurā atradās gan elektrostacija, gan pilsētas Å«dens sÅ«knētava.

ā€¦ and 27 more paragraphs

MarŔnera īpaŔumi Valmierā 1. daļa

MarŔnera īpaŔumi Valmierā 1. daļa

Bieži vien pastaigājoties pa Valmieras Senpilsētu vai dodoties pa gājēju tiltiņu uz Valmieras tirgu, cilvēki atskatās uz divstāvu sarkano Ä·ieÄ£eļu ēku, kas atrodas RātsupÄ«tes kraujas malā. Vieni to dēvē par ā€œsarkano mājuā€, citi ir dzirdējuÅ”i nosaukumu ā€œMarÅ”nera namsā€. ā€œSarkanās mājasā€ nosaukumu tā ieguvusi pateicoties 19.ā€“20. gadsimta mijā celto Valmieras ēku raksturÄ«gajam sarkanajam Ä·ieÄ£elim, bet, kas ir MarÅ”ners?
Nama projektētājs bijis arhitekts akadēmiÄ·is Karls Ludvigs Roberts MarÅ”ners (1847-1912). PazÄ«stams Krievijas Impērijā ar vairākiem saviem arhitektÅ«ras projektiem, gan dzÄ«vojamām, gan sakrālām ēkām, kā baznÄ«cas un klosteri. Savu izglÄ«tÄ«bu ieguvis Krievijas Impērijas mākslas un arhitektÅ«ras akadēmijā 1878. gadā. Strādājis par pasniedzēju A.L. Å tiglica tehniskās zÄ«mÄ“Å”anas akadēmijā Pēterburgā. Kāpēc viņŔ Valmierā iegādājies Ä«paÅ”umu, lai celtu Å”o ēku, pagaidām nav skaidri zināms. Iemesli varētu bÅ«t dažādi. Viens no tiem ā€“ viņa māsa bija precējusies ar ievērojamu Valmieras vācbaltu dzimtas pārstāvi vārdā Erdmans, kuriem, domājams, piederējuÅ”i Ä«paÅ”umi Valmieras pils teritorijā. Å obrÄ«d gan ēkas vēstures pirmsākumi, gan tās projektētāja un Ä«paÅ”nieka Karla Ludviga Roberta MarÅ”nera biogrāfija ir neskaidra. Tomēr pēdējā laikā ir izdevies kaut nedaudz Å”o noslēpumainÄ«bas mezglu atŔķetināt.
Latvijas Nacionālā arhÄ«va Latvijas Valsts vēstures arhÄ«vā (LNA LVVA) glabājas lieta ar nosaukumu ā€œKārļa Ludviga Roberta MarÅ”nera Ä£imenes legāts Valmierāā€. Lietas saturs atklāj daudzus lÄ«dz Å”im nezināmus, interesantus faktus, kas ļauj precizēt MarÅ”nera Ä£imenes radurakstus, gan arÄ« 19./20. gs. mijā Valmierā piederējuÅ”os Ä«paÅ”umus. Tomēr, dokumenti vēl neatklāj visas nianses.

MÅ«sdienās ā€œsarkanajā mājāā€ saimnieko Valmieras muzeja vēstures nodaļa, ēkā atrodas zinātniskā lasÄ«tava, papÄ«ra krājuma telpas, kā arÄ« pastāvÄ«gā ekspozÄ«cija ā€œTeic man, Gauja, Valmieras stāstu. I. daļaā€.

ā€¦ and 12 more paragraphs

Melnās burtnīcas stāsts

Valmieras amatnieku biedrÄ«bas CeltniecÄ«bas amatu sekcijas protokoli (1937. ā€“ 1942. gads)

Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants Valmieras vēstures avots ā€“ CeltniecÄ«bas amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, kas kalpos kā vērtÄ«gs papildinājums Å”obrÄ«d apkopotajai informācijai par amatnieku biedrÄ«bas darbu un biedriem 20. gs. 30. gadu nogalē. Neliela, tumÅ”a, bet laika zoba balinātā burtnÄ«ca sevÄ« slēpj ziņas par CeltniecÄ«bas amatu sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrÄ«bas paspārnē, lÄ«dz 1942. gada 15. aprÄ«lim. Redzams, ka dažas lapas klades beigās iztrÅ«kst, bet nav nosakāms, vai tajās vēl bijis kas rakstÄ«ts. VērtÄ«gais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucÄ«tāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aizieÅ”anas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktÄ«vs, 20. gs. 20. gadu sākumā mācÄ«jies jaundibinātajā Valmieras mÅ«zikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latvieÅ”u biedrÄ«bas simfoniskajā orÄ·estrÄ« un 30. gadu beigās aktÄ«vi darbojies Valmieras amatnieku biedrÄ«bā. Bijis ilggadējs Valmieras brÄ«vprātÄ«go ugunsdzēsēju biedrÄ«bas skursteņslaucÄ«tājs, savu amatu strādājis lÄ«dz pat sirmam vecumam, bet atmodas laikā iestājies par amatnieku biedrÄ«bas atjaunoÅ”anu. Kāda viņa sÅ«tÄ«ta pastkarte sievai 1941. gada 6. augustā ilustrē skursteņslaucÄ«tāja dzÄ«vi un darbu. Ikdiena Altenbergam pagāja, braukājot ar divriteni lielus attālumus. Pastkartē viņŔ uztraucas par sievas veselÄ«bu, par ko Voldemāra meita atceras, ka māte patieŔām daudz slimojusi. ā€ž[..] Å”odien nobraucu MatÄ«Å”os. RÄ«t braukÅ”u uz Vecati, tad uz Braslavu un tad uz Vilzēniem. Ja netikÅ”u cauri Å”onedēļ Ozolos un Dikļos, tad bÅ«s jāpaliek uz jaunnedēļu. Ja tev klājas grÅ«ti, pieņem kādu cilvēku, kas pie tevis padežūrē[..]ā€

Valmieras LatvieŔu biedrības simfoniskais orķestris nepilnā sastāvā, 1937.g. J. V. Altenbergs 1. rindā 3. no kreisās

Kopumā 23 Celtniecības amatu sekcijas sēžu Protokoli iedzīvina Valmieras vēsturi Latvijas vēstures kontekstā gan atspoguļojot Valmieras amatnieku biedrības darbu, gan personību nozīmi biedrības darbībā. Rakstītajā ir labi saskatāmi arī Latvijas politiskās vēsturi pagrieziena punkti 1930. un 40. gadu mijā.

ā€¦ and 18 more paragraphs

Valmieras amatnieku biedrÄ«ba un Latvijas AmatniecÄ«bas kamera 1937. ā€“ 1940. gadā

