Ražošanas brāķis

Satraukums par a/s „Bekona Eksports” Valmieras fabrikas produkciju

Jaunais gads sācies ar vēlmi atgādināt par saimniekošanu Valmieras pagātnē. 20.gs. 20. gadu beigās darbu uzsāka Valmieras Eksportkautuve. 30. gados rūpniecības kompleksā strādājošās a/s Bekona Eksports Valmieras fabrikas vēsture kādu laiku nav bijusi Valmieras muzeja pētnieku redzeslokā. (Par Valmieras kautuves un gaļas kombināta vēsturi plašāk lasiet Matildas Kravales rakstu Liesmā 2003. gada 5. decembrī).

Šoreiz par kādu 1937. gada maijā tapušu ziņojumu, kas atradies Latvijas Nacionālā arhīva Finanšu ministrijas Tirdzniecības un Rūpniecības departamenta dokumentos. Tā saturs atspoguļo kādu nepatīkamu starpgadījumu Londonā, kur uzturējās Latvijas lauksaimniecības atašejs Emīls Zelmenis (Zolmanis). Strādājot Latvijas ārlietu dienestā no 1927. līdz 1939. gadam, viņa pienākumos no 1931. gada ietilpa arī Latvijas lauksaimniecības jautājumu aizstāvēšana Londonā kā uzņēmuma ** Anglo – Baltic Produce Company padomes priekšsēdētājam. Uz Emīla Zelmeņa ziņojuma lieliem burtiem rakstīts KONFIDENCIĀLI, un tas 1937. gada 31. maijā no Ārlietu ministrijas pārsūtīts gan Zemkopības ministrijai, gan arī tālāk Finanšu ministrijas Tirdzniecības departamentam.

Nedaudz par Bekona eksporta vēsturi. 20.gs. 20. gadu otrajā pusē Valmierieši dibināja kooperatīvu, lai ražotu bekonu eksportam uz Rietumeiropas valstīm, īpaši Angliju. Jaunuzceltā Valmieras eksportkautuves kompleksa atklāšana notika 1928. gada 23. oktobrī. Pamatakmens ielikšanā 1927. gada 15. septembrī piedalījās agronoms un Saeimas deputāts Kārlis Ulmanis, bet pasākuma svinīgumu atainoja prese.

Valmieras eksportkautuves pamatakmens ielikšana. Žurnāls „Svari” 1927. gada 27. septembrī.
Valmieras eksportkautuve ap 1929./30. gadu.

Valmieras saimniecības vēsturē ir svarīgi atzīmēt, ka kautuves ar tik lielu kapacitāti tolaik Latvijā bija četras. Valmierā un Liepājā pa vienai un Rīgā divas. (Bekona lielvalstī Dānijā vairāk par 50 kautuvēm) Pasaules ekonomiskā krīze 1929. gadā iezīmēja uzņēmuma pastāvēšanas problēmas, kas beidzās ar kooperatīvās sabiedrības Valmieras eksportkautuve maksātnespēju un likvidāciju 1933. gada maijā. Tā vietā valdības līmenī tika nolemts atbalstīt bekona ražošanu, izveidojot valsts akciju sabiedrību Bekona Eksports. Ar šo soli tika panākts, ka vienīgi valstij bija tiesības noteikt iepirkumu cenas un regulēt cūkgaļas produktu eksportu. Ārzemju tirgū galvenais bija eksportpreču kvalitāte, tāpēc ražošanas brāķi nebija pieļaujami. Par to liecina uz atašeja vēstules ar sarkanu tinti veiktā atzīme: „Zināšanai – Ja bojāsim tirgu ar sliktas kvalitātes preci, cīņa būs pārlieku grūta pie mūsu produktu novietošanas ārvalstīs.”

Skats uz akciju sabiedrību „Bekona Eksports”, 1934.g

Valmieras fabrikas direktors bija akciju sabiedrības valdes ievēlētais agronoms Herberts Bergmanis (1903. – 1942). Dzimis Kocēnu pagastā un vadījis fabriku līdz nacionalizācijai 1940. gada rudenī. Herberts Bergmanis kopumā tiek vērtēts pozitīvi, jo viņa laikā notika fabrikas paplašināšanās, strādnieku skaits piecos gados no 37 palielinājās līdz 145. Fabrikas valde palīdzēja ierīkot tolaik jauno Valmieras tirgu. Kocēnu pagastā viņu piemin kā pamatskolas karoga fonda dibinātāju. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā viņa liktenis bija līdzīgs tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju. Kļūstot par Padomju represiju upuri, Bergmanis tika nošauts Sverdlovskā 1942. gadā.

Vēstules pilns teksts 1937. gada 6. maijā:

Valmieras „Bekona eksports” strādnieki pie galdiem – saiņo gaļu maisos nosūtīšanai uz Angliju. Foto 1937. g. Valmiera

Jāatzīmē, ka diemžēl ziņojumā netiek izskaidroti brāķētās produkcijas rašanās iemesli un arhīva lietā nav pievienoti nekādi citi paskaidrojoši dokumenti par Valmieras fabrikas rīcību problēmas risināšanā. Par situācijas uzlabojumu liecina vien lauksaimniecības atašeja ziņojuma noslēgumā paustā pārliecība par kvalitātes uzlabošanos un tas, ka citas sūdzības par Valmieras kautuvi nav fiksētas. Lai vai kā vēsturnieka pienākums ir pēc iespējas objektīvāk atspoguļot notikumus. Pēc vairākām paaudzēm šāds it kā ne visai glaimojošs fakts pārvērties par nelielu, bet spilgtu papildinājumu stāstā par veiksmēm un neveiksmēm.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Id
983