Satraukums par a/s „Bekona Eksports” Valmieras fabrikas produkciju
Jaunais gads sācies ar vēlmi atgādināt par saimniekošanu Valmieras pagātnē. 20.gs. 20. gadu beigās darbu uzsāka Valmieras Eksportkautuve. 30. gados rūpniecības kompleksā strādājošās a/s Bekona Eksports Valmieras fabrikas vēsture kādu laiku nav bijusi Valmieras muzeja pētnieku redzeslokā. (Par Valmieras kautuves un gaļas kombināta vēsturi plašāk lasiet Matildas Kravales rakstu Liesmā 2003. gada 5. decembrī).
Šoreiz par kādu 1937. gada maijā tapušu ziņojumu, kas atradies Latvijas Nacionālā arhīva Finanšu ministrijas Tirdzniecības un Rūpniecības departamenta dokumentos. Tā saturs atspoguļo kādu nepatīkamu starpgadījumu Londonā, kur uzturējās Latvijas lauksaimniecības atašejs Emīls Zelmenis (Zolmanis). Strādājot Latvijas ārlietu dienestā no 1927. līdz 1939. gadam, viņa pienākumos no 1931. gada ietilpa arī Latvijas lauksaimniecības jautājumu aizstāvēšana Londonā kā uzņēmuma ** Anglo – Baltic Produce Company padomes priekšsēdētājam. Uz Emīla Zelmeņa ziņojuma lieliem burtiem rakstīts KONFIDENCIĀLI, un tas 1937. gada 31. maijā no Ārlietu ministrijas pārsūtīts gan Zemkopības ministrijai, gan arī tālāk Finanšu ministrijas Tirdzniecības departamentam.
Augsti godāts Ministra kungs,
Ievērojot jautājuma nopietnumu, sakarā ar neapmierinošiem bekona ražošanas apstākļiem Valmieras kautuvē, pagodinos piesūtīt Jums, augsti godāts Min. kungs, personīgi manu ziņojumu jautājumā par sliktas kvalitātes bekona sūtīšanu uz Angliju un atļaujos cerēt, ka ar Jūsu gādību līdzīgi gadījumi Valmieras kautuvē vairs neatkārtosies.
Ar cieņu, Lauksaimniecības atašejs E. Zolmanis
Augsti godātam J. Birznieka kungam, Zemkopības ministram Rīgā
Nedaudz par Bekona eksporta vēsturi. 20.gs. 20. gadu otrajā pusē Valmierieši dibināja kooperatīvu, lai ražotu bekonu eksportam uz Rietumeiropas valstīm, īpaši Angliju. Jaunuzceltā Valmieras eksportkautuves kompleksa atklāšana notika 1928. gada 23. oktobrī. Pamatakmens ielikšanā 1927. gada 15. septembrī piedalījās agronoms un Saeimas deputāts Kārlis Ulmanis, bet pasākuma svinīgumu atainoja prese.
Valmieras saimniecības vēsturē ir svarīgi atzīmēt, ka kautuves ar tik lielu kapacitāti tolaik Latvijā bija četras. Valmierā un Liepājā pa vienai un Rīgā divas. (Bekona lielvalstī Dānijā vairāk par 50 kautuvēm) Pasaules ekonomiskā krīze 1929. gadā iezīmēja uzņēmuma pastāvēšanas problēmas, kas beidzās ar kooperatīvās sabiedrības Valmieras eksportkautuve maksātnespēju un likvidāciju 1933. gada maijā. Tā vietā valdības līmenī tika nolemts atbalstīt bekona ražošanu, izveidojot valsts akciju sabiedrību Bekona Eksports. Ar šo soli tika panākts, ka vienīgi valstij bija tiesības noteikt iepirkumu cenas un regulēt cūkgaļas produktu eksportu. Ārzemju tirgū galvenais bija eksportpreču kvalitāte, tāpēc ražošanas brāķi nebija pieļaujami. Par to liecina uz atašeja vēstules ar sarkanu tinti veiktā atzīme: „Zināšanai – Ja bojāsim tirgu ar sliktas kvalitātes preci, cīņa būs pārlieku grūta pie mūsu produktu novietošanas ārvalstīs.”
Valmieras fabrikas direktors bija akciju sabiedrības valdes ievēlētais agronoms Herberts Bergmanis (1903. – 1942). Dzimis Kocēnu pagastā un vadījis fabriku līdz nacionalizācijai 1940. gada rudenī. Herberts Bergmanis kopumā tiek vērtēts pozitīvi, jo viņa laikā notika fabrikas paplašināšanās, strādnieku skaits piecos gados no 37 palielinājās līdz 145. Fabrikas valde palīdzēja ierīkot tolaik jauno Valmieras tirgu. Kocēnu pagastā viņu piemin kā pamatskolas karoga fonda dibinātāju. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā viņa liktenis bija līdzīgs tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju. Kļūstot par Padomju represiju upuri, Bergmanis tika nošauts Sverdlovskā 1942. gadā.
Vēstules pilns teksts 1937. gada 6. maijā:
Zemkopības ministrijai Rīgā.
Pagodinos ziņot, ka Valmieras bekona kautuves bekons, kas pienācis Londonā aprīļa mēneša beidzamās trijās nedēļās, ir bijis ārkārtīgi sliktas kvalitātes- tik slikts, ka no kārtējiem pircējiem tas pa lielākai daļai ir ticis sūtīts atpakaļ. Tā kā šinī laikā Londonā uzturējās veterinārārsts J. Eglīts, kurš gan ar telegrammu, gan vēstuļu palīdzību deva attiecīgus norādījumus Valmieras kautuvei, tad šinī rakstā aprobežošos vienīgi ar vispārēju ziņojumu par lietas apstākļiem.