Turpinot tēmu ā€žAmatnieki Valmierā starp diviem Pasaules kariemā€, Å”oreiz par Valmieras amatnieku biedrÄ«bas iekŔējo struktÅ«ru, dažām problēmām un sadarbÄ«bu ar Latvijas AmatniecÄ«bas kameru 30. gadu nogalē.
20. gs. 30. gadu otrajā pusē viena no Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma iezÄ«mēm bija korporatÄ«visms, kas paredzēja arodu kameru sistēmu. Tā paredzēja apvienot ražotājus un dažādu profesiju pārstāvjus. Lai arÄ« kāda bija kameru loma saimniecÄ«bā un to lietderÄ«gums tautsaimniecÄ«bā, novadpētniecÄ«bas jomā tās mums devuÅ”as materiālus, kas palÄ«dz izprast Valmieras puses amatnieku darbÄ«bu Amatnieku kameras pakļautÄ«bā. Laikā no 1934. gada lÄ«dz 1938. gadam tika izveidotas seÅ”as kameras: TirdzniecÄ«bas un rÅ«pniecÄ«bas (1934), LauksaimniecÄ«bas (1935), AmatniecÄ«bas (1935), Darba (1936), Rakstu un mākslas (1938), Profesiju kamera (1938). kameras pārvaldÄ«ja Valsts saimnieciskā padome un Valsts kultÅ«ras padome. Kameras koordinēja tām pakļautās biedrÄ«bas, taču tām nebija lielas ietekmes autoritārās valsts saimniecÄ«bas politikā. Kameras kā ministriju konsultatÄ«vi orgāni pārzināja attiecÄ«gās nozares, un aizstāvēja to intereses un risināja konfliktus. Lai arÄ« kamerās bija 90 ā€“ 120 locekļi, lēmumus pieņēma vadÄ«tājs vienpersoniski, pakļaujoties valdoŔā režīma uzstādÄ«jumiem. Sākoties Otrajam pasaules karam, kameru sistēma pamazām izira. Vācu okupācijas laikā no 1941. lÄ«dz 1944. gadam oficiāli pastāvēja Latvijas SaimniecÄ«bas kamera, ietverot AmatniecÄ«bas galveno daļu.
1935. gada 23. martā tika pieņemts likums par Latvijas AmatniecÄ«bas kameru (LAK), lai apvienotu amatnieku biedrÄ«bas un Ŕķietami sakārtotu jautājumus. Tomēr, ņemot vērā, ka to vadÄ«tāji neuzdroÅ”inājās izteikt oficiālajai varai nepatÄ«kamu viedokli, no kamerām kā tautas pārstāvniecÄ«bas instrumentiem reālas jēgas nebija. Uz Apvienoto amatnieku biedrÄ«bas pamatiem 1937. gada 14. martā tika dibināta Valmieras amatnieku biedrÄ«ba. Bija vajadzÄ«ga LAK atļauja, bet faktiski tā bija tā pati biedrÄ«ba, kas pirms tam, tikai reformēta. Tā atradās Gaujas ielā 6, bet visu periodu pirms kara aktuāls bija kopsapulču telpu trÅ«kums. GadÄ«jās, ka kopsapulces noturēja Tirgotāju un rÅ«pnieku biedrÄ«bas zālē toreizējā JurÄ£u ielā 10, kur varēja sapulcēties 120 un vairāk cilvēku. BiedrÄ«bas budžetu veidoja biedru nauda un iestāŔanās maksa. Latvijas AmatniecÄ«bas kamera tieŔā veidā pārraudzÄ«ja to, kā tika izsniegti zeļļu un amata meistaru diplomi. Bez kameras ziņas neviena profesionāla biedrÄ«ba vairs nedrÄ«kstēja darboties. Tā bija demokrātijas ierobežoÅ”anas politika, kas lielā mērā neapmierināja iedzÄ«votājus, jo tas izmainÄ«ja biedrÄ«bu dabisko veidoÅ”anos un darboÅ”anās tradÄ«cijas, kas bija iedibinātas kopÅ” 19.gs. otrās puses. Nereti kameras pārstāvji piedalÄ«jās biedrÄ«bas kopsapulcēs, lai informētu par jauniem likumiem, normām, vai atbildētu uz neskaidriem jautājumiem. Tāpat tika ierobežotas arÄ« profesionālās biedrÄ«bas, kur arodu pārstāvji apvienojās, lai dalÄ«tos pieredzē un veicinātu profesionālo izaugsmi (ārsti, galdnieki, Å”oferi, lauksaimnieki u.tml.). Vēstures literatÅ«rā Vidzeme tiek minēta kā biedrÄ«bām bagātākais novads. LAK tieÅ”i finansēja biedrÄ«bas papildu skolu. No biedrÄ«bas sēžu protokoliem zināms, ka 1940. gada finansējums no LAK tika paredzēts papildu skolai (2000 latu apmērā) un 480 latu atbalsts biedrÄ«bas darbveža atalgojumam. Papildu skolas atklāŔana notika 1939. gada 10. februārÄ« Valmieras 2. pamatskolas telpās. MācÄ«bu maksa amatniekiem 10 latu, bet mācekļiem par brÄ«vu. PriekÅ”sēdētājs ZiediņŔ ar vēstules starpniecÄ«bu aicināja sekciju vēcākos informēt biedrus par kursu saturu (latvieÅ”u valoda, matemātika, Ä£eogrāfija utt.), kā arÄ« speciālās zināŔanas metāla apstrādē un atslēdznieku - mehāniÄ·u arodā. Interesenti drÄ«kstēja pieteikties gan vispārējai izglÄ«tÄ«bai, gan tikai specialitātei. BiedrÄ«ba pati 1940. gada budžetā paredzēja izlietot 400 latu dažādu kursu rÄ«koÅ”anai, savukārt 250 latu prognozēja ieņemt no jaunu biedru iestāŔanās maksas. Lai iestātos biedrÄ«bā, bija jāmaksā 5 lati, bet ikgadējā biedru nauda 6 lati. Biedriem ā€“ veicinātājiem un interesentiem bija lētāk.
Valmieras amatnieku biedrÄ«bā kā t.s. profesiju biedrÄ«bā bija atseviŔķas sekcijas, kā arÄ« zeļļu kopas, kurās uzņēma, kā toreiz sauca ā€žbiedrus ā€“ vecinātājusā€. Tie nebija pilntiesÄ«gi biedri, bet potenciāli topoÅ”ie biedrÄ«bas biedri, kas apguva kādu amatu. AtseviŔķas sekcijas tika apvienotas, vai likvidētas gadÄ«jumos, ja tās nespēja patstāvÄ«gi darboties. Piemēram, 1939. gada pavasarÄ« frizieri atdalÄ«jās no Daiļamatu sekcijas un tika apÅ”aubÄ«ta daiļamatu sekcijas kā atseviŔķas nodaļas pastāvÄ“Å”anas nepiecieÅ”amÄ«ba. Pārtikas un baudvielu sekcija tika nodibināta tikai 1939. gada 21. augustā, divus gadus pēc biedrÄ«bas reorganizācijas. BiedrÄ«bā darbojās arÄ« MÅ«rnieku, Celtnieku, Ādu apstrādāŔanas, Koku apstrādāŔanas, Metāla apstrādāŔanas, Tekstilamatu sekcijas, kas sevÄ« ietvēra daudz un dažādas profesijas un amatus. 1939. gada augustā tika pieņemts paÅ”valdÄ«bu likums, kas paredzēja paÅ”valdÄ«bu domē kā jaunu orgānu izveidot pilsētas padomi, kas sastāvētu no kameru pārstāvjiem. Valdei bija jāizvirza 9 pārstāvji dalÄ«bai padomē. Šāds solis visdrÄ«zāk tika darÄ«ts, lai veicinātu vēl lielāku kontroli, kā arÄ« kameru politisko ietekmi uz paÅ”valdÄ«bu lēmumiem, kaut gan arÄ« paÅ”valdÄ«bas paÅ”as Ulmaņa režīma laikā tika sastādÄ«tas ne demokrātiski, bet autoritāri. Katrā gadÄ«jumā Amatnieku biedrÄ«bas darbÄ«bu Å”ie apstākļi bÅ«tiski neietekmēja.
SvarÄ«gākos lēmumus biedrÄ«bā pieņēma valde, kas iecēla priekÅ”sēdētāju, mantzini un sekciju vecākos. Tās priekÅ”sēdētājs bija daiļkrāsotāju amata meistars Jānis ZiediņŔ (1896 ā€“ 1980). BiedrÄ«bas valde noteica, kurÅ” amata meistars ir tiesÄ«gs vērtēt zeļļus, par to informējot Latvijas AmatniecÄ«bas kameru. Viena no biedrÄ«bas biedru atbalsta funkcijām, bija naudas aizdevumi biedriem. Tas gan notika izņēmuma gadÄ«jumos, un valde attiecÄ«gi lēma par pieŔķiramās summas apmēru. 1939. gadā Kalējs Valfrēds KalniņŔ saņēma 200 latu aizdevumu ā€žamata rÄ«ku papildināŔanaiā€. Valde arÄ« uzklausÄ«ja sÅ«dzÄ«bas par biedru iespējamu nekvalitatÄ«vu darbu. Piemēram, Baltijas lauksaimnieku biedrÄ«bas vadÄ«tājs Hermanis EndzeliņŔ sÅ«dzējās par mÅ«rnieku Hermani EglÄ«ti, kurÅ” it kā lauksaimniecÄ«bas maŔīnu koplietoÅ”anas punktā Stacijas ielā 36 esot veicis nekvalitatÄ«vu darbu un atsakās kļūdu izlabot. Šādus jautājumus vispirms nodeva izskatÄ«Å”anai attiecÄ«gā sekcijā, kas konkrētajā gadÄ«jumā bija MÅ«rniecÄ«bas sekcija. BiedrÄ«bas valde pēc FinanÅ”u ministrijas rÄ«kojuma arÄ« apsekoja savas sekcijas, pārbaudot uzņēmumu Ä«paÅ”nieku meistara diplomus un/vai ā€žamatnieku kartesā€.

Valmieras daiÄ·rāsotāja amata meistars Jānis ZiediņŔ (1896.g. 8. dec. ā€“ 1980.g. maijs) foto H. Zemvalds.
Valmieras amtnieku biedrÄ«bas valde. Pirmajā rindā no kreisās kurpnieks Hermanis Miezis, zeltkalis Jānis Teteris, daiļkrāsotājs Jānis ZiediņŔ, maiznieks Jānis Eiduks un skursteņslaucÄ«tājs Aleksis Johansons. Foto: V. Vekteris.

ā€¦ and 6 more paragraphs

RažoŔanas brāķis

Satraukums par a/s ā€žBekona Eksportsā€ Valmieras fabrikas produkciju

Jaunais gads sācies ar vēlmi atgādināt par saimniekoÅ”anu Valmieras pagātnē. 20.gs. 20. gadu beigās darbu uzsāka Valmieras Eksportkautuve. 30. gados rÅ«pniecÄ«bas kompleksā strādājoŔās a/s Bekona Eksports Valmieras fabrikas vēsture kādu laiku nav bijusi Valmieras muzeja pētnieku redzeslokā. (Par Valmieras kautuves un gaļas kombināta vēsturi plaŔāk lasiet Matildas Kravales rakstu Liesmā 2003. gada 5. decembrÄ«).

Å oreiz par kādu 1937. gada maijā tapuÅ”u ziņojumu, kas atradies Latvijas Nacionālā arhÄ«va FinanÅ”u ministrijas TirdzniecÄ«bas un RÅ«pniecÄ«bas departamenta dokumentos. Tā saturs atspoguļo kādu nepatÄ«kamu starpgadÄ«jumu Londonā, kur uzturējās Latvijas lauksaimniecÄ«bas ataÅ”ejs EmÄ«ls Zelmenis (Zolmanis). Strādājot Latvijas ārlietu dienestā no 1927. lÄ«dz 1939. gadam, viņa pienākumos no 1931. gada ietilpa arÄ« Latvijas lauksaimniecÄ«bas jautājumu aizstāvÄ“Å”ana Londonā kā uzņēmuma ** Anglo ā€“ Baltic Produce Company padomes priekÅ”sēdētājam. Uz EmÄ«la Zelmeņa ziņojuma lieliem burtiem rakstÄ«ts KONFIDENCIĀLI, un tas 1937. gada 31. maijā no Ārlietu ministrijas pārsÅ«tÄ«ts gan ZemkopÄ«bas ministrijai, gan arÄ« tālāk FinanÅ”u ministrijas TirdzniecÄ«bas departamentam.

ā€¦ and 12 more paragraphs

Valmieras apvienotās amatnieku biedrība īsi pirms Otrā pasaules kara

Valmieras apvienotā amatnieku biedrÄ«ba Valmierā darbojās no 1917. gada lÄ«dz Otrajam pasaules karam. Pēc Latvijas AmatniecÄ«bas Kameras pieprasÄ«juma 1936. gadā tā tika reformēta, bet darbÄ«bu turpināja. BiedrÄ«ba organizējās sekcijās, apvienojot radniecÄ«gus amatus. Savas pastāvÄ“Å”anas laikā amatnieku biedrÄ«ba apvienoja vairāk nekā 300 biedru 55 amatos. Å oreiz apskatÄ«sim biedru sarakstu, kas datēts ar 1939. gada 15. janvāri un tajā uzrādÄ«ti 195 biedri. Lai izvērtētu kopainu, izmantoju 1919. un 1930. gada ā€žjaunuzņemto biedru sarakstusā€, kas atspoguļo gan par biedru nodarboÅ”anos, gan dzÄ«ves vietu.

Valmieras apvienoto amatnieku biedrības biedru skaits un izvietojums 1939. gadā pēc dzīves vietas

Pirmkārt, bÅ«tisks ir fakts, ka, lai arÄ« biedrÄ«bas nosaukumus nesa Valmieras vārdu, tajā stājās amatnieki arÄ« no apkārtējiem pagastiem. Tas izskaidrojams ar to, ka biedrÄ«bas bija atļauts dibināt paÅ”valdÄ«bās ar lielāku iedzÄ«votāju skaitu, respektÄ«vi, Valmierā. 20. gs. 30. gadu nogalē Valmieras amatnieku biedrÄ«bas biedru sarakstā uzskaitÄ«tās personas lielākoties dzÄ«voja Valmierā, bet neliela daļa biedru bija apkārtnes pagastos dzÄ«vojoÅ”ie (MatÄ«Å”os, Rencēnos, Kokmuižas pag., Dauguļu pag, Jaunvāles pag., Brenguļu pag., Burtnieku pag.). Protams, par amatniekiem, kas nebija nekur reÄ£istrēti vai darbojās tā saucamajā ā€žÄ“nas zonāā€, ziņu trÅ«kst.

ā€¦ and 8 more paragraphs