Izdzīvoju, lai atgrieztos
Mana stāsta varonis šoreiz ir vecākajai valmieriešu paaudzei labi zināmais tipogrāfijas īpašnieka, grāmatu izdevēja Jāņa Dūņa vecākais dēls Romāns Dūnis jeb Dūņu Romāns. Draugu dēvēts arī par Dūnīti. Neliela auguma. Smalkjūtīgs, inteliģents. Ar viņu pirmo reizi tikāmies 1988. gada pavasarī, kad veidoju izstādi par vietējām izdevniecībām. Nelielajā V. Baloža ielas dzīvoklītī pārskatījām nedaudzās saglabātās tēva tipogrāfijā izdotās grāmatas un fotogrāfijas. Uz manu jautājumu, kuru klusām biju uzdevusi, kā trauslajam pusaudzim izdevās izdzīvot skarbajā Sibīrijā, atbilde skanēja: tur pavadītie gadi sākotnēji šķita kā izaicinājums, pat kā piedzīvojums… Norunājām vairākas stundas, vienojoties, ka nākotnē taps izstāde, kura būs veltīta tēva Jāņa (1891 – 1943) un tēva brāļa Kārļa (1889 – 1942), grāmatu veikala un izdevniecības īpašnieka Cēsīs, piemiņai. Solījumu izpildīju 1995. gada maijā. Izstādes atklāšanā ar raksta autori, tolaik Valmieras novadpētniecības muzeja vecāko zinātnisko līdzstrādnieci, atmiņās par Dūņu dzimtas likteņiem dalījās abi Jāņi Dūņa dēli: jau pieminētais Romāns (dzimis 1925. gadā) un Jānis (dzimis 1927. gadā).