Gaismas rakstītāji
Par vienu no 19. gadsimta nozīmīgākajiem notikumiem tiek uzskatīta fotogrāfijas atklāšana. Bet interesanti, ko tad īsti nozīmē mums visiem ikdienā tik pierastais vārds? Vairāk nekā pirms simts gadiem Rīgas Latviešu Biedrības Zinību komisijas izdotajā Konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (1906.), lasītājiem dots šāds skaidrojums: „[..] fotogrāfija – no grieķu valodas vārda photos – gaisma un graphein – rakstīt. Ārpasaules attēlu radīšana ar gaismas palīdzību [..]”.
Jāprecizē, ka fotogrāfijas pirmatklājēja Luija Žaka Mandesa Dagēra (1787.-1851.) vārdu vēl ilgi mūsu pusē nezinās, lai gan lielākajās Eiropas un pamazām arī Krievijas impērijas ekonomiski aktīvākajās pilsētās jau parādījās un darbību uzsāka pirmie fotogrāfi jeb dagerotipisti. Pārsvarā iebraucēji, sveštautieši, francūži un vācieši, kuri 19. gs. 50. – 60. gados foto darbnīcas – laboratorijas atvēra Rīgā un Tērbatā (Tartu), nepaguruši strādājot ar tā laika tehnisko novitāti – dagerotipiiju. Tas bijis visai dārgs un laikietilpīgs process, tāpēc sevi iemūžināt uz abām pieminētajām pilsētām tālajā ceļā devās tikai paši turīgākie Valmieras apriņķa muižnieki un uzņēmīgākie Valmieras vācu pilsoņi ar ģimenēm.
Ar kājām gaisā
Laikam ejot, fotogrāfija kļuva par pieejamu lietu arī vienkāršajiem valmieriešiem un viņpus Gaujas dzīvojušajiem tuvējo pagastu zemniekiem. Ak, vai, lai tiktu pie kārotās portrejas (foto uzņēmuma – I.Z.) jāpārvar vēl kāds pārbaudījums. Par bailīgāko sievišķu bažām pirms došanās pie fotogrāfa lasāms vēsturnieka L. Liepnieka garstāstā „Jāns Kristins fotografē Valmieru”: „[..] Ilgās eksponēšanas dēļ toreiz fotokameras priekšā bija jāsēž vairākas minūtes, un, lai novērstu fotografējamā izkustēšanos, pakausi ievietoja speciālā skavā. Arī bailes no kameras bijušas tā laika klientiem, un kāda lauku gruntniece (māju īpašniece – I.Z.), padzirdējusi, ka cilvēks aparātā fotografēšanas brīdī rādās ar kājām gaisā, likusi garo kleitu pie kāju potītēm it stingri sašņorēt, lai tā, pasarg dievs, nenobruktu!” (Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1996.).
Pirmie – igauņi
„Cienītai publikai caur šo daru zināmu, ka es fotografēšanu darbu Valmierā iesāku tai 5. maijā š. g. un uzņēmumus pagatavošu iekš savas glāžu mājas tiklab pie vējaina, kā arī pie apmākuša laika, kas caur to nemaz nav skādīgs. Mans dzīvoklis un glāžu māja atrodas pie Gaujas tilta netālu no šlagbauma” - tā 1878. gada 3. maija „Baltijas Vēstnesī” par fotodarbnīcas atvēršanu sludināja viens no pirmajiem Valmieras fotogrāfiem, igauņu skolotājs Jakobs Līvenstrēms (1830-1901). Darba bijis tik daudz, ka steidzīgi vien jālūko pēc palīgiem. Pēc neilga laika viņš uz Valmieru amatu mācībā uzaicināja savus radiniekus, brāļus Hansu (1857-1910) un Jānu (1858-1919) Kristinus. Ja no Līvenstrēma sešu gadu darbības saglabājušies tikai portreti, tad J. Kristins apmācību procesā 1880. gada 12. oktobrī izgāja dabā, no Valterkalniņa nofotografējot Pārgauju. Otru senāko pilsētas uzņēmumu – Valmieru no Pārgaujas – fotogrāfs uzņēma 1883. gada pavasarī, palu laikā. Brāļi Kristini paši savu darbnīcu atvēra 1885. gadā un nostrādāja četrus gadus, tad pārcēlās atpakaļ uz Igauniju, - uz Rēveli (Tallinu).
Aiz tilta, paša namā
Pirmie fotogrāfi savas darbnīcas atvēra Pārgaujā netālu no tilta, jo īrēt telpas pilsētā maksāja dārgi. Brāļu Kristinu darbnīca tukša ilgi nestāvēja un 1891. gada 12. jūnijā tajā savu foto darbnīcu atver Pēteris Zonvalds , pēc gada tai jau cits īpašnieks; ar 1892. g. 30. novembri - Kauņas guberņas zemnieks Jānis Pavlovskis, bet no 1896. gada te strādāja Teodors Koše .
Gadsimtu mijā, viens no visiecienītākajiem fotogrāfiem - Jānis Sarkangalvis (arī Sarkangalvs Johans; 1870.1.II Limbažos – 1942.VII Rīgā). Kā fotogrāfs darbojies arī Cēsīs un Limbažos, bet ar Valmieru viņu saistīja īpašas saites. Mācījies Valmieras apriņķa skolā, Kreisskolā (1884-85); pēc izstāšanās apguvis zeltkaļa amatu. Turpmākos 15 gadus nodarbojies ar fotogrāfiju, atvēris fotodarbnīcu Limbažos (1897). Pārcēlies uz Valmieru, nodibinājis Pārgaujā fotogrāfijas iestādi (1900), fototipijas veikalu (1902). Pēc pārcelšanās uz pilsētas centru, 1907. gada pavasarī, vēlāk ieguva atļauju rādīt filmas (1909)! Vieta nemīl tukšumu un fotodarbnīcai telpas noīrēja jaunpienācējs Dāvis Vanags .
Ģīmis pēc pasūtījuma
Ar ienesīgo fotogrāfa amatu iztiku pelnīt nolemj arī vietējā laikraksta „Valmieras Ziņojumu Lapas” (1898.-1906.) un ”Valmieras Ziņotāja”(1907.-1915.) darbinieks Ignācijs Maļuškins, kurš 1908. gada rudenī Pārgaujā, Pētersona mājā atvēra cinkogrāfijas fotodarbnīcu. Kā veicies, ziņu nav, bet domājams, ka ne darba, ne pasūtījumu netrūka. Nesnauda arī konkurenti. 1910. gada Valmieras kalendārā lasāma šāda reklāma „Piedāvāju godājamai publikai visādus darbus glītā izstrādājumā. Pagatavoju vizītģīmetnes, kabinetģīmetnes, pastkartes ar ģīmetnēm u.t.t. Izstrādāju grupu fotogrāfijas visdažādākā lielumā. Palielinu visdažādākos uzņēmumus. Uz vēlēšanos noeju fotografēt arī mājās – fotogrāfs Valmierā, Pārgaujā, Gailīša kunga namā”. J. Luste atļauju savas darbnīcas ierīkošanai saņēma 1909. gadā un drīz vien pie viņa pārcēlās brālis Mārtiņš Luste (1884-1957), kurš Gailīša namā nostrādāja līdz 1914. gada pavasarim, kad pārceļas uz Mazsalacu un turpina fotogrāfa darbu tur.
Pieminēsim
Viņpus Gaujas kādu laiku dzīvojis skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869-1944) . Pēc desmit nostrādātajiem gadiem Limbažos, 1926. gadā uz Pārgauju, Gailīša māju atnāca arī Andrejs Vītols (1889-1976) . Viņš tur iekārtoja foto darbnīcu un nostrādāja līdz 1934. gadam. Netālu no tilta, Stacijas ielas sākumā, fotodarbnīcā 20.-30. gados fotografēja Kārlis Oše (1888-1967) .
Lielais krogs, pati Gauja ar tiltu, Krāču kakts, Stacijas, Krasta un Cēsu ielas, un, protams, eleganti rotaļīgā stacijas ēka, - tas piesaistīja ne vien vietējo fotogrāfu uzmanību, bet rosināja grāmatu izdevējus arī izdot iecienītāko Pārgaujas skatu kartes. Un, ja savos foto albumos tādas atrodi arī Jūs, cienījamie lasītāji, - tad zini, tām ir teju vai 100 gadu!
No Valmieras vēstures - Pārgaujai 90
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja