Ar Dieva vārdu
Turpinot iepazīstināt, Jūs, ar kādreizējo Valmieras mācītāju dzīvesstāstiem, šoreiz par reliģisko darbinieku Eduardu Pavasaru (1861-1931). Ak, pavasar, ak, pavasar… tik rotaļīgas rindas veltām uzvārda nesējam, kura atnākšanu gaidām katru gadu pēc garās ziemas. Un, tomēr, ko zinām par Pavasarīti kā viņu dēvējuši valmierieši?
Āraišu draudzes Drabešu pagasta Lejas Kaļu saimnieku Jēkaba (1816-1890) un Lienes (1820-1886) pēdējā atvase pasaulē nāca 1861. gada ziemas viducī, 13. februārī pēc vecā stila (27. februārī.). Tēvs bijis labsirdīgas dabas, māte – stingra rakstura. Neskatoties uz raksturu atšķirībām, vecāki dēlus Dāvidu, Pēteri, Jēkabu, Mārtiņu, pastarīti Eduardu, meitas Annu un Mariju, jau no mazotnes audzina dievbijīgā garā. Bez pātaru atskaitīšanas no rīta, nevarējuši sēsties pie brokastu galda. Tam arī skaidrojums. Tēvs baznīcas pērminderis, kurš ”[..] ciešām saitēm vienots ar draudzes garīgo dzīvi. Pirmās atmiņas mazajam Eduardam vijas ap baznīcu un līdz mūža vakaram sirmais prāvests atcerējies, ka visvairāk pievilkušas ērģeles. Vislabprātāk gājis korī, lai varētu apbrīnot ērģelnieku. Bet vasarā ganos ejot, uz akmens sēdēdams, it lepni atdarinājis ērģelnieka spēli. Sešu gadu vecumā pratis lasīt. Par to pārliecinājies draudzes gans (domāts mācītājs –I.Z.) vecais Veirihs, kurš licis tekoši lasīt, gan secīgi skaitīt. Sanācis pavisam labi un balvā grāmatiņa no mācītāja, turklāt ar uzslavu! (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.) 1872. gadā, vienpadsmit gadu vecumā uzsāktas mācības Baložu pagasta skolā un pēc divu ziemu zinību apgūšanas, vecāku rosināts, pošas tālāk jau uz draudzes skolu. Tajā tikko sācis strādāt Cimzes skolotāju semināra absolvents Jānis Pelēkais jebšu Peleksis , kā viņu sauc skolēni. Bet 1876. gada rudens Pavasariem īpašs: ģimenes lepnums, dēls Jēkabs (1852-1916) beidzis Cimzes semināru Valkā un ticis pie draudzes skolotāja un ērģelnieka vietas Gaujienā. Viņš zēnu aicina sev līdzi. Ilga dzīvošana abiem Gaujienā nesanāk, jo 1878. gadā Jēkabs vēlas pāriet uz draudzes skolu apriņķa pilsētā Valkā, kur tam vienlaikus piedāvā arī ērģelnieka vietu Sv. Jāņa baznīcā. Brālis vilinošo piedāvājumu pieņem. Eduardam nu vienam jāmēro tālais ceļš uz mājām - iesvētes mācībām Āraišu baznīcā.
Pēc iesvētībām labākais padomdevējs, protams, skolotais brālis Jēkabs, kurš nešaubīgi ieteic Eduardam turpināt izglītošanos skolotāju seminārā Valkā. Mācības pie paša Cimzes ilgst nepilnus divus gadus – no 1879. gada rudens līdz pēkšņajai Cimzes nāvei, 1881. gada 10. oktobrī (v.st.) . Mēnesi vēlāk, izceļas ass konflikts. No ārzemēm atbraukušais vācu tautības skolmeistars Varštats, visai negatīvi izsakās par Cimzi. Audzēkņi nekavējoties pieprasījuši izskaidrot nievājošā teiciena pamatojumu. Lai varētu atgriezties klasē, līdz ar citiem, arī semināristam Pavasaram jādodas pie Valkas iecirkņa prāvesta Kupfera. Sagaidāmā lūguma, lai ļautu atgriezties klasē, vietā, pēdējais piedzīvo pārsteigumu. Eduards pauž apņēmību semināru vairs neapmeklēt, izglītību turpinot kā eksternis (no latīņu externus , skolēns, kas kārto eksāmenus mācību iestādē, kurā nav mācījies) Tērbatas ģimnāzijā! Kupfers vien noteicis :”Jā, jā – skolmeistars jūs arī nemaz nevarat būt. Skolotājam jābūt pazemīgam”. Par nākotnes nodomu studēt teoloģiju Tērbatas universitātē, Kupfers atbildējis: „Mācītājam jābūt vēl pazemīgākam”.
Ar neatlaidību
1885. gada rudenī Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātes studenta Pavasara tuvākie draugi – Fricis Mīlenbahs (1863-1933), latviešu valodnieka Kārļa Mīlenbaha brālis, Mārtiņš Bankins (1864-1939), vēlākais Daugavgrīvas un Bolderājas draudžu mācītājs, no Kokmuižas Pankām , Jānis Ērmanis (1862-1932) no Valmiermuižas pagasta Venclavām , nākošais Lazdonas un Krimuldas draudžu mācītājs. Draugu atbalsts lieti noder, jo vecāki Eduardu pabalstīt varējuši maz: ”Vienīgais, ko tēvs savam jaunākajam dēlam varēja dot, bijuši 10 rubļi, sniegti asarām acīs pēc pirmā sprediķa Valkas baznīcā. Lugažu barons fon Vrangels studijām gan devis solītos 100 rubļus. Tērbatā ar naudu līdzējis Kāveres muižas īpašnieks Grote. Kad Pavasars, būdams jau Valmieras – Veides draudzes mācītājs, nokārtojis pēdējo parādu, sirmais kungs rādīdams uz parādnieku sarakstu, teicis: „Jūs esat vienīgais, kas visu atmaksājis” (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.). 1890. gada rudenī Pavasaru nosūtīts kandidāta praksē uz Opekalnu (Api). Tur vietējais mācītājs Treijs uz laiku atstādināts no amata, jo ļāvis pareizticīgajiem apmeklēt luterāņu draudzes dievkalpojumus. Nu viņa aizvietotajam sešas nedēļas jānotur dievkalpojumi, jāveic citi amata darbi. Ik pa divām nedēļām vikāri braukuši pārbaudīt, kā jauniņais tiek ar visu galā… Zaudētājos paliek Eduards, jo lielās spriedzes pietrūkst laika sagatavoties konsistorijas pārbaudījumiem.
Opekalnā savulaik kalpojis arī Valmieras –Valmiermuižas draudzes mācītājs Beldavs (par Kārli Beldavu skatīt Valmierieša Nr. 45. 2013.). Bet mūsu stāsta varonis izlemj rīkoties: lūdz pārcelt uz Smilteni, lai pēdējos kandidāta prakses mēnešus varētu pavadīt pie mācītāja Kārļa Kundziņa. Iecere izdodas un jau 1892.gada Lieldienās Rīgā ordinēts par Tirzas – Velēnas draudzes mācītāja Porta adjunktu (palīgu). Tā paša gada oktobrī, Pļaujas svētkos, ievēlēts par Lejasciema draudzes patstāvīgo mācītāju. Pirmais, kas Lejasciemā darāms, – jaunas baznīcas būve. Tolaik luterāņu baznīcu celtniecība oficiāli aizliegta. Atļauju dabon` , dievnama būvniecību papīros uzrādot kā „pamatīgu remontu”. 1895. gadā 10. novembrī, Mārtiņu dienā, baznīcu svinīgi iesvēta, piedaloties visiem Valkas apriņķa mācītājiem. Viņš nodibina draudzes kori, rīko garīgus un laicīgus ērģeļmūzikas koncertus, rosīgi darbojas sabiedriskajā dzīvē. Izglītots, muzikāls, glīts no vaiga, labi sprediķo un iecienīts sarunu biedrs.
Pirms gadsimtu mijas, 1899. gada 10. janvārī (v. st.) Rīgas Sv. Pētera baznīcā, laulājas ar Veru Paulīni Zēren (Wera Paulina Seeren; 1868-1945). Jauno pāri sveic šim notikumam par godu atbraukušais smilteniešu mācītājs K. Kundziņš. Lieciniekos – valcēnieši, brālis ar dzīvesbiedri Helēnu un no Āraišiem atbraukusī māmuļa. Saskanīgā un harmoniskā laulībā dzims septiņi bērni: Karita ( Kara; precējusies Hilbig; 1899-1962), Edīte (precējusies Plecis; 1901-1977), Raimonds ( Raimunds;1902-1985), Helmers (1903-1998), Renāte (Reni ; 1904-1936), Eduards (Ardi ; 1906-1975), Roderiks (Rodi ; 1911-1982). Likteņi kara vētrās locīti un atšķirīgi: Eduards (juniors) Kanādā luterāņu mācītājs, Helmers – komponists un diriģents, pedagogs Anglijā, 50. – 80. gados. Mediķa Raimonda dēls Viesturs (1936.) turpinās ģimenes tradīciju trešajā paaudzē, studējot teoloģiju un kļūstot par garīdznieku.
