Divas Sarkanās Valmieras

Kad pirmoreiz dzirdēju Å”o skanÄ«go, bet Ŕķietami nievājoÅ”o apzÄ«mējumu Sarkanā Valmierā, pirmās asociācijas raisÄ«jās par padomju laiku, kad jēdzienu lietoja pozitÄ«vā nozÄ«mē, un tā izcelsmi saistÄ«ja ar 1905. gada revolÅ«ciju, kurā saskatāmi sarkano ideju aizmetņi. Tas palÄ«dzēja ideoloÄ£iski leÄ£itimēt Padomju Latvijas eksistenci vēlākos gados. NovadpētniecÄ«bas un revolucionāro tradÄ«ciju klubs Sarkanā Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodroÅ”ināja jēdziena plaÅ”o tirāžu sabiedriskajā diskursā, veicinot režīma ideoloÄ£ijai labvēlÄ«gu semantiku sabiedrÄ«bas uztverē. Kad nesen, caurskatot kādus internetā publicētas padomju Valmieras attēlus, uzdÅ«ros komentāriem par Sarkano Valmieru, nolēmu atvērt Å”o jautājumu diskusijai. LÅ«k, mans un daži citi viedokļi par Å”o jautājumu.

Vimpelis. Dāvināts pūtēju orķestrim Signāls 20. gs. 70. gadu beigās.

Pirmkārt, jāatceras, ka jēdziens ir hronoloÄ£iski senāks un plaÅ”i lietots presē jau Latvijas Republikas demokrātijas posmā. Otrkārt, jēdziens sākotnēji apzÄ«mējis sociāldemokrātu partijas un ar to saistÄ«to organizāciju darbÄ«bu Valmierā 20. gs. 20. gados, nevis 1905. gada revolÅ«cijas laikā. Å is priekÅ”stats ticis konstruēts vēlāk padomju gados.

No 1921. gada lÄ«dz pat 1934. gadam vairākums Valmieras domnieku bija sociāldemokrāti, tāpēc tautā to dažkārt dēvēja par Sarkano Valmieru. Lai arÄ« sociāldemokrātu paÅ”valdÄ«ba nebija saistÄ«ta ar aizliegto komunistisko partiju, nereti nacionālā spārna pārstāvji publiskajā telpā pārmeta sociāldemokrātiem tÄ«Å”u nesaimnieciskumu un politisku manipulāciju ar saviem vēlētājiem. Notika sÄ«va cīņa starp sociāldemokrātu vadÄ«to pilsētas valdi un aktÄ«vā nacionālisma pārstāvjiem, kas publiskajā telpā konstruēja mÄ«tu par Sarkano Valmieru, kā vietu, kur tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts pastāvÄ“Å”ana. Galvenais arguments publikācijās minēta sociāldemokrātu partijas lÄ«deru turÄ«ba, kas pretrunā ar strādniecÄ«bas un vienlÄ«dzÄ«bas principiem.

Nedaudz par nacionālo kustÄ«bu: Vēsturnieks Uldis KrēsliņŔ, Latvijas 1920. ā€“ 1930. gadu labēji ekstrēmo organizāciju pētnieks uzsver, ka svarÄ«gi Ŕīs organizācijas dēvēt ne par faÅ”istiem, kas dažkārt nekritiski un vulgarizēti tiek darÄ«ts, atsaucoties uz lÄ«dzÄ«gām ideoloÄ£iskām nostādnēm faÅ”isma dzimtenē Itālijā, ne par galēji labējiem, galēji ekstrēmiem u.tml., jo tas rāda neviennozÄ«mÄ«gu ekstrēmisma pakāpi. PrecÄ«zāk bÅ«tu Å”o ideoloÄ£iju dēvēt par aktÄ«vo nacionālismu, jo tā sevi identificēja paÅ”i organizāciju biedri. Pirmā organizācija bija Latvju nacionālais klubs, bet kopumā lÄ«dz 1934. gadam pastāvēja vismaz 12 oficiālas organizācijas vai biedrÄ«bas. 20. gs. 20. gados bieži notika fiziskas sadursmes un pat slepkavÄ«bas starp Latvijas Nacionālā kluba jeb LNK (vai ar to saistÄ«tu organizāciju) biedriem un Sociāldemokrātu jaunieÅ”u organizāciju Strādnieku sports un sargs jeb t.s.SSS jeb Siseņi, kā viņus dēvēja nacionālās organizācijas.

Sociāldemokrātu reklāmas 1931. gada pilsētas valdes vēlÄ“Å”anās. Fonā sociāldemokrāta Eduarda Trēziņa veikals

Interesants viedoklis par jēdziena raÅ”anās iemeslu un vainÄ«gajiem atrodams laikabiedru atmiņās. Valmieras apriņķa valdes priekÅ”sēdētājs Gothards Ādolfs Caucis atmiņās skaidro sarkanās Valmieras fenomenu, nepārāk glaimojoÅ”i izsakoties par saviem biedriem apriņķa valdē. ViņŔ norāda uz, viņaprāt, zemo inteliÄ£ences lÄ«meni un paklausÄ«bu sociāldemokrātu partijas vadÄ«bas norādēm. ArÄ« Caucis lielu nozÄ«mi Sarkanās Valmieras tēla radÄ«Å”anā piedēvē sociāldemokrātam Eduardam Radziņam. Caucis raksta: ā€œVisus viņus komandēja viņu lielais biedrs Eduards RadziņŔ ā€“ deputāts visās Saeimās. Å is kungs sevi dēvēja par ā€œstrādniekuā€, lai gan fizisku darbu nekad nebija strādājis. [..] Viņa nopelns bija, ka marksisti tur vairojās kā holēras baciļi un pilsēta dabÅ«ja vārdu ā€œsarkanā Valmieraā€. Å is dÄ«vainais ā€œstrādnieksā€ mÄ«lēja greznÄ«bu, lepni ģērbās, ziemā nēsāja dārgu zvērādas kažoku, brauca otrās klases vagonos un stiprinājās pirmklasÄ«gos restorānos. [..] Savā ceļasomā viņŔ vadāja franču konjakus un garŔīgas uzkodas, ar ko braucot mielojās pats un mieloja arÄ« mÅ«s. Å ai ziņā viņŔ bija džentlmenis, naudas tam netrÅ«ka, un arÄ« paÅ”am piederēja savs nams Valmierā. ā€œ

Caucis arÄ« kā vienu no laikraksta Valmierietis uzsākÅ”anu 1929. gadā min preses viedokļu vienpusÄ«bu 20. gadu beigās Valmierā, kam bijis nepiecieÅ”ams pretspars. Tolaik Valmierā iznāca avÄ«ze BrÄ«vais Vārds , kuras redakcija bija pilsētas valdē sociāldemokrātu paspārnē. Tas pieŔķīra sarkanu krāsu visai valdei. Caucis atmiņās ironizē: ā€œMan Valmierā esot visi notikumi tika sÄ«ki aprakstÄ«ti un izanalizēti Valmieras trÄ«skrāsainajā presē: baltajā ValmierietÄ«, rozā Valmieras AvÄ«zē un sarkanajā BrÄ«vajā Vārdā"

Vēl viens no redzamiem Valmieras pilsētas valdes kritiÄ·iem publicistikā bija Jānis TauniņŔ , kurÅ” ar pseidonÄ«mu Helmars Brauns publicēja rakstus par dažādām sociālām netaisnÄ«bām, politisko pretinieku Ä·ildām, sociāldemokrātu pasivitāti un pārmetot apzinātu nolaidÄ«bu saimnieciskos jautājumos Valmierā. Sociāldemokrātu vadÄ«to pilsētas valdi viņŔ dēvēja par Sarkanajiem kungiem , tādejādi veicinot mÄ«tu par sarkanajiem Valmierā . (Skat. manu rakstu iepriekŔējā ValmierietÄ«) Interesanti, bet vēl 1925. gadā TauniņŔ visai pozitÄ«vi vērtēja Valmierā notiekoÅ”o, rakstot, ka pirms dažiem gadiem Valmierā sastopamā žūpÄ«ba izskausta, pateicoties policijas rÄ«cÄ«bai. Viņaprāt, nepiecieÅ”ams žūpÄ«bas apkaroÅ”anas likumu papildināt vēl ar punktu par aizliegumu tirgot stipro dziru tirgus dienās, lai novērstu kauÅ”anos un citas nekārtÄ«bas. (Jaunā Balss , 1925. gada 24. novembrÄ«). Tomēr, spriežot pēc viņa retorikas presē 20. gadu otrajā pusē, viņŔ piederējis aktÄ«vā nacionālisma strāvai. TauniņŔ gan nav redzams starp pazÄ«stamākajiem nacionālistiem starpkaru posmā, kas varētu liecināt, ka viņam simpatizēja ideoloÄ£ija, bet viņŔ pats bija atturÄ«gs aktÄ«vai rÄ«cÄ«bai. Žurnālists TauniņŔ Radziņa romānā Valmieras klusās ielas apraksta sociāldemokrātu mÄ«tiņu Valmierā:
ā€œIeradās vadoņi, glÄ«ti ģērbuÅ”ies un labi nobarojuÅ”ies dažādo objektu Ä«paÅ”nieki ā€“ RadziņŔ, Menders, BuÅ”evics un mazāki Valmieras gariņi. [..] Pie galda nostājās RadziņŔ un atklāja sapulci. Uzaicināja nodziedāt internacionāli. Visi piecēlās un atsedza galvas. Tikai Helmars un viņa domubiedri palika sēžam un neatsedza galvas Å”ai Padomju bada himnai, zem kuras skaņām strādnieki tiek dzÄ«ti spaidu darbos.[..]. Vārdu ņēma E. RadziņŔ. [..] Uzņēmēji, lÅ«k, esot galvenais strādnieku posta cēlonis. Vajagot vēl reiz ievēlēt Saeimā viņus, sociāldemokrātus, tad viss tas izbeigÅ”oties. [..] Tad lauku pelēkiem baroniem atņemÅ”ot mājas, bet, kas tad strādās pelēko rÅ«Ä·u vietā, to viņŔ nepateica.[..]ā€

Valmieras pilsētas dome 1931. gadā. Eduards RadziņŔ sēž pie galda 1. no labās.

Distancējoties no dažu laikabiedru negatÄ«vā vērtējuma, jāatgādina, ka Eduards RadziņŔ (1886 ā€“ 1968) bija ievērojams Latvijas politiÄ·is demokrātijas periodā. Satversmes sapulces, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, bijis Valmieras pilsētas galva, bet laikā lÄ«dz 1934. gadam darbojies Valmieras pilsētas valdē, bijis arÄ« tās sekretārs. Darbojies kā aktÄ«vs sociāldemokrātu partijas intereÅ”u aizstāvis Valmierā un Valmieras apriņķī. Viņam pārmests sarkanums 20. ā€“ 30. gados, kas pēc Ulmaņa apvērsuma viņam maksāja amatus, jo uz laiku viņŔ tika arestēts kā režīma pretinieks. Pēc Otrā pasaules kara arÄ« padomju vara saskatÄ«ja bijuÅ”o sociāldemokrātu darbÄ«bā režīma pretiniekus, tāpēc RadziņŔ tika represēts un izsÅ«tÄ«ts uz SibÄ«riju. Atgriezies Latvijā 1956. gadā, viņŔ dzÄ«ves nogali pavadÄ«ja Valmierā, kur 1968. gadā mira.

Gan Caucis, gan TauniņŔ uzsver, ka sociāldemokrātu lÄ«deri ar viltu piesaistÄ«ja sev vēlētājus, solot utopiskas pārmaiņas viņu dzÄ«vēs, kaut gan paÅ”i nebija ar viņiem vienas kārtas. Vai tad tas ir kas aizliegts demokrātiskā pasaulē? Labam politiÄ·im taču jābÅ«t populistam, lai sasniegtu pasaules virsotni. Lai vai kā pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma, kad tika apturēta gan Pērkoņkrusta un citu labēji radikālo organizāciju, gan Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbÄ«ba, mÄ«ts apsÄ«ka lÄ«dz atdzimÅ”anai pēc Otrā pasaules kara un no tā izrietoÅ”ajām vairākkārtējām ideoloÄ£isko nostādņu maiņām.

Gribas teikt, ka jēdziena Sarkanā Valmiera semantika izgājusi apli un atgriezusies pie sākotnēji tai piemÄ«toŔās negatÄ«vās konotācijas. Tikai nu vairs nostalÄ£isku kariķējumu un nosodÄ«jumu nebauda sociāldemokrātu lÄ«deri un lÄ«dzskrējēji, bet gan atmiņas un neskaidra apjausma par padomju ideoloÄ£ijai ērtiem saukļiem jēdziena patieso izcelsmi un jēgu ieliek vienpusÄ«gā skatÄ«jumā.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Id
1510