Saskaņā ar angļu firmu norādījumiem, Valmieras kautuves bekons beidzamo 4-5 mēnešu laikā, līdz š.g. aprīļa mēnesim, esot bijis pilnīgi apmierinošas kvalitātes. Mūsu saimnieciskā organizācija Londonā tamdēļ bija varējusi iegūt ļoti solīdus bekona noņēmumus un pakāpeniski uzlabojusi cenas mūsu bekonam.
Sabojājušos bekonu apskatīju kopā ar veterinārārstu J. Eglīti un Anglo-Baltic Produce Co. direktoru M. Nelsonu š.g. 19. aprīlī, Mančesterā. Pavisam atsūtīti atpakaļ 60 saiņi un vēl divas prāvas kastes ar atgriestiem priekššķiņķiem. Lielākā daļa apskatīto bekona pusīšu izrādījās jau apglumējušas, ar dažāda stipruma zaļas krāsas gaļas virsmu. Kā vairākas firmas ir norādījušas, tad minētais bekons pie saiņu attaisīšanas esot vēl ar samērā pieņemamu ārējo izskatu, bet pēc pāris dienām tas jau paliekot zaļš, kamdēļ veikalos to nevarot turēt. Acīmredzot kaut kas neesot kārtībā ar bekona izgatavošanu un sālīšanu. Apskatot atpakaļ atsūtītos priekššķiņķus (pārējo bekona pusītes daļu vēl kaut kā esot varējuši izmantot) no nedēļu agrāka sūtījuma, pēdējo gaļa no ārienes bija stipri zaļas krāsas un ar pavisam spilgti zaļu gaļas krāsu plecu iegriezuma iekšienē, kas vairāk izskatījās pēc anilīna krāsas, bet ne krāsu zaudējušas gaļas. No izdarīto analīžu rezultātiem redzams, ka šo priekšplecu gaļā atrasts par daudz liels procents salpetra, bet maz sāls. Domājams, ka lielais salpetra procents būs bijis par iemeslu tik ātrai gaļas krāsas bojāšanai.
Bekonu apskatījām pēc tam katru nedēļu un vēl speciāli š.g. 5. maijā Mančesterā, kad pēdējais atkal no pircēja bija atsūtīts atpakaļ, kā nederīgs. Šo bekona firma saņēmusi š.g. 3. maijā, tā tad šis bekons bijis no tikko pienākušās partijas. Arī šis bekons nebija nemaz labāks par jau aprakstīto- apglumējis un ar nozaļojušu gaļas virskārtu- gan plankumu veidā. Nogaršojot šķiņķa liesumu, pēdējam vēl arvienu jūtama nepietiekoša sālīšana un pie tam sevišķa nelāga piegarša, no kuras nevarēju atsvabināties stundas divas pēc tam. Tas nozīmē, ka gaļa sākusi bojāties arī dziļāk par pašu virskārtu.
Tanī pašā dienā dabūjām apskatīt ar to pašu kuģi pienākušo Liepājas kautuves bekonu, kurš, ja to salīdzina ar Valmieras kautuves bekonu, bija „kā diena pret nakti”, t.i., patīkama izskata un krāsu- tāds, kādam bekonam jābūt. Tas norāda, ka iemesli Valmieras kautuves bekona kvalitātei nav jāmeklē ne Anglijā, ne par to pārsūtīšanas laiku, bet gan kautuvē pašā.
Tā kā šāda rīcība, sūtot tik sliktu bekonu uz Angliju, nes mūsu saimnieciskām interesēm milzu zaudējumus, ne tikvien no zemākām cenām, kādas par šādu bekonu vēl izdodas iegūt, bet vēl vairāk caur tirgus un laba vārda zaudēšanu, tad vēl ņemot vērā, ka līdzīgi gadījumi ar Valmieras kautuves bekona neapmierinošu kvalitāti nenāk priekšā pirmo reizi, jānāk pie atziņas, ka šāda bekona ražošana ir jānovērš.
Kā mani informē, tad š.g. 6. maijā pienācis bekons jau esot daudz patīkama izskata un jācer, ka pēdējā gaļas kvalitāte un krāsa vairs tik ātri nebojāsies un auģšminētie nožēlojamie trūkumi pie mūsu bekona vairs neatkārtosies.
Lauksaimniecības atašejs
(LNA LVVA 4585.f.,1.apr.,6774.l.)
Jāatzīmē, ka diemžēl ziņojumā netiek izskaidroti brāķētās produkcijas rašanās iemesli un arhīva lietā nav pievienoti nekādi citi paskaidrojoši dokumenti par Valmieras fabrikas rīcību problēmas risināšanā. Par situācijas uzlabojumu liecina vien lauksaimniecības atašeja ziņojuma noslēgumā paustā pārliecība par kvalitātes uzlabošanos un tas, ka citas sūdzības par Valmieras kautuvi nav fiksētas. Lai vai kā vēsturnieka pienākums ir pēc iespējas objektīvāk atspoguļot notikumus. Pēc vairākām paaudzēm šāds it kā ne visai glaimojošs fakts pārvērties par nelielu, bet spilgtu papildinājumu stāstā par veiksmēm un neveiksmēm.
Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks