Kam senÄk alus derÄja?
No sentÄvu laikiem mums palicis uguns rituÄls un alus, bez kuriem neiedomÄjami lieli godi un svÄtki. Alum senÄk piedÄvÄja vispirms sakrÄlas un dziednieciskÄs Ä«paŔības. Tam pamatÄ senatnÄ bija raudzÄts savvaļas biÅ”u medus. PaplaÅ”inoties labÄ«bas audzÄÅ”anai, alu sÄka vairÄk gatavot no graudiem. TomÄr medus dzÄrieni saglabÄjas lÄ«dz jaunÄkajiem laikiem. Medalus, alus apdziedÄts dziesmÄs, cildinÄts teikÄs, tautas ticÄjumos. Baltu zemÄs, kur ÄrstÄÅ”ana balstÄ«jÄs uz dabÄ«giem lÄ«dzekļiem, daudzÄs zÄles tika radÄ«tas uz medalus, vÄlÄk uz alus bÄzes. Ar alu pÄc ceļojuma (Ä«paÅ”i karavÄ«ri pÄc karagÄjiena) ierÄ«vÄja kÄjas, lai tÄs nesÄp. Slimniekiem dzina no aknÄm akmeÅus, skaloja muti pret zobu sÄpÄm, sievietÄm tas bija izcils lÄ«dzeklis novecojoÅ”ai Ädai; vakarÄ ar alu mazgÄja seju un to nenoslaukot gÄja gulÄt, no rÄ«ta nomazgÄ ar siltu Å«deni. Matus izskaloja ar alu, lai bÅ«tu stiprÄki, spÄ«dÄtu. (Varat alus lietderÄ«bu kosmÄtikÄ pÄrbaudÄ«t arÄ« tagad - bÅ«s savdabÄ«gs tests mÅ«spuses dzÄ«vajiem aliem, bet ar sterilizÄcijai pakļautiem ālabÄk nemÄÄ£iniet). VÄl 19. gs. sÄkumÄ zÄles ieteica dzert kopÄ ar alu, jo dabÄ«gais alus labi tonizÄ, dezinficÄ un stiprina organismu.
GalvenÄ izejviela alum bija labÄ«ba: visvairÄk mieži, bet minÄti arÄ« kvieÅ”i, auzas, griÄ·u mistrs. Lai tas tik Ätri nesaskÄbtu, klÄt lika ozola mizas, oÅ”u lapas, pelaŔķus, vaivariÅus, bet visbiežÄk apiÅus. TÄdu alu sauca par rÅ«gtu jeb apiÅotu pretstatÄ saldam jeb medotam.