Izdzied tauta mūžu savu
Varam lepoties ne vien ar savas pilsētas, bet arī ar kādreizējā Valmieras apriņķa vēsturi, jo tas jau 19. gadsimtā kļuva par latviešu dziesmu svētku un teātra šūpuli: 1818. gada vasarā Dikļu muižā notikusi pirmā latviešu teātra izrāde, bet gandrīz pēc pusgadsimta, 1864. gada 21. jūnijā Dikļu draudzes mācītājs J. Neikens (1826-1868) sarīko dziesmu svētkus. Klausītājus priecēja sešu apkārtējo draudžu vīru kori. Pēc J. Neikena ierosmes 1865. gada vasarā dziesmu diena ieskandēta Bauņu muižas parkā. Skatītāju salasījies pulka, ap 3000, bet dziesmas vien dažas latviski… Tam arī skaidrojums. Koru repertuārs pamatā vācu mēlē. Situācija mainās līdz ar latviešu koru dziesmu krājuma „Dziesmu rota” (1872.) iznākšanu. Tā kārtotājs Jānis Cimze (1814-1891). Tautasdziesmu melodiju vācējs un apdarinātājs, pedagogs. Vidzemes draudzes skolotāju semināru Valmierā un Valkā (1839.-1849.; 1849.-1881) vadītājs; mazāk zināms, ka tieši Cimze veicinājis kora dziedāšanas veidu a cappella (Cappella no itāļu valodas – dziedājums tikai balsīm, bez instrumentālā pavadījuma) veida izkopšanu.
60.-70. gados daudzbalsīgā dziedāšana kļūst arvien populārāka. Veidojās dziedātāju pulciņi, kori un, visbeidzot, dziedāšanas biedrības. Sarosās arī valmierieši: 1865. gadā draudzes skolotājs Leopolds Brēže nodibina vīru kori Valmierā. Pēc viņa nāves to vada skolotājs Antons Millers, izstrādājot dziedāšanas biedrības statūtus Valmieras dziedāšanas biedrībai “Dziesmu rota” (1872.). Vārda izvēle, protams, nav nejauša, bet saistīta ar J. Cimzes dziesmu krājumu, izdotu ar tādu pat nosaukumu.
Kā liecinājums latvju vīru un sievu varēšanai izskan I. vispārējie latviešu Dziesmu svētki Rīgā, Ķeizardārzā, 1873. gada jūnijā. Piedalās kori no Dikļiem, Mazsalacas (Salisburgas), Valmieras, Limbažiem u.c. Visskanīgākās balsis mazsalaciešiem. Vīru koris, diriģenta Pētera Hincerberga vadībā ieguva galveno balvu - “Sudraba liru”!
Gadsimtu mijā
Apriņķa sabiedrisko dzīvi bagātināja biedrības. Senākā no tām - vācu kultūras biedrība “Muse” (vaļas brīdis), kuras biedri brīvo laiku pavadīja sarunās un lasot laikrakstus. 1882. g. darbību sāk Valmieras Latviešu biedrība, viena no vecākajām lauku biedrībām Latvijā. Ar biedrības darbību saistās ne vien novada kora dziedāšanas, mūzikas, profesionālā teātra, pilsētas publiskās bibliotēkas, bet arī muzeja pirmsākumi. Valmieras draudzes skolas skolotājs V. D. Balodis (1848-1918) veic senlietu vākšanu - ar mērķi biedrības paspārnē izveidot vēstures muzeju. Savu mērķi viņš realizēja (1887.) un vēlāk muzeja kambarītis pārtop par biedrības muzeju.
Arī citviet apriņķī izveidojās biedrības, kurās latvieši ne vien izglītojās, bet arī pulcējas kopā saviesīgos biedru vakaros un koncertos. Rūjienas zemkopības biedrība (1877.), Baltijas Lauksaimnieku biedrība (1898.) izglītoja zemniekus; aicināja lektorus, tai skaitā agronomu K. Ulmani (1877-1942), rīkoja lauksaimniecības izstādes. 1917. g. nodibināta latviešu amatnieku biedrību. Ugunsdzēsēju biedrības Valmierā (1867.), Rūjienā (1880.) un Mazsalacā (1893.) dzēsa ne tikai ugunsgrēkus, bet piedalījās parādes, rīkoja labdarības tirdziņus un zaļumballes. Un, tur nu neiztikt bez skaistām kleitām un dejām!
Ziedo Cimzes piemineklim
Jāni Cimzi bērē 1881. gada 22. oktobrī Valkā. Starp pavadītājiem daudzi valmierieši, kādreizējie semināra audzēkņi, kuri rosina īstenot ieceri par „diža pieminekļa uzlikšanu”. Lai vāktu līdzekļus, toreizējais Valmieras Latviešu biedrības priekšnieks Vīlipa Švēdes organizē apriņķa dziesmu svētkus 1883. g. 5. un 7. jūnijā (v. st.) Kaugurvērī, netālu no Gaujas. Izdevumu segšanu uzņēmās Kurlmēmo skolas vadība, Švēde ar Enkmani. Ceļu uz Valmieru mēro Dikļu, Budenbrokas, Burtnieku, Rozbeķu (Rozulas), Sprēstiņu, Umurgas un Valmieras jauktie kori, Rūjienas, Valmieras, Umurgas un Rubenes vīru kori. Par svētku diriģentiem ievēl Ernestu Švehu no Rūjienas un Jāni Kaktiņu, no Burtniekiem. Kopkoru labo skanējumu manāmi iespaido un, pat traucē, nepareizi uzbūvētā estrāde, taču uzstāšanās „rod lielu piekrišanu”. Svētku noslēguma runā mācītājs Jānis Neilands, salīdzinot „dziesmas ar košu vainagu, ko lielā vienprātībā vijuši visi svētku dalībnieki”. Pēc koncerta kori atgriežas pilsētā pie Latviešu biedrības nama. Te biedrības un svētku komitejas vārdā Švēde atvadās no dziedātājiem, savā runā uzsvērdams „dziesmu nozīmi tautas izglītībās veicināšanā un aicinot pieminēt vīru, kas dziedāšanu kopis”[..]. Koncerta atlikums, 317 rubļi un 92 kapeikas, ziedoti Jāņa Cimzes pieminekļa celšanai Valkā.
Zelta burtiem biedrības vēsturē rakstāms 1888. gads. III. Vispārējos dziesmu svētkos Jāņa Enkmaņa diriģētais Valmieras Latviešu Biedrības koris „Dziesmu rota” ieguva „Sudraba liru”. 1898. gada vasarā, labi apmeklēts Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku 25 gadu atceres dienu koncerts Valmierā, kurā piedalījušies gandrīz visi tolaik lielākie Vidzemes kori. 1908.g. ar biedrības finansiālu atbalstu izveidots 30 muziķu liels simfoniskais orķestris. 1913. g. biedrības teātra un kora dalībnieki ar lielu aizrautību sāka iestudēt un ar panākumiem gada garumā, izrādīja krievu komponista Mihaila Gļinkas operu „Ivans Susaņins”. Topošajā iestudējumā aktīvi piedalās gados jaunie Skolotāju semināra skolotāji Eduards Zicāns un Jēkabs Mediņš (1885-1971), kurš 1920. -1930. g., strādājot un dzīvojot jau Rīgā, kļūs par atzītu komponistu. Viņa sacerētie skaņdarbi un dziesmas koriem pārdzīvos gan karu, gan varu maiņas.
Teātris un dziesmu dienas
Divdesmitā gadsimta 20.-30.gados populāras dziesmu dienas: 1. Ziemeļlatvijas dziesmu diena notika Latviešu biedrības dārzā (1923.) ar 12 koriem, 482 dziedātājiem un vairāk nekā 2000 skatītājiem. 1924. g. svētkus apmeklēja Valsts prezidents J. Čakste, bet 1927. g. dziesmu dienas koncerti noris līdz ar Latviešu biedrības 55 gadu darbības jubilejas svinībām.
Pilsētas un apriņķa kultūras dzīvi bagātināja Valmieras Strādnieku Padomes teātris (1919.), no 1923. g. Valmieras Dramatiskais teātris, no 1930. g. “Ziemeļlatvijas teātris’’. Sākoties padomju okupācijai, 1940. g. augustā pārdēvēts par Valmieras Strādnieku arodbiedrības dramatisko kopu. Otrā pasaules kara laikā darbojās kā Valmieras teātris. Par māksliniecisko vadītāju sāk strādāt (1943. līdz 1945.) Latvijā skatītāju iemīļotais Oskara lomas atveidotājs skaņu filmā „Zvejnieka dēls” (1939.) Pēteris Lūcis. No 1948. gada kā galvenā režisore, leģendārā Anna Lācis. Pēc viņas kā teātra galvenais režisors P. Lūcis, kam Valmiera kļūs par savējo, jo te aizritēs pilnbrieda un radošā darba gadi (no 1957. līdz 1991.)
Ar gleznotāja otu
Regulāra mākslas dzīve sākas XX. gs. sākumā. Skolotāju seminārā un vietējā tirdzniecības skolā mācīja zīmēšanu, glezniecības pamatus. Valmierā strādāja latviešu, krievu gleznošanas skolas pārstāvji, mākslinieki Teodors Ūders (1868-1915) un Aleksandrs Petrovs (1874-1956). 1917.-1919. g. Valmierā darbojās Ziemeļvidzemes mākslinieku un literātu kopa „Baltā vārna”; tās spilgtākais pārstāvis Eduards Brencēns (1885-1929). Īpaši aktīva mākslas dzīve kļuva pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Latvijas valsts veicināja tēlotājas mākslas attīstību. Par 1937. gada ievērojamāko notikumu pilsētas kultūras dzīvē kļuva Ziemeļlatvijas mākslinieku grupas darbu izstāde. Pēdējo (1939.) izstādi pirms traģiskajiem 1940./1941. gada notikumiem, atklāja pilsētas galva Jānis Ruģēns. Izstādi divās nedēļās apskatīja vairāk nekā 2000 cilvēku. 1942. gadā atklāja Vidzemes novada mākslinieku mākslas izstādi, kurā piedalās 90 mākslinieki ar 200 darbiem. Mākslas dzīve Valmieras apriņķī pamazām atjaunojās pēc 2. Pasaules kara.
Svētki Gaujai
Popularizējot Valmieru un tās apkārtni kā tūrisma galamērķi un, lai piesaistītu līdzekļus pilsētas sakopšanai, kūrorta komiteja 1937. gadā aizsāka jaunu tradīciju – Gaujas svētkus. Tos lemj turpmāk svinēt ik gadus, vasarā. Pirmo svētku dienu ievadīja daudzu simtu skatītāju apbrīna pavadītas, - ar ziediem rotātu laivu korso (parādes) brauciens pa upi. Otrajā svētku dienā dalībnieki svinīgā gājienā devās uz sacensību vietu pie Kazu krācēm. Sacensību programmā iekļauj iecienītākos ūdens sporta veidus: peldēšanu, airēšanu un daiļlēkšanu. Valterkalniņā muzikanti spēlēja Gaujai veltītās dziesmas. Ar vērienu nosvinēja Gaujas svētkus 1938. un 1939. gadā.
Svētku tradīciju atjaunoja 1995. gadā, bet pēc 720. gadu (2003.) jubilejas svinībām, Gaujas svētki pārtapa par krāšņiem Pilsētas svētkiem. Mīļiem un arvien gaidītiem. Šovasar Valmierai svinami 730. Sagaidīsim kopā!
Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja