Vēsturiski Gauja kā upe un tās krasti ne tikai dzejnieku apdziedāta tikšanās vieta, bet arī būtisks ekonomiskās attīstības faktors, svarīgs pārvietošanās ceļš un iztikas avots. Viens no tiem, kurš pelnīja ikdienas iztiku uz Gaujas – mūsu stāsta varonis Aleksandrs Zeins. Divdesmitā gadsimta sākumā šim enerģiskajam un rosīgajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas „Stražņiks” kapteini, bet par Zeina māju sauca staltu divu stāvu ēku uz Dzirnavu (mūsdienās Leona Paegles) ielas Valmierā. Jāprecizē, ka vēl pirms kļūšanas par minētās tvaika liellaivas kapteini, viņu cildināja kā labāko sava aroda pratēju visā Gaujas garumā!
GAUJAS LAIVINIEKS
Jau deviņpadsmitā gadsimta vidū, pēc 1850. gada, latviešu tirgotājs Dāvis Jankavs (1821-1897) uzbūvēja 6 liellaivas preču transportam pa Gauju. Tēva amatu turpināja dēls Pēteris (1843-1927), kuram gan no savulaik apritē esošajām sešām nu bija palikušas vien divas liellaivas… Tās ik dienu kursēja no Valmieras uz Rīgas jūras līci un Daugavu, atpakaļ vedot dažādas Rīgā nopirktās preces un lietas, kuras savukārt līdz dzelzceļa līnijas atklāšanai 1889. gada augustā, šeit nopirkt uz vietas nevarēja. Diemžēl, Gaujai piemērotās seklās liellaivas - garākos un tālākos braucienos pa jūru nebija drošas, tādēļ pārvadājumus Jankavs pārtrauca. 1881. gada pavasarī Gaujas Krāču dzirnavu nomnieks Šmits iegādājās un turēja pie Valmieras tvaika laivu, lai „pierādītu, ka Gauja ir kuģojama upe un baļķi pa viņu nav vaļā (brīvi) pludināmi. Šmits savu nolūku nesasniedza, bet pulksteņu taisītājs Meijers, kā Šmita kuģa kapteinis, sagādāja Valmieras kungiem un dāmām daudz jauku stundu, viņus šai tvaikonītī pa Gauju augšup un lejup vizinādams.” (no skolnieka Jāņa Ansberga atmiņām). Gadsimtu mijā šo jauko tradīciju atjaunoja neviens cits kā Aleksandrs Zeins. Reklāmas sludinājumā laikrakstā „Valmieras Ziņojumu Lapa” (Nr.10., 1901. 26. 05.-1.lp.) lasāms, ka „braucienus ar laivu pa Gauju cauri Vidzemes Šveicei augstcienībā iesaka laivinieks A. Seine, pazīstams arī kā Mummels.” Laivā Zeins varēja uzņemt no 6 līdz 8 personām. Pasažieru labsajūtai laivu vakaros iluminēja (apgaismoja – preciz. I.Z.) ar laternām. Par cenām spriediet, cienījamie lasītāji, paši: upes gleznaino skatu baudīšana līdz Sietiņiezim 3 rubļi, līdz Lodes dzelzceļa stacijai 4 rubļi, līdz Jāņmuižas pārceltuvei 5 rubļi, Raiskuma pārceltuvei 6 rubļi, līdz Meyershof, muižai aiz Cēsīm 7 rubļi, Līgatnes pārceltuvei 10 rubļi, populārākajam galamērķim Segewold jeb Siguldai 15 rubļi, līdz Murjāņu tiltam 20 rubļi. Ja kāds vēlējās nokļūt līdz Carnikavai, tad nācās šķirties no visai ievērojamas summas - 25 rubļiem. Tā, cītīgi krājot rubli pie rubļa, 1905. gadā Zeins nopirka lielāku un tehniski labāk aprīkotu peldlīdzekli pasažieru pārvadāšanai, taču līdzīgi kā viņa priekšgājējiem, nācās rēķināties ar neveiksmīgām vasaras sezonām un finansiāliem zaudējumiem.
UZ DZIRNAVU IELAS
Valmieras muzeja krājumā glabājās Aleksandra Zeina audžumeitas Bertas Jaunozolas (1903-1984) dēla J. Jaunozola rakstītas atmiņas par mājas vēsturi un notikumiem, kuri tajā risinājušies: „Mūsdienās, 1985. gadā, Zeina māja vairs nav saglabājusies, jo sešdesmito gadu vidū tās vietā uzcēla citu, kurā ilgus gadus darbojās sanitāri epidemioloģiskās stacija (pašlaik tajā izvietojas Valsts vides dienesta Valmieras Reģionālā Vides pārvalde -preciz. I.Z.). Senāk tur atradās iekopts liels augļu un ogu dārzs. Virzienā uz Gaujas pusi, apmēram daļēji uz to vietu, kura tagad meteoroloģiskā stacija, stāvēja liela koka māja. Tās apakšējā stāvā atradās sešas istabas ar 2 gaiteņiem. Augšējā bēniņu stāvā bija izbūvētas 2 nelielas jumta istabiņas. Māja piederēja privātīpašniekam Aleksandram Zeinam (Alexander Sein; 1866. 29.05. - 1941. 01.09.). Zeins mira vācu okupācijas laikā, 75 gadu vecumā. Apbedīts Valmieras pilsētas kapos.
Pēc mātes stāstītā, tieši Zeins viens no iniciatoriem, lai uz Gaujas atklātu kuģīšu satiksmi. Taču Gaujas gultņu sēkļi un dažādība nav sekmējuši ūdensceļa veida satiksmi. Audžutēvs veicis gan uguņošanas darbus, gan kungus, vadājis pa Gauju līdz Murjāņu tiltam. Pēdējos dzīves gados valsts iestādes pavēlējušas atbrīvot šajā privātmājā vienu istabu, kur pirms tam bijusi ierīkota veclietu tirgotava. Atbrīvoto telpu kapitāli izremontēja un nodeva dzejnieka Rietekļa rīcībā. Caur viņa istabas diviem logiem pavērās skats uz Gauju. Telpā iespīdēja dienvidu un vakara saule. Dzejnieku apkopa Zeina mājas īrniece Anna Grāpe. Vēl pirms 1941. gada, Zeins pārdeva māju ar visu zemes gabalu Valmieras pilsētas valdei. Noslēdza līgumu ar noteikumiem, ka mājas 2 istabas, tās kreisajā pusē ar palīgtelpām, tiek bezmaksas lietošanā nodotas agrākajam īpašniekam Aleksandram Zeinam ar ģimeni līdz mūža vakaram.
Pilsētas valde sāka intensīvu darbību, lai izpētītu vietu un atrastu kvalitatīvu grants slāni. To atrada toreizējā Zeinu dārza vietā. Tas bijis ar plašiem aveņu un zemeņu stādījumiem. Uz dārzu veda vārtiņi, tālāk celiņš uz māju. Arī ap māju auguši ogu krūmi. Apkārt dārzam slējās koka sēta. Iela bija bruģēta. Grants bijusi smalka un pilsētai īsta zelta ādere, lai to izmantotu attiecīgām vajadzībām. Darbus veica ar lāpstām, granti ieberot ķerrās. Daļēji uz vietas tikuši lieti arī cementa rori. Vēlāk ierīkoja slēgtu barjeru un grants vedējs tika tikai iekšā ar sarga atļauju. Nedaudz tālāk, kalna pacēlumā stāvēja, un no Gaujas krasta esot bijusi labi redzama mātes audžuvecāku māja. Koka nams nodega 1944.gada septembrī, naktī no 23. uz 24. septembri. Pašreizējās ēkas teritorija atrodas uz krietni zema līmeņa pēc grunts slāņa noņemšanas. Kreiso pusi agrāk sedza vecās kapsētas akmeņu sētas mūris. Visa dārza teritorija veidoja skaistu kopskatu. Labajā dārza krasta malā auga 2 egles. Pa krastu nogāzes gravu varēja nokļūt uz Gauju.”
Par Zeina nāvi Valmieras Dzimtsarakstu nodaļai ziņoja audžumeita Berta, kura dzīvoja turpat pie audžuvecākiem Dzirnavu ielā Nr. 13. Savu bērnu Zeiniem nebija. Ir zināms, ka 1901. gada jūlijā Aleksandrs pie altāra vedis Marri Birnbaumu. Viņam – 35, līgavas vecums nav zināms, vien tas, ka Marri no Rubenes draudzes. Pats Aleksandrs nāca no kuplas ģimenes. Tēvam, Krievijas militārā dienesta zaldātam - igaunim Jānam Zeinam no Vilandes apriņķa vien 24 gadi, kad 1851. gadā vasarā Valmierā laulājās ar gadu jaunāko tautieti Anni Jakobsoni no Zārenhofas (neliela muižiņa 30 verstu no Tērbatas – preciz. I.Z.). Jaunlaulātajiem piešķīra istabu kazarmās. Tajā pasaulē nāca prāvs bērnu pulciņš. Trīs meitas un trīs dēli: Doroteja (1852.), Anna (1854.), Karolīne (1856 - 1862.), Mārcis (1860.), Kārlis (1862 - 1863) un 1866. gada 16. maijā, pēc vecā stila, pastarītis Aleksandrs. Zēns pēc vietējās draudzes skolas beigšanas palika mājās un pelnīja iztiku ar dažādiem gadījuma rakstura darbiem. Vecākā no māsām, Doroteja pēc iesvētībām devās uz tēva dzimteni Fellinu (Vilandi). Vidējā māsa Anna uzsaka kalpones gaitās Burtnieku draudzē. Pamazām izklīda pasaulē arī pārējie brāļi un māsas.
Aleksandra Zeina dzīves izaicinājums – savaldīt un gūt virsroku pār untumainajiem Gaujas atvariem, bija lemts piepildīties. Pateicoties viņa iniciatīvai, upes skaistumu uz viņa vadītā kuģīša novērtēja simtiem valmieriešu un pilsētas viesu. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs