Tā bijis
Līdz pat 1866. gadam satiksmi pār Gauju, no tās lēzenā krasta uz otru upes krastu, aiz kura tūlīt sākās pilsēta, uzturēja vienīgi tā sauktais prāmis jeb pārceltuve. Mūsdienās tik ierastā tilta šķērsošana dažās minūtēs, vēl gadus simt piecdesmit senāk, prasījis daudz laika un pacietības. Pilsētniekus tas interesēja mazāk, tad tuvējo pagastu zemnieki – kaugurieši, cempēnieši, trikātieši, liepēnieši un tālākie braucēji, kas ceļu mēroja uz Cēsīm, Raunu vai Smilteni, kurnēja un skaļi pauda savu neapmierinātību:„[..] sevišķi grūti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pārcēlājs, kas dzīvoja Kauguru pusē (Pārgaujā), sala dēļ uzturējās savā mājā. Nācies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prāmnieks sadzirdējis un cēlies pāri.” (H. Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.).
Pajūgu un gājēju skaitam pieaugot, sevišķi tirgus dienās, rindas abos krastos kļuva arvien garākas. Kas darāms? Jārīkojas, jo jau vairākkārt pašvaldībai iesniegtas sūdzības par to, ka prāmis savu uzdevumu vairs nevarot veikt. Tilta būve prasītu lielus finansu resursus. Liekas naudas pilsētas kasē tolaik, protams, nebija un, lai būtu lētāk, izsludināja būvmateriālu (koku) cenu aptauju. Meklēja atbalstītājus, kas savu artavu topošajam tiltam varēja dot gan naudā, gan graudā – kokos. Tagad atlika vien izvēlēties pašu tilta cēlāju. Par tādu kļuva tolaik gados pavisam jaunais valmierietis Ferdinands Morics Meijers. Kas bijis šis rosīgais vīrs?
Valmierietis
Ferdinands Morics Meijers (Ferdinand Moritz Meyer; 1838.) lielāko daļu mūža nodzīvoja Valmierā. Mūsdienās viņa un viņam padoto vīru profesiju sauktu par tiltu inženieriem, bet tolaik vienkārši dēvēja par tilta cēlājiem. Realizējot Kaugurmuižas pārvaldnieka Gustava fon Krīdenera ambiciozo ideju, 19. gs. sešdesmito gadu vidū apriņķa pilsēta beidzot varēja lepoties ar pirmo pastāvīgo tiltu pāri Gaujai.
Jau agrā bērnībā Morics bijis attapīgs zēns un agri parādījis apdāvinātību zīmēšanā un skaitļu rēķinos. Jaunekļa gados ieguvis izglītību Valmieras Kreisskolā (apriņķa skolā), papildinājis zināšanas ārzemēs Vācijā, Beļģijā, Francijā un Šveicē. 1864. g. rudenī, atgriežoties no ceļojuma, Meijers pieņem rātes piedāvājumu vadīt tilta būves darbus. Neticami, bet pat nauda topošajam tiltam jau savākta! Ziedotāju listē parakstījušies gandrīz visi apkārtējo muižu īpašnieki. Palielu summu rubļos iemaksājuši arī pilsētas vācu un latviešu iedzīvotāji. Netrūkst neticīgo, kas apšauba jaunā Meijera pieredzi, sak`, ko no tāda gaidīt un vai maz amatnieki tādu puišeli klausīs… Ar tēva padomu un svētību - izdodas!
Gadsimta notikums
Ar toreizējā Mujānu un Kaugurmuižas īpašnieka, vārda brāļa grāfa Morica fon Mengdena dāsno finansiālo atbalstu un Vidzemes muižniecības piešķirtajiem būvkokiem 1864./65. gada ziemā uzsākto tilta būvi īsā laikā īsteno; satiksmei un gājējiem atklāts jau 1865. gada 10. oktobrī. Laikraksts Rigasche Zeitung savā 14. oktobra numurā, atvēlot pat veselu lapu, rakstījis: „Valmierai neparasti daudz cilvēku bija sapulcējušies ap pusdiviem dienā pie tilta. Kad tiltam tuvojās barons Krīdeners un grāfs Mengdens ar vietējām amatpersonām, tie sagaidīti ar gavilēm. Tilts izpušķots ar karogiem, darvas mucām uguņošanai un eglītēm. Svinību kuplināšanai ieradies vietējais koris „Liederkranz” (tulkojumā Dziesmu vainags – I.Z.), nesot pa priekšu Valmieras karogu. Koristiem vēl pievienojās orķestris. Nonākot pie tilta, notiek svinīga nodošana pasūtītājiem. Īsu runu teic pilsētas vecākais, noslēdzot to ar trīskārtēju tostu – par paveikto, par pasūtītājiem un visiem klātesošajiem notikuma dalībniekiem. Pa to laiku latviešu draudze, ar mācītāju Alfrēdu Valteru priekšgalā, arī tuvojās tiltam. Tad kādi 3 - 4 tūkstoši cilvēku devās pāri tiltam uz pretējo krastu, kur arī uzcelta tribīne, izpušķota ar karogiem un zaļumu vītnēm. Arī draudzes mācītājs Valters teic svētku runu. Pateicības vārdi veltīti Ferdinandam Moricam Meijeram, uzsverot, ka tā pirmais un lielākais darbs paveikts dzimtajā pilsētā. Pēc latviešu draudzes pārstāvja sveicieniem ar atbildes runu tribīnē kāpj Ferdinands Meijers, lai pateiktos par uzticēto tilta celtniecību. Svinību oficiālā noslēgumā koris nodziedāja valsts himnu, lielgabalu zalvēm gaisu tricinot. Svētku nobeigumā barons Krīdeners vēlreiz pateicās visiem līdzdalībniekiem, jaunatklāto tiltu nosaucot par „Vienprātības – saticības tiltu”, kas tagad vienos upes krastus. Vakarā sarīkotas dažas tautas izpriecas un balle varas vīriem grāfa Mengdena pilī netālajā Kaugurmuižā, noslēdzot šo ievērojamo dienu”.
Piedzīvojumu meklētājs
Aizsākums Morica dzimtai meklējams Vācijā. Zināms, ka tēvs Teodors Meijers piedzimis 1802. gadā Osnabrukas pilsētā Vestfālē, Vācijā, amatnieka ģimenē. Ikdienas ritējumu pārtrauc vēstule no tālās Krievijas impērijai piederošās Vidzemes. Ziņu atlaidis tēva brālēns, kas jau 14 gadus agrāk izceļojis, apmetoties uz dzīvi Cēsīs un kam klājoties labi. Zinot ne visai plašo Meijeru rocību, tēvocis piedāvā atsūtīt ceļa naudu vecākam dēlam Teodoram. 1822. gada rudenī, puisis ostas pilsētā Lībekā uzkāpj uz kuģa. Kuģis piedzīvojot lielu vētru Baltijas jūrā, sāk grimt. Šķiet, tās varētu jau būt beigas, bet tikai ne mūsu stāsta varonim! Jaunekli līdz ar citiem braucējiem izglābj laimīgas sagadīšanās pēc netālu esošais angļu kuģis, bet tas dodas uz Pēterburgu… Paiet vairākas nedēļas, līdz Teodors nonāk galamērķi - Cēsīs. Pirmo gadu jauneklis, dzīvojot tēvoča mājās, apgūst stiklinieka arodu. Vilina Valmiera, kurā pēc pārcelšanās nodibina pats savu ģimeni. Ar logu glazēšanu (stiklošanu) bērniem maizi nenopelnīt, jāsāk domāt par naudīgāku un ienesīgāku amatu. Kļuvis par būvuzņēmēju, Meijers uzrauga vairāku namu celtniecību Rīgas ielā un apriņķa muižās.
1840. gadā Teodoram, Prūsijas pavalstniekam, piešķir Krievijas pilsonība. „[..] Zinošs, visu cienīts, ievēlēts par Valmieras amatnieku ģildes un vēlāk arī par pilsētas vecāko (birģermeistaru). Dzīvespriecīgs, blonds milzis, stalta, gara auguma kungs, kas savā mājā neierobežoti valdījis pār sievu, bērniem un bērnu bērniem. [..]”, - tādu mūža nogalē sīksto prūsi atcerēsies laikabiedri. Teodoram Meijeram no trim laulībām 18 bērni, no kuriem daži pirmajos dzīves gados nomiruši. Divus adoptēja, dodoties otrreiz laulībā. „Būdams saviesīgas dzīves atbalstītājs, labprāt aicinājis draugus un paziņas savā viesmīlīgajā namā, kur vienmēr bagātīgs ēdiens un lāsīte, ko iedzert”. Senākajā attēlā, kas glabāts vairākās paaudzēs, domājams, uzņemts Valmierā 1862. gadā, fotogrāfa A. Borhardta darbnīcā. Meijers seniors pozē kopā ar 24 gadīgo dēlu Ferdinandu Moricu Meijeru junioru. Abu apģērbs liecina par turību. Pats jubilārs - pārsteidzoši možs sešdesmitgadnieks ar blondiem, mazliet iesirmiem matiem un tipisku vestfālieša seju. Līdz jaunā gadsimta sagaidīšanai pietrūks pavisam nedaudz. Astoņdesmit ceturtajā mūža pavasarī, sasniedzot lielu vecumu, Teodors Meijers aiziet aizsaulē. Daudzu bērinieku pavadīts, 1886. gada aprīlī viņš apbedīts Valmieras kapsētā.
Aptiekāri un mediķi
Tedora vecākais dēls un Morica brālis Bernhards Teodors (Bernhard Theodor; 1828.) mantoja ne vien tēva vārdu, bet arī vestfāliešu neatlaidību izvēlētā mērķa īstenošanā, kļūstot par pirmo ārsts Meijeru dzimtā. Studijas beidzot, izvēlas praktizēt Mītavā (Jelgavā), bet dzīves nogale aizritēs un noslēgsies Rīgā. Medicīnas doktora mūžs apraujas sešdesmit viena gada vecumā (1889.). Tēva bērnības un jaunības pilsētā atgriezīsies dēls, vecā Teodora mazdēls Eduards, kurš Meijeru uzvārdu iemūžinās Jaunās aptiekas (Neuen Apotheke) izkārtnē Valmierā, Rīgas ielā 35.
Eduards Meijers (Eduard Meyer) piedzima Jelgavā 1872. gada 21. februārī kā desmitais bērns ārsta Bernharda Teodora Meijera un viņa sievas Idas, dzimušas Brēmas, ģimenē. Turpinot pēctecību, Eduards gatavojas medicīnas studijām. Astoņpadsmit gados Rīgā iestājas Gulbja aptiekā, lai apgūtu trīsgadīgu farmācijas ievadkursu. Ar teicamām sekmēm to absolvējis, dodas uz Tērbatas (Tartu) universitāti, kur iztur konkursu medicīnas fakultātes farmācijas nodaļā un 1898. gadā iegūts provizora diploms. Tajā pašā gadā salaulājās ar jau studiju gados noskatīto līgaviņu – Tērbatas vācu birģera meitu, Lūciju Elizabeti fon Nutovcu. Jaunlaulātie apmetas uz dzīvi Salisburgā (Mazsalacā), kurā Eduarda mātes brālim, tēvocim Oskaram Brēmam pieder aptieka. Mazpilsētiņas idile beidzas 1905. gada rudenī.
Politiskā gaisotnei saspriegojoties, Meijeri izlemj pārcelties uz Rīgu. Dažus gadus vēlāk, Valmieras radi vēstulē atlaiž ziņu, ka izdevīgi nopērkama Jaunā aptieka. Apspriežoties ar sievu, Eduards samaksā aptiekas pēdējā īpašnieka Heses atraitnei krietnu summiņu, 52 000 rubļus. Daudz? Jā, bet vieta ienesīga, iepretim krievu pareizticīgajai baznīcai, ar solīdu un ilggadīgu klientūru, ar vairāk kā pusgadsimta ilgu vēsturi: Mujānu muižas īpašniekam, grāfam M. Fon Mengdenam piederošajā namā 1858. gadā Sv. Sīmaņa luterāņu draudzes priekšnieks, pilsētas galva Leopolds Antoniuss atvēra aptieku, kuru ātri vien iedēvēja par Jauno aptieku (par Veco aptieku sauca aptieku, kas piederēja Maršneriem Bruņinieku ielā). Pirmā pasaules kara sākumā Meijeriem, tāpat kā citiem Baltijas vāciešiem, jāievēro valdības aizliegums lietot vācu mēli kā saziņas valodu. Ļaunāko - izsūtīšanu trimdā uz Sibīriju - izdodas novilcināt. 1918. gada ziemā aptiekāru apcietina kā Vācijas ķeizara atbalstītāju , taču atkal veicas: pēdējā brīdī viņš izbēg. 1919. gada ziemā lielinieki draud aptieku nacionalizēt revolūcijas vārdā… Nākas steigšus meklēt glābiņu pie radiem Rīgā. Lai nezaudētu vienīgo īpašumu, aptieku iznomāja latviešu provizoram ar identisku uzvārdu – Meijers. 1922. gadā Eduards atkal pārņem un vada aptieku Valmierā. Kara skāde nav liela, trūkst dažu loga rūšu, noplacis spirta un ētera krājums…Miera laika dzīve jaunajā Latvijas valstī rādās cerīga. Kopā ar bērniem, Eduardu junioru un Benno, dārzā iestāda augļu kokus un puķes. 1935. gadā Jaunā aptieka oficiāli maina nosaukumu un nu tā saucas Zvaigžņu aptieka . Liekas, nekas vairs netraucēs darbu: modernizēta aptiekas iekārta, izskoloti dēli. 1938. gadā nosvinēta aptiekas 25. jubileja. Gadu vēlāk, sākoties karam, Meijers spiests atstāt savu dzimteni un Vidzemi.
Likteņa ironija: jābrauc uz Vāciju, zemi, no kuras vectēvs savulaik izceļojis. Tur 73 gadu vecumā 1945. gadā Jaunās aptiekas īpašnieks mirst. Traģisks stāsts arī aptiekai. 1944. gada 23./24. septembrī degot Valmieras centram, no nama Rīgas ielā 35 paliek vien krāsmatas.
Sapņotājs
Trešais no vecā Teodora dēliem un jaunākais no Morica brāļiem Vilhelms Hermanis bijis fantazētājs un sapņotājs, kura izgudrojumi nekad netika patentēti, paliekot vien uz papīra. Neatzīts un nesaprasts, viņš labprāt klīdis pa pļavām un mežiem, makšķerējis. Saglabājies nostāsts, ka iebūvējot vecu tvaika katlu airu laivā, dižojoties braucis ar to pa Gauju - bērniem - par prieku, pieaugušajiem par uzjautrinājumu. Daži no mazajiem bērneļiem drīkstējuši šajos braucienos piedalīties. Neiecietīgākie apmētājuši braucamo ar akmeņiem. Pats „kuģa” kapteinis dižojies, stāvot ūdenszābakos, zaļā mednieka žaketē ar zelta pogām un milzīgu vācu Dienvidāfrikas kolonijas karaspēka virsnieka cepuri galvā. Mūžīgais optimists bijis labsirdības, izpalīdzības un laipnības dēļ vienkāršo pilsētnieku iemīļots. Vilhelms, kurš dievināja bērnus un vienmēr atrada kopīgu valodu arī ar jauniešiem, palika neprecējies.
No tilta līdz tiltam
F. M. Meijera celtais tilts nodega 1919. gada 26. maijā, pēc gada atjaunots.
Līdz otram pasaules karam gājēji un braucēji ceļu mēroja garām lielajam laukakmenim Jurģu ielas malā pie Stārķa ligzdas ar iekaltu gadskaitli 1865 . Pēckara juku laikos akmens – liecinājums par pirmā tilta celtniecību - pazuda. Vai tas saistīts ar Meijeru vācisko izcelsmi, to vairs neuzzināsim. Bet nākošais, 2013. gads divkārt īpašs: mēs, valmierieši, atkal ikdienas gaitas mērosim pār jaunu tiltu, bet Ferdinandam Moricam Meijeram svinami 175. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja