Ar prūŔu sīkstumu
TÄ bijis
LÄ«dz pat 1866. gadam satiksmi pÄr Gauju, no tÄs lÄzenÄ krasta uz otru upes krastu, aiz kura tÅ«lÄ«t sÄkÄs pilsÄta, uzturÄja vienÄ«gi tÄ sauktais prÄmis jeb pÄrceltuve. MÅ«sdienÄs tik ierastÄ tilta ŔķÄrsoÅ”ana dažÄs minÅ«tÄs, vÄl gadus simt piecdesmit senÄk, prasÄ«jis daudz laika un pacietÄ«bas. PilsÄtniekus tas interesÄja mazÄk, tad tuvÄjo pagastu zemnieki ā kaugurieÅ”i, cempÄnieÅ”i, trikÄtieÅ”i, liepÄnieÅ”i un tÄlÄkie braucÄji, kas ceļu mÄroja uz CÄsÄ«m, Raunu vai Smilteni, kurnÄja un skaļi pauda savu neapmierinÄtÄ«bu:ā[..] seviŔķi grÅ«ti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pÄrcÄlÄjs, kas dzÄ«voja Kauguru pusÄ (PÄrgaujÄ), sala dÄļ uzturÄjÄs savÄ mÄjÄ. NÄcies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prÄmnieks sadzirdÄjis un cÄlies pÄri.ā (H. EnzeliÅÅ”. Skati Valmieras pilsÄtas, draudzes un novada pagÄtnÄ. Valmiera, 1932.).