Valmierai ir senas sporta tradīcijas. Valmieras Riteņbraukšanas biedrība dibināta jau 1891. gadā. Vēlāk šis gads tiek uzskatīts par sporta biedrības dzimšanas gadu. 1912. gadā sporta organizācijas vadību pārņēma latvieši. Par priekšnieku bija ievēlēts aktīvais Valmieras sabiedriskais darbinieks un labdaris Dr. G. Apinis. Galvenais sporta veids bija riteņbraukšana. Sacensības notika ar Rīgas, Valkas un Tērbatas sportistiem. 1912. g. Limbažu ielā izbūvēja 273 metrus garu velotreku ar sarkanā māla segumu un ar zemes uzbērumiem galos, tautā sauktus par „kurvjiem”.
Valmierietis Eduards Lācers bija viens no ievērojamākiem „vācu laiku” sportistiem, viens no Valmieras sporta biedrības dibinātājiem. Liels riteņbraukšanas ekskursiju rīkotājs un to dalībnieks. Apbraucis Vidzemi, Kurzemi, Igauniju. Piedalījies riteņbraukšanas stafetē pret pasažieru vilcienu no Rēveles līdz Rīgai. Sportisti vilcienu apdzina par pusotru stundu. Viņa pirmais ritenis bijis ar priekšējo lielo un pakaļējo mazo riteni.
Līdz 1912. gadā Valmierā Sporta biedrību vadīja vācieši, bet 1907. gadā Rīgā nodibināja pirmo latviešu riteņbraucēju biedrību „Marss”. Vēlāk tieši latviešu sportisti bija vadošie Krievijā un piedalījās 1910. gada olimpiādē Stokholmā. Valmierā no 1910. g. līdz 1920. gadam riteņbraukšanas meistari bija Oļkalns, Ārglats, Bodnieks, Tarvītis.
Braucamrīki bija smagi. Pirmais ritenis svēra 3 pudus (48kg). Viss rāmis sastāvēja no pildītiem roriem. Spieķus, rumbiņas iegrieza ar vindām. Ar tādu ilgi pabraukt nevarēja, jo spieķi vienmēr leca laukā. Toreizējiem riteņbraucējiem bija nepieciešams plēšu pūtējs smēdē. 20. gs. 20. gadu sākumā braukšanai izmantoja ārzemēs ražotus sacīkšu ratus, piemēram, angļu firmas ,,Osman”, gan Rīgā, Bukses darbnīcā darinātus divriteņus.
20. gs. 20. gados bija riteņbraukšanas uzplaukums Latvijā, sevišķi treka braucienos. Riteņbraukšanas sporta biedrību pārdēvēja par Valmieras Sporta biedrību. Biedriem ieeja bija par brīvu. Kārtējie riteņbraucēju mači notika četrreiz gadā, bieži kopā ar soļošanu. Uz sacensību vietu devās gājienā, pūtēju ragu mūzikai skanot. Parādi vadīja viens no riteņbraucējiem-vecmeistariem ar riteni pie rokas un medaļu lenti pie krūtīm. Pirmie gājienā soļoja vieglatlēti kolonu noslēdza riteņbraucēji ar velosipēdiem. Parasti sacensību programma bija 1 km sprinta brauciens un 5 km distance, kurā izcīnīja ceļojošo balvu. Ja bija uzvarēts 3 gadus pēc kārtas, kā arī pavisam 5 reizes, tad balva pārgāja sportista īpašumā. Par pēdējo cīnījās ilgus gadus, līdz to ieguva vairākkārtējais Latvijas čempions šosejā un trekā Arvīds Immermanis.
Tiesāja Valmieras ,,elites” sabiedrība. Toreiz tā bija goda lieta. Sacīkstēs piedalījās braucēji no Rīgas, Ventspils, Liepājas, Jelgavas un Tartu. Valmierieši brauca atbildes vizītēs. Lai piesaistītu vairāk skatītāju un atrastu jaunus riteņbraukšanas talantus, sacensību organizatori mēdza izsludināt 1 km treka braucienus dāmām un kungiem no skatītāju vidus. Reiz šādā braucienā pieteicās Valmieras ģimnāzijas audzēkne Elza Piešiņa (Rubļevska). Turpmāk viņa ar A. Verjovkinu, L. Ķerpi un Freimani bija tās pirmās valmierietes, kuras startēja visās sacīkstēs, kur vien bija „dāmu” braucieni.
20. - 30. gados Valmierā bija pazīstami tādi treka riteņbraucēji kā Aleksejs Fjodorovs, Nikolajs Kuļikovskis, Jānis Pelsis, Kārlis Pelsis, Jānis Rozītis, Jānis Auris, Pēteris Dēdiņš, Vilis Grāmatiņš. Spēcīgi šosejas braucēji bija Jānis Geldbergs, Jānis Auris. Šosejas sacensības toreiz notika uz lauku ceļiem. Parasti brauca Valmiera – Burtnieki - Valmiera un Burtnieki – Valmiera - Burtnieki. Starts tika dots ar 2 minūšu intervālu.
Valmierā toreiz bija 6 divriteņu remonta darbnīcas, bet Valmieras Sporta biedrības velomehāniķis Priede pats izgatavoja treka sacīkšu divriteņus. Valmierieši varēja izvēlēties dažādus velosipēdus. No Pētera Pūka sludinājuma „Valmierietī”: ”Kā arvien, tā arī tagad Valmieras un apkārtnes vienīgais priekšstāvis uz slaveniem velosipēdiem P. Ozolnieks - „Grand-Prix”, a/s G.Erenpreisis un b-ri- „Omega” un „ Latvello-Standart”, „Special” esmu es. Bez tam šogad savu noliktavu no jauna papildinu ar visu iecienītiem G. Ērenpreiss - Original velosipēdiem, caur ko manā veikalā ir sakopoti visu slavenāko Latvijas fabriku velosipēdi un pircējiem atkrīt liela staigāšana, meklējot vadošās markas. Izdevīga daļa nomaksa”.
20. gs. 20. - 40.gados riteņbraukšanas sacensības plaši rīkoja pagastos. Īpaši izcēlās Burtnieki, Brenguļi, Kocēni, Rūjiena, Dikļi. Dzimtas puses godu aizstāvēja burtniecieši Artūrs Devīts, Artūrs Priede, Raimonds Ozolants, Vilis Blūms, Vilis Ķipiņš un citi. No Valmieras un apkārtējiem pagastiem labi startēja Arnolds Bunte, Vilis un Roberts Trunti, Elmārs Tīrons, Jānis Kreilis, Vilis un Vilma Grinberģi.
1936. gadā Latvijā notika pirmais „Vienības brauciens”, kurā piedalījās 1200 dalībnieku. Tas notika ar prezidenta Kārļa Ulmaņa svētību, ar domu vienot tautu, popularizēt jaunatnes vidū stipru, veselu garu. Prezidents pats arī apbalvoja uzvarētājus. Īpaši sekmīgs Valmieras puses riteņbraucējiem bija ceturtais „Vienības brauciens” 1939. gada 26. un 27.augustā. 5300 braucēju konkurencē 2. klasē uzvarēja Artūrs Priede (Burtnieki), bet 4. klasē ātrākais bija Vilis Trunts (Brenguļi). Dāmu klasē ar sacīkšu divriteņiem trešā bija Vilma Grinberga (Trikāta). Tā saucamajā Valmieras apriņķa klasē uzvarēja Kārlis Tīrons.
Un kaut K. Ulmani vairs nav mode citēt, atļaušos fragmentu no viņa vēlējuma Vienības brauciena dalībniekiem 1938. gadā.
„Riteņbraukšanas sports ir tāda sporta nozare, kura patiesi un visā īpatnībā pelna vārdu – tautas sports. Neviens cits sporta veids nevar apvienot tik daudz dalībnieku, nevienā citā sporta veidā nav iespējams cilvēkiem tik plašos apmēros un tik lielā skaitā piedalīties. Mēs redzam, un visi, kas divriteņus lieto, to zina, - ka ar divriteņiem mēs var apbraukāt mūsu zemi un izjust arvien dziļāk viņas skaistumu. Es vēlos, lai arī sportā izpaužas mūsu uzņēmība, spējas, spēks. Jo spožāk tas izpaudīsies, jo dziļāka un lielāka taps paļāvība un ticība sev, mūsu zemei, mūsu tautai un valstij”.
Valmieriešiem neizpalika veiksme, startējot arī starptautiskās sacensībās. 1939. gadā Vācijā, braucot 170 km distanci, Arnolds Bunte izcīnīja 7. vietu, bet Baltijas meistarsacīkstēs Latvijas valsts izlases sastāvā viņš uzvarēja un ieguva jaunu valsts rekordu Valmieras stadiona atklāšanas svētkos. 1940. gadā Arnolds Bunte izcīnīja otro vietu 100 km distancē.
Visus labus nodomus izjauca karš. Kara laikā sporta dzīve turpinājās, bet lielā sajūsma un prieks bija noplacis, taču drīz pēc kara Valmieras riteņbraucēji atkal segloja savus „dzelzs rūmākus”, un jau 50. gadu sākumā Valmieras riteņbraucēji plūca laurus ne vien Rīgā, bet arī plašā Padomijā.
Piecdesmito gadu sākumā sports bija sadrumstalots starp vairākām sporta biedrībām, taču sporta veidi, īpaši riteņbraukšana kļuva masveidīgi.
1949. gadā sacensībās „Gruzijas kara ceļos” 414 km distanci valmierietis A. Bunte veica otrais. PSRS meistarsacīkstēs 30 km riteņbraukšanas krosā Maskavā viņam bija pirmā vieta.
20 gs. 40. - 50. gados pazīstami Valmieras riteņbraucēji bija; E. Martinsone, L. Riekstiņa, J. Borsukovs, K. Dreimanis, A. Pelcbergs, J. Lūsis, A. Siliņa, A. Ozola, N. Teterovska un citi. PSRS sporta meistara titulus saņēma J. Martinsone, H. Japiņš un citi.
Valmieras Novadpētniecības muzeja,
vēstures speciāliste Regīna Valtenberga