Skolotājs un dziesmu vīrs
Jānis Cimze dzimis 1814. gada 3. jūlijā (pēc vecā stila 21. jūnijā) Cēsu apriņķa Raunas draudzes Cimzes pusmuižā, no kuras tad arī cēlies uzvārds. Zēna tēvs muižas vagars. Vecāki savas astoņas atvases, no kurām Jānis – vecākais, audzināja stingri, kristīgās ticības un dievbijības garā. Ar vecākiem, apmeklējot brāļu draudzes sapulces, puisēns izprot, ka „tā kunga bijāšana ir visas gudrības iesākums”. Šeit, brāļu draudžu saietos, pirmā saskarsme ar mūziku, jo vēlāk dzirdētās melodijas izspēlē mājās uz ērģelītēm. Līdz ko prasme rokā, tā ar Jāņa muzikālo pavadījumu sākas ik lūgšana un dziedāšana ne vien pašu mājās, bet arī saiešanas reizēs. Lasīt, rakstīt un galvas gabalus izteiksmīgi skandēt māca māte Anna. Pie izslavētā Jāņa Gaiķa, vietējā draudzes skolotāja, apguva vācu valodu, kas pavēra ceļu uz pašizglītību, ko Jānis centīgs un zinātkārs būdams, papildinās arī vēlākajos dzīves gados. Ievērodams audzēkņa apdāvinātību un nerimtīgo vēlmi mācīties, Gaiķis ieteic Jāni „laist skoloties”. Dzīves nogalē, Cimze rakstīs, ka „ne uz sevis paša, bet uz vecāku vēlēšanos esmu palicis par skolmeistaru”. Draudzes skolu jaunais censonis pabeidz 16 gadu vecumā ar izcilām sekmēm. Pēc tās beigšanas, sāk strādāt par mājskolotāju Rozes muižā, netālu no Raunas, tad Smiltenē, vara kalēja Lukašēvica ģimenē. Tur ilgi nepaliek, aiziet, jo neapmierina ne alga, ne sadzīves apstākļi…Viss mainās 1833. gada vasarā, kad deviņpadsmitgadīgais jauneklis iztur konkursu uz Valmieras draudzes skolotāja vietu. Tik jaunam būt par skolotāju pilsētas draudzes skolā – apliecinājums Jāņa mērķtiecībai!