Valmierā
No 1902. līdz 1906. Pavasars Valkas apriņķa skolu revidents. 1906. g. 13. februārī, tieši savā dzimšanas dienā, apstiprināts par Veides draudzes mācītāju. Vienlaikus latviešu draudzei, klāt nāk vācu draudze, uz Vāciju aizbraukušā mācītāja Krīgera vietā. Pavasari Valmierā ierodas 7. jūnijā (v.st.). Pirmo latviešu tautības mācītāju draudze sagaida lepni - ar diviem Goda vārtiem, pie tilta un mācītāja muižas alejā. Neseno revolucionāro (1905. gada) nemieru dēļ dievkalpojums Sv. Sīmaņa baznīcā aizliegts. Pastorāta zālē Valmieras iecirkņa prāvests Šlaus līdz ar apsveikuma runu gan piebilst, ka „Valmiera, kā pilsētas draudze, prasīs daudz vairāk darba kā mazais Lejasciems”. Svešajā vietā palīdz iejusties Valmieras draudzes mācītājs Jānis Neilands (1840-1915). Darbs nes prieku un svētību: 1907. g. ticības mācības skolotājs jaunatvērtajā reālskolā un no 1908. g. -. Sieviešu ģimnāzijā. Rimto mazpilsētas idili pārtrauc karš. I. Pasaules kara laikā Valmiera piedzīvo lielu bēgļu pieplūdumu. 1916. gadā pilsētas apkārtnē izvietojas latviešu strēlnieku rezerves bataljons. Iesaukšana aktīvajā kara dienestā gadu dēļ iet secen. Eduards bez atlīdzības veic kasiera pienākumus Sarkanā Krusta Valmieras nodaļā. 1917. gadā, „kad lielinieki atņem baznīcu un izlieto to mītiņiem, aicina draudzi uz pastorātu, kur ik svētdienas, neievērojot draudus, notur dievkalpojumus. 1918. g. februārī lielinieki apcietina daudzus Valmieras pilsoņus, aizvedot par ķīlniekiem uz Krieviju. Uz Jekaterinburgu aizvesto starpā ir arī Pavasars. Tikai pēc 2 mēnešiem var no gūsta atgriezties.[..]” (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.). Pavasars, kura sieva ar bērniem uzturas Rīgā, izlemj pamest Latviju. Vēl tikai jāsaņem izbraukšanas atļauja, lai ar transporta kuģi nokļūtu Vācijā. 1919. g. 3. janvārī Rīgas ostu atstāj pēdējais kuģis ar vairākiem simtiem bēgļu, kas līdzīgi Pavasariem, dodas svešumā. Līdz jūnijam ģimene dzīvo Meklenburgā, Jaun - Strelicā, kur vidzemnieks dažas reizes sprediķo dievkalpojumos.
1919. g. vasaras svētkos Pavasari atgriežas dzimtenē; Valmierā ierodas gan tikai augusta mēnesī. Māja – izlaupīta tukša, izdemolēta. Draudze atbraucējus sagaida ar neviltotu prieku, kaut netrūkst nelabvēļu, kas Vācijā pavadīto laiku definēs kā sadarbību ar vācu okupācijas pārvaldi. Lojalitāte vācu okupācijas laikā visai neērts temats, taču savu uzticību Latvijas baznīcu Virsvalde apliecina, ieceļot Pavasaru 1919. gadā par Valmieras iecirkņa prāvestu. Administratīvajā pārvaldes darbs nav svešs: 1907. dibinātajā Latviešu skolu biedrībā darbojies kā priekšsēdētājs līdz 1923. gadam. Vadījis Latvijas Iekšējās misijas biedrības Valmieras nodaļu (1919. - 1931.), 1928. g. ievēlēts Latvijas ev - lut. Baznīcas virsvaldē.
Interesanti fakti
Par plašo Pavasaru dzimtu atrodami prāvesta Eduarda Pavasara vecākā brāļa Jēkaba (Jakob Pawassar; 1852-1916) mazmazdēla, Drēzdenes žurnālista Franka Pavasara nesen izdotajā grāmatā „Jekabs Sὂhne. Die Geschichte einer baltischen Familie. Jēkaba dēli. Vienas baltiešu ģimenes vēsture” (2011.). Eksemplārs dāvināts Valmieras muzeja vēstures nodaļai, otrs kaimiņiem –Valkas novadpētniecības muzejam, kurā ģimenes vēstures pētnieks meklēja ziņas par Pavasaru ģimenes dzīvi 19. gadsimta beigās. Ir vēl kāds pavediens, kas vieno pilsētas: Jēkaba Pavasara ieprecētais rads, sievastēvs Martins Ūders (Mahrz Uhder; 1839-1921), ne vien J. Cimzes semināra audzēknis, bet arī brālis Valmieras pagasta Elizabetes skolas skolotājam Jēkabam Ūderam (1833-1920). Viesis no Vācijas, ar interesi aplūkoja skolotāja dēla, gleznotāja Teodora Ūdera (1868-1915) gleznas muzeja ekspozīcijā „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 2. daļā, kas izvietojusies Vecās aptiekas ēkā. Bet apmeklējums nebūtu pilnīgs, ja neaizietu līdz Valmieras – Veides draudzes mācītāja mājai, kura mainītā veidolā, kalpo draudzes vajadzībām līdz pat šai dienai. No draudzes mācītāja muižas, 1932. gada 15. oktobrī, ar dēlu, mācītāja Eduarda Pavasara juniora atvadu vārdiem un mūziķa Helmera uz vijoles nospēlētājiem skaņdarbiem, prāvests izvadīts pēdējā gaitā uz mūža mājām Valmieras pilsētas (Centra) kapos. Pieminēsